Ilzes Upītes vārdu būs pamanījuši tie, kas seko līdzi sportam un tā aizkulisēm sporta medijā MVP. Taču sporta žurnālistika nav viņas vienīgā aizraušanās.
Ilzes Upītes vārdu būs pamanījuši tie, kas seko līdzi sportam un tā aizkulisēm sporta medijā MVP. Taču sporta žurnālistika nav viņas vienīgā aizraušanās.
Foto: Karīna Miezāja

“Rakstīju gandrīz katru nakti līdz pieciem rītā, dzīvoju, elpoju tikai savu stāstu!” Sporta žurnāliste Upīte par debijas romānu 1

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Mājas
Vārītus rīsus nedrīkst uzglabāt ilgāk par vienu dienu! 10 bieži pieļautas kļūdas gatavojot, kas var izraisīt saindēšanos ar pārtiku
Kokteilis
Auns – Minhene, Lauva – Parīze: kuru Eiropas pilsētu vajadzētu apmeklēt tavai zodiaka zīmei 19
“Kad esi ko parādā VID, atgādinājumi nāk nemitīgi, bet, ja esi strādājošs pensionārs, neviens neatgādina…” Iveta par pensionāru iespējām saņemt pārrēķinu
Lasīt citas ziņas

Rīt sāksim publicēt avīzē, bet novembra sākumā var gaidīt grāmatā ILZES UPĪTES debijas romānu “Galējības labirintā”.

Konkurss “Vakara romāns 2021” nesa vairākus pārsteigumus, jaunus vārdus, starp kuriem bija arī konkursa trešās vietas ieguvēja Ilze Upīte. Savukārt mēs, novērtējot savu autoru daudzpusīgās personības, sākam jaunu tradīciju: turpmāk pirms romāna publicēšanas katram “Vakara romāna” autoram tiks atvēlēta pilnvērtīga telpa sarunai, un tikai nākamajā avīzes numurā sāksim pašu romānu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ilzes Upītes vārdu būs pamanījuši tie, kas seko līdzi sportam un tā aizkulisēm sporta medijā MVP. Taču sporta žurnālistika nav viņas vienīgā aizraušanās.

Ja tev vajadzētu pavisam īsi noformulēt: kas tad ir Ilze Upīte?

I. Upīte: Ļoti daudz par šo jautājumu domāju. Pirmais vārds, kas man iešāvās prātā un laikam arī visprecīzāk mani raksturo, ir multimāksliniece. Nu kas vēl? (Smejas.) Pēc horoskopa Ūdensvīrs, mēdzu būt spontāna, esmu emocionāla, smaidīga, zinātkāra. Tas tā, uz ātro.

Par pārējo viss skaidrs, par multimākslinieci vajadzēs atšifrēt.

Nu, piemēram, ja raugās pēc papīriem, studējusi esmu vienu kursu žurnālistikā, tad sabiedriskās attiecības, studējusi kultūras iestādes vadību, kultūras menedžmentu – esmu gan diplomēta sabiedrisko attiecību speciāliste, gan kultūras iestādes vadītāja – te jau mazliet veidojas multimāk­slinieces iezīmes.

Profesionāli gan līdz šim esmu vairāk bijusi uzticīga žurnālistikai, tikai tagad esmu nomainījusi specialitāti uz komunikācijas speciālistes amatu. Līdztekus darbam bijuši arī dažādi mēģinājumi attīstīt mākslinieciskos talantus – leju eko sveces un ziepes, veidoju rotaslietas no dabiskiem akmeņiem un “Swarowski” kristāliem.

Un tad, protams, rakstīšana. Grāmatai briedu ļoti ilgi, loloju šo sapni piecus gadus, un visu laiku bija sajūta, ka manī vēl nav tā, ko es tiešām gribētu pateikt, ka vēl jāizaug, jāapbružājas, vajadzēja dabūt no dzīves knipjus pa pieri, redzēt, dzirdēt, sasmaržot – tā līdz kaulam. Turklāt, jāatzīstas, informācija par “Vakara romāna” konkursu man vienmēr bija paslīdējusi garām, bet 2019. gada nogalē, tas bija, man šķiet, decembris, kad internetā to pamanīju. Var teikt, tā izlēca – ieskatījos, un informācija tur bija.

