Krista Draveniece: Bērns krīt gar zemi veikalā un kliedz, bet tu – savaldies, esi laba mamma, ja?
4
Būt par mammu ir grūtākais darbs pasaulē, bet būt par labu mammu šobrīd šķiet teju neiespējami. Ja kādreiz par blēņām pēra, šodien maigā balsī izdarītais jāpārrunā ar bērnu – kliegt nedrīkst. Vai esam no viena grāvja iekrituši otrā?
Vecās filmās bērni mammas un tētus uzrunā uz “jūs”. Šodien tas šķiet kas pavisam traks, ņemot vērā, ka ir bērni, kuri pat svešiniekus tā neuzrunā. Tā bija cieņas izrādīšana. Pietāte. Bijība.
Tolaik neviens bērna domas nejautāta, visiem skolās vienādas formas, visiem jāiekaļ dzejolīši, jādara tas, ko vecāki liek, lai izaugtu par krietnu cilvēku.
Šķiet, ka sirsnības kādreiz bija mazāk, vismaz šodienas acīm tas tā rādās.
Tad šie rāmji tika atmesti un tētis ar mammu palika bērnam tuvāki, “jūsošanās” tika aizmirsta, bet kopā ar mīļumu nāca arī disciplīna. Kā tad lai citādāk iemāca? Siksna pa dupsi nebija nekas īpašs, tā bija daļa no audzināšanas. Tolaik tas bija normāli. Tad nāca nākamā paaudze, kas, paši saņēmuši rīkstes, solījās saviem bērniem nekad ar to nedraudēt.
Fiziska vardarbība, manuprāt, ir vājuma pazīme.
Nokaitināts vecāks nespēj kontrolēt savas emocijas, nespēj atrisināt konfliktu, izskaidrot situāciju, iemācīt bērnam pareizu lēmumu, tādēļ vieglāk ir izlikt dusmas un iebiedēt ar varu. Bet tas nestrādā, citādi visi bērni tiktu pērti tikai vienreiz mūžā. Tas neko nedod, tikai traumē vēl mazu, neattīstītu prātu un sirdi.
Šodien pārskaistināti TikTok video no perfekti iztīrītām mājām ar skaisti klātiem vakariņu galdiem un mammām zīda kleitās māca, ka “gentle parenting” jeb saudzīgā audzināšana ir pareizākais veids, kā palīdzēt bērnam kļūt par labu cilvēku. Šo audzināšanas veidu soctīklos bieži pasniedz kā mierīgu, emocionāli tuvinošu un saprotošu alternatīvu tradicionālai disciplīnai.
Daži vecāki slavē šo pieeju par tās spēju veicināt emocionālo inteliģenci un stiprināt bērnu un vecāku saikni, taču citi brīdina: tā var pārvērst bērnus pārlieku prasīgos egoistus, kuri sabrūk, kad viņiem saka “nē.”
Kurš gan nav redzējis to bērnu, kurš veikalā krīt gar zemi, kad mamma nenopērk kāroto.
Nav tikai divu audzināšanas veidu, skaidrs, ka metodes un definīcijas ir dažādas, tāpēc pietuvinātas viena otrai ir manis minētā “gentle parenting” jeb saudzīgā audzināšana un “permissive parenting” jeb “pārlieku atļaujošā audzināšana”.
Vecāki satraucas, ka saudzīgā audzināšana nenosprauž stingras robežas, bērnu pārlieku ilgi atstāj vecāku “siltumnīcā”, kas nesagatavo bērnu reālajai dzīvei, kas ne vienmēr ir tik “maiga un pūkaina”, kā arī veido egocentrisku jauno paaudzi. Patiesībā šis audzināšanas veids gluži pretēji nosprauž robežas, kas ir svarīgi – tām jābūt nemainīgām.
Vecākiem ir stingri jānorāda sekas, ja piens tiks speciāli izliets uz grīdas, tad to dzert visu vakaru vairs nedos.
Bet tā vietā, lai uz divgadnieku par to bļautu, mēs rīkojamies. Noliekam krūzi ar pienu redzamā vietā, bet bērnam nedodam, jo ir pastrādāta blēņa.
Konsekvence un stabila, nemainīga rīcība ir tas, kas šādu audzināšanas veidu var padarīt par veiksmīgu.
Saudzīgā audzināšana ļauj bērnam saprast vārdu “nē”, izprast ierobežojumus un rīcības sekas, taču tas tiek darīts empātiju un skaidrojumiem, nevis rīksti un paceltu balsi. Vai realitātē tas nozīmē, ka trīsdesmitgadnieku mājās ar pāris maziem bērniem neviens vairs nepaceļ balsi? Būsim godīgi, dzīvē tā nenotiek. Protams, ka “nervi netur” un tēti sadusmojas un “mammas sapsihojas” un sakliedz uz mazajiem palaidņiem. Mēs visi esam tikai cilvēki, tomēr man šķiet, ka patiesība, kā jau tas visos gudrajos teicienos tiek atgādināts, ir kaut kur pa vidu.
Šīs paaudzes vecāki pirmo reizi jau no agra bērna vecuma sāk domāt par viņu emocionālo stāvokli, par to, kā mammas un tēta reakcija un rīcība atspoguļosies bērna izpratnē par pasauli.
Tikpat grūti vecākiem sākt mācīties kontrolēt pašiem savas emocijas, kas, iespējams, iepriekš netika pārbaudītas tik bieži, kā dzīvojot kopā ar mazu, skaļu, pieprasošu bērnu.
Es cenšos sevi biežāk savaldīt, es cenšos saprast un pieņemt, ka tas ir pilnīgi normāli, ka arī bērns ir dusmīgs, besīgs, bēdīgs vai apjucis. Galu galā viņš ar šīm emocijām mācās sadzīvot pirmo reizi mūžā. Man ir 33 gadi un es vēl joprojām mācos ar tām sadzīvot pati. Es mēdzu sadusmoties uz meitu, bet es arī atvainojos vai nākamreiz mācos no savām kļūdām, jo tad, kad cilvēks ir satraukts, kliegšana virsū viņam nekādīgi nepalīdz, tikai visu padara vēl sliktāku.
Kāpēc par šo rakstu? Jo bieži vien mammas spēj justies tik vientuļas pilnā mājā ar cilvēkiem, pilnā interneta pārlūkā ar perfektām bildēm un video, nesaprotot, kāpēc tām citām mammām perfektas dzīves, bet pašām neizdodas. Nav ideālu cilvēku, bet cenšanās ir pirmais solis pretī panākumiem. Mammas, ideālu audzināšanas veidu nav, ņemam no visa mazliet, un meklējam zelta vidusceļu. Dažreiz ir jāpārdzīvo kāds traks attīstības posms, dažreiz jāmaina audzināšanas veids, bet dažreiz tā vienkārši ir traka otrdiena, kas jāpārcieš.
Parunājamies, kāds audzināšanas veids, tavuprāt, ir vislabākais? Varbūt tev ir kāds noderīgs stāsts vai padoms, kurā vēlies padalīties ar citām mammām? Raksti man uz [email protected].
