“Viņa publiskais tēls ir saistīts ar alkohola lietošanu!” Ticīgais sašutis par populāru interneta personāžu, ko dēvē par “Svēto tēvu” 3
Mēs dzīvojam laikā, kad robežas starp nopietno un izklaidējošo, jo īpaši digitālajā vidē, kļūst arvien izplūdušākas un nesaprotamākas. Ir sajūta, ka sociālo mediju platformas dzīvo pēc saviem likumiem – tur dominē ironija, pārspīlējums un ārkārtīgi liela vēlme piesaistīt sev uzmanību. Taču reizēm šajā nepārtrauktajā informācijas plūsmā rodas jautājums par cilvēku morālo kompasu.
LA.LV redakcija saņēma kāda lasītāja vēstuli – emocionālu, pārdomām bagātu un vienlaikus satrauktu. Viņš vērsa uzmanību uz kādu populāru interneta personāžu, kurš tiek dēvēts par svēto tēvu. Vīrietis uzsver, ka tas nav nevainīgs jociņš, bet gan jēdziens ar dziļu, reliģisku nozīmi. Viņš pauž bažas, ka šāda terminoloģijas lietošana trivializē reliģiskās vērtības un var radīt maldīgu priekšstatu, jo īpaši jauniešu vidū – par to, kas ir cieņa, autoritāte un garīgums.
“Vēršos pie jums ar patiesu sašutumu un bažām par pēdējā laikā sociālajos tīklos izplatīto saturu, kurā kāds interneta personāžs, Ēriks Punculis, tiek dēvēts par “Svēto tēvu”. Šāds apzīmējums nav nevainīga joku forma vai vienkāršs “memčiks”, kā to cenšas pasniegt konkrētā satura veidotāji. Tas ir nopietns un dziļi nozīmīgs jēdziens, kas ticīgiem cilvēkiem simbolizē garīgu autoritāti, uzticības personu un ceļa rādītāju grūtā brīdī.
Svētums nav izklaides forma. Tas nav saturs, ko izmantot skatījumu un uzmanības iegūšanai.
Svēts ir tas, kas ir nošķirts no ikdienišķā, kas saistīts ar garīgumu, morāli un cieņu. Savukārt “Svētais tēvs” tradicionāli nozīmē cilvēku, kurš dzīvo saskaņā ar augstiem ētiskiem un garīgiem principiem, kurš kalpo citiem un uz kuru cilvēki var paļauties.
Tieši tāpēc ir īpaši satraucoši redzēt, ka šāds apzīmējums tiek piešķirts personai, kuras publiskais tēls ir saistīts ar alkohola lietošanu, pārmērīgu uzvedību un materiālām vērtībām.
Šāda rīcība ne tikai trivializē svētas lietas, bet arī rada bīstamu precedentu – īpaši jauniešu vidū, kuri vēl tikai veido savu izpratni par vērtībām, autoritāti un cieņu. Šeit nav runa par vienu cilvēku vai joku. Runa ir par robežām. Par to, cik tālu drīkst iet, izmantojot reliģiskus un sabiedriski nozīmīgus jēdzienus tikai klikšķu un popularitātes dēļ. Šāda pieeja degradē sabiedrisko telpu un noniecina to, kas daudziem cilvēkiem ir patiesi svarīgs un svēts,” savas domas pauž mūsu portāla lasītājs.
Informācijai – Latvijas interneta personība “Svētais tēvs” ir diezgan pretrunīga figūra. Daļai cilvēku viņš šķiet izklaidējošs, citi viņu uztver kritiski. Saturs ar viņa izdarībām tiek publicēts “YouTube” lapā “CarBuy”. Daži no publicēto video nosaukumiem: “Svētais tēvs ierodas Latvijā – braucam ar VIP LUX DRIVE un izrunājam kā gāja Ēģiptē”; “Svētajam tēvam ne līdz mašīnām”; “Otrā diena Ēģiptē – Svētais tēvs snorkelē”.
Ko par to saka Baznīca?
LA.LV sazinājās ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) pārstāvi Piltenes iecirkņa prāvestu Kārli Irbi, lai noskaidrotu Baznīcas viedokli šajā jautājumā.
Kārlis Irbe skaidro: “Romas katoļu Baznīcā “svētais tēvs” tiek lietots kā viens no pāvesta tituliem. Kā paši Romas katoļi to skaidro, šis tituls apvieno jēdzienu “svēts” (nošķirts Dievam) ar “tēvs”, atspoguļojot viņa kā garīgā tēva lomu pār visu Romas katoļu Baznīcu.”
Savukārt luteriskajā tradīcijā šāds apzīmējums netiek lietots. “Latvijas luteriskajā Baznīcā visizplatītākā tradīcija ir uzrunāt garīdznieku atbilstoši viņa amatam — mācītājs, diakons, bīskaps, arhibīskaps u. c. Reizumis tiek lietots arī vārds “tēvs”, tā norādot uz tēvišķo aspektu garīdznieka kalpošanā, jo viņam par savas draudzes locekļiem jārūpējas kā tēvam — taisnīgi un mīlestībā tos audzinot. Savukārt apzīmējums “svētais tēvs” netiek lietots,” norāda LELB pārstāvis.
Bet kā Baznīca vērtē jēdziena izmantošanu ironiskā un humoristiskā veidā sociālo tīklu kontekstā? Baznīcas pārstāvju skatījumā izšķirošs ir konteksts un nolūks. Humors pats par sevi nav nosodāms – gluži pretēji, tas var palīdzēt atklāt cilvēcību, ikdienas izaicinājumus un pat veicināt izpratni par garīgo dzīvi.
