Krievijā varētu uzliesmot plaši nemieri – situācija tur sāk atgādināt laiku pirms 1917. gada revolūcijas 0
Ukrainas īstenotā uzbrukumu kampaņa Krievijas naftas un gāzes infrastruktūrai ne tikai atņem Maskavai galveno kara finansēšanas avotu, bet arī satricina sociālpolitisko situāciju valsts iekšienē. “Forbes” to salīdzina ar notikumiem pirms 1917. gada Februāra revolūcijas, kad Krievijas impērija sabruka iekšējo sociālo satricinājumu dēļ.
Izdevums atgādina, ka Kijiva jau 2023. gada nogalē gribēja veikt triecienus pa šo agresora vārīgo vietu. Taču toreiz Džo Baidena administrācija, baidoties no naftas cenu kāpuma pasaules tirgū, būtībā uzlika šai stratēģijai veto.
2025. gada vasarā Ukraina sāka jaunu uzbrukumu vilni Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām un naftas vadiem.
Šoreiz Vašingtona vairs neiebilda, un šī kampaņa ir devusi ievērojamus rezultātus: aplēsts, ka Krievija zaudējusi 17–20% no savas naftas pārstrādes jaudas.
Tas ir izraisījis ievērojamu degvielas deficītu un cenu pieaugumu Krievijas iekšējā tirgū, pastiprinot sociālo spiedienu uz Kremli, jo iedzīvotāji arvien vairāk sāk izjust kara sekas uz savas ādas.
“Ukrainas dronu triecieni naftas pārstrādes rūpnīcām panāk to, ko nespēj sankcijas. Maskava ir atradusi veidus, kā pielāgoties Rietumu sankcijām, bet tai pagaidām nav uzticamas aizsardzības pret Ukrainas droniem,” skaidro bijušais Ukrainas Aizsardzības ministrijas padomnieks Serhijs Kuzans.
Krievijas propaganda vairs nespēj ignorēt rindas pie degvielas uzpildes stacijām daudzos Krievijas reģionos.
Tā cenšas to skaidrot ar sezonālā pieprasījuma pieaugumu un “ārkārtas remontdarbiem” naftas pārstrādes rūpnīcās, tikai reizēm atzīstot, ka šo remontdarbu cēlonis ir postošās “dronu atlūzas”, kas brīvi lido virs Krievijas Eiropas daļas.
Tas viss notiek laikā, kad ekonomiskā situācija Krievijā turpina pasliktināties.
Uzbrukumi naftas pārstrādes rūpnīcām paši par sevi karu nebeigs, taču tie būtiski ietekmē tā attīstības gaitu.
“Putins bieži sevi pozicionē kā cara mantinieku, kurš atjauno impēriju. Taču viņam derētu atcerēties cara Nikolaja II likteni Pirmā pasaules kara laikā, kad pārmērīgi izstieptās frontes līnijas un iekšējais deficīts noveda pie tā, ka tautas nemieri kļuva par tikpat lielu draudu kā ārējais ienaidnieks,” rezumē “Forbes”.
