FOTO. Dienā, kad Kijivā būtu jāsvin svētkus, skatam paveras vien izpostīti rajoni un gruvešu kalni 9
Kijivas diena ir ikgadēji svētki Ukrainā, kas veltīti galvaspilsētas vēstures, kultūras un gara godināšanai. Taču kara apstākļu dēļ šogad par svinībām ierastajā nozīmē runāt nevar.
Kāds Ukrainas iedzīvotājs šajā dienā ir nosūtījis LA.LV redakcijai vēstuli un fotogrāfijas, kurās redzama situācija pilsētā pēc kārtējā Krievijas uzbrukuma. Vēstulē aprakstīti postījumi dzīvojamajām ēkām un infrastruktūrai, kā arī ikdienas dzīve, kas pilsētā turpinās.
Viņš raksta:
“Šajos attēlos nav ne svinīga prieka, ne zeltītu kupolu, ne ziedošu kastaņu. Ir tikai apdegušs metāls, no sodrējiem nomelnējušas ēku fasādes, izsisti logi un pēdas no kārtējās nakts, kuru Kijiva pārdzīvoja gaisa trauksmju un sprādzienu skaņās pēc masveida Krievijas uzbrukuma 2026. gada 24. maijā.
Lukjanovkas rajons. Tirgus un dzīvojamās mājas, kas vēl pavisam nesen dega pēc trieciena. Vieta, kur dzīvībai vajadzētu apstāties – vismaz uz laiku. Taču realitāte ir cita.
Jau nākamajā dienā starp drupām atkal parādījās cilvēki. Kāds nolika ziedus, kāds atveda dārzeņus, cits atnāca iegādāties pašu nepieciešamāko. Zem pelēkām debesīm, līdzās izpostītajām tirdzniecības rindām, atkal sākās kustība. Atkal sākās dzīve.
Un, iespējams, tieši tur slēpjas Kijivas būtība.
Tā ir pilsēta, kuru gadsimtu gaitā atkārtoti ir dedzinājuši, postījuši un apšaudījuši. Tā ir pārdzīvojusi iebrukumus, karus, revolūcijas un okupācijas. Taču katru reizi tā ir spējusi piecelties no jauna.
Kijiva nebalstās tikai uz betonu un stiklu. To tur kopā cilvēki. Tie, kuri nākamajā rītā atver savu tirdzniecības leti blakus pelniem. Tie, kuri savāc stikla lauskas pie savām mājām. Tie, kuri pēc bezmiega nakts dodas uz darbu. Un tie, kuri paliek savā pilsētā neatkarīgi no apstākļiem.
Tāpēc Kijiva šķiet mūžīga. Ne tāpēc, ka to nevar iznīcināt, bet tāpēc, ka to nav iespējams piespiest pārstāt dzīvot.
Priecīgu Kijivas dienu – pilsētai, kas pat vissmagākajos apstākļos atrod spēku jaunam rītausmas sākumam.”