Taču robeža tiek pārkāpta brīdī, kad joks kļūst sekls, nicinošs vai balstīts neizpratnē.
Piltenes iecirkņa prāvests Kārlis Irbe pauž: “Ja joks ir gaumīgs, inteliģents un trāpīgi ataino kādus aspektus garīdznieka kalpošanā, kā arī ar humoru atklāj tās ikdienišķumu, grūtības un cilvēcību, tad tas, manuprāt, ir pozitīvi. Savukārt, ja tas ir sekls vai nicinošs un balstīts uz virspusēju izpratni par garīdznieka kalpošanu, tad, protams, es to vērtētu negatīvi.
Ja tas tiek darīts ar mērķi izsmiet, nicināt vai arī autors vienkārši meklē lētu uzmanību, tad tas var pamatoti aizskart ticīgo jūtas. Svarīgi, lai cilvēki, saskaroties ar šādu saturu, spētu atšķirt izdomātus tēlus no reālās dzīves.
Mums jau ir viens mūziķis, kurš sevi ir pašpasludinājis par mācītāju; no lasītāja vēstules izriet, ka mums tagad ir arī pašpasludināts “svētais tēvs” jeb pāvests. Es arī varu uzvilkt policista formas tērpu un doties uz kādu masku balli, bet, ja pa ceļam sāktu cilvēkiem izrakstīt soda kvītis, tas jau būtu dīvaini.”
Kā LELB kopumā raugās uz reliģisku simbolu un jēdzienu izmantošanu izklaides saturā?
“Ikdienā, tiekoties un runājot ar dažādiem cilvēkiem — gan ar Baznīcai piederīgajiem, gan ar tiem, kuri tai nepieder — esmu konstatējis, ka jautājumi par Dievu un ilgas pēc Viņa cilvēkos ir daudz biežāk sastopami, nekā tas caurmērā tiek atainots mediju vidē. Tāpēc ir labi, ka arī medijos dažādos veidos parādās cilvēka dzīves reliģiskā dimensija, tostarp arī izklaides saturā.
Protams, nozīme ir tam, kā tas tiek darīts. Ir vietā paironizēt par liekulīgu ticību vai māņticību. Daudziem zināmā Ķenča lūgšana no romāna “Mērnieku laiki” ir izcils piemērs tam, kā var prasmīgi un neaizvainojoši pasmaidīt par aplamu lūgšanas izpratni. Taču, kad reliģiskie simboli vai jēdzieni tiek lietoti nicinošā, izsmejošā vai pat zaimojošā veidā, tad jāatgādina bauslim — “Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt” — pievienotais brīdinājums: “jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.”
Tāpēc lai katrs izklaides satura veidotājs, kurš vēlas izmantot kaut ko reliģisku savā saturā, to apdomā šī baušļa gaismā — un, ja tas netiek pārkāpts, lai droši to izmanto,” norāda LELB pārstāvis.
Vārda brīvība un atbildība
Diskusija par robežām starp vārda brīvību un cieņu kļūst arvien aktuālāka. No vienas puses — brīvība izteikties ir demokrātiskas sabiedrības pamats. No otras — tā nedrīkst kļūt par aizsegu nicinājumam vai apzinātai provokācijai.
Baznīca aicina uz līdzsvaru – pirms publicēt vai dalīties ar kādu saturu, izvērtēt, vai tas ceļ, vai grauj? Vai tas rosina domāt, vai vienkārši provocē?
Kārlis Irbe uzsver: “Manuprāt, mūsdienās ir īpaši svarīgi diskutēt un tādējādi izglītoties par vārda brīvības nozīmi un tās lomu brīvas un veselīgas sabiedrības uzturēšanā. Ir novērojamas satraucošas tendences vārda brīvības ierobežošanā. Piemēram, nesen Somijas augstākā tiesa sodīja populāru Somijas politiķi un luterāņu bīskapu par savulaik izdotu brošūru, kurā tika pausta no Bībeles un Baznīcas mācības izrietoša izpratne par cilvēka seksualitāti.
Tāpat bieži novērojama tendence jebkuru viedokli, kas nesakrīt ar paudēja vai dominējošo vēstījumu, nosaukt par “dezinformāciju” vai “Kremļa naratīvu”. Nenoliedzami, mediju vidē un sociālajos tīklos pastāv no Kremļa un citiem avotiem nākusi dezinformācija, taču tas ir rūpīgi jāpārbauda, nevis jebkurš atšķirīgs viedoklis automātiski jānodēvē par tādu, tādējādi neviļus pašiem veicinot dezinformācijas izplatību.
No otras puses, pastāv arī negatīva tendence, slēpjoties aiz vārda brīvības, nicināt, izsmiet vai zaimot Dievu, ticību, kā arī apmelot un aizskart līdzcilvēkus. Šeit ir svarīgi, lai vārda brīvība nekļūtu par aizsegu ļaunumam. Protams, ir situācijas, kad paustajam vēstījumam vai izteiksmes veidam jābūt provokatīvam un izaicinošam, lai rosinātu domāt.
Tāpēc, ja mēs katrs pirms sava vēstījuma paušanas un publicēšanas to izvērtētu, ņemot vērā šos baušļus — “Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt” un “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko” — un rīkotos saskaņā ar šīm pārdomām, mēs kopā veidotu veselīgāku un cieņpilnāku mediju un sociālo tīklu vidi.”