Reklāma
Reklāma

Nu pastāsti, kā pie tevis atnāca tēli, un vai tie bija paklausīgi, darīja, ko tu vēlējies?

Pirmā atnāca mana mīļā Sofija – sieviešu vārds Sofija man vienmēr paticis. Es ieraudzīju pie manikīra galda sēdošu meiteni ar smaidīgām, laipnām acīm un kastaņbrūniem matiem. Vispirms uzrakstīju pāris skicītes, tās smieklīgās, tad ieraudzīju informāciju par konkursu, un tad jau sakņudējās.

Bet riktīgi sa­kņudējās mazliet vēlāk, jo 2020. gads manā dzīvē bija piesātināts – ne tas vieglākais, bet no grūtībām reizēm dzimst arī kaut kas labs. Saņēmos, pateicu, ka to gribu izdarīt, tad sekoja ne tie patīkamākie notikumi personīgajā dzīvē, tad vēl mājsēde. Turklāt – un tas ir būtiski! – kovida dēļ par pusmēnesi tika pārcelts nodošanas termiņš.

Ja tā nebūtu, nezinu, vai būtu paspējusi, kaut gan dzīvoju ar savu stāstu, gulēju, elpoju ar to, biju iekšā līdz matu galiņiem, rakstīju gandrīz katru nakti līdz pieciem rītā. Vēl tagad atceros, kad tu man piezvanīji un pateici ziņu, ka mans romāns ir ieguvis godalgotu vietu, kā es smējos un raudāju reizē. Tas tiešām bija viens no savilņojošākajiem brīžiem manā līdzšinējā dzīvē.

Nujā, tad atnāca arī Ernests – kā viņš izskatās, man uzreiz bija skaidrs. Viņi tajā stāstā dzīvojās ļoti organiski, šķita – viņi jau visu zina, man atliek tikai ķert un pierakstīt. Nav nekāds noslēpums, kā jau ieskicēju arī pēcvārdā, ka savā ziņā šis romāns daļēji ir tāda kā sava veida terapija, un patiesībā tas bija ārkārtīgi svētīgi.

Bet interesanti ar otro manuskriptu, pie kura patlaban strādāju. Tev bija jautājums par to, vai piepildās kaut kas no uzrakstītā.

Pati neesmu rakstniece, bet esmu dzirdējusi par manuskriptu maģiju, jā, – ka tu kaut ko uzraksti, un kaut kas ļoti līdzīgs notiek reālajā dzīvē.

Nu redzi, vispirms jāsaka, atšķirībā no pirmā, kas daļēji ir tāda piedzīvotā norakstīšana no sevis nost, otrais ir absolūta fantāzija. Un tur es tiešām pieķēru, ka pirms vairākiem mēnešiem esmu diezgan precīzi aprakstījusi cilvēku, kuru pēc tam satiku dzīvē. Man bija tāda dīvaina sajūta – kur esmu šo cilvēku redzējusi? Tagad izlasīju tavu jautājumu un uznāca smiekliņš. Sapratu – jābūt uzmanīgai ar to, ko rak­stu, bet otrajā romānā man mutuļo tādas kaislības! Uh! Nu jau par vēlu piesargāties. (Smejas.)

Nav arī tā, ka es pavisam neticētu ezoterikai. Ne jau velti, arī lejot sveces, sevišķi, ja zinu, ka tā būs dāvana, un pazīstu saņēmēju, man ir tāds mazais rituāls: kad vasks karsts, piedomāju par saņēmēju un novēlu, lai viņam gaiši, lai viss labi. Var jau būt, ka tādēļ svece nedegs citādi, protams, bet par ļaunu tas noteikti nenāk. Es ticu, ka labais vairo labo. Dzīvot krietni ne vienmēr ir viegli, reizēm tas ir sasodīti sāpīgi, bet arī ļoti forši.

No kurienes nāk šāda morālā pārliecība? Attīstīta dzīvē vai iegūta ģimenē?

No ģimenes, manuprāt, lielu pateicību par dzīvesziņas aizmetni vai kodu esmu parādā manai vecmāmiņai, kuras vairs nav šai saulē. Viņa man lasīja priekšā, dziedāja, latviskumu kopjot, tautasdziesmas, domāju – tas kaut ko ir devis. Mamma ir skolotāja, viņa dzied korī, tētis ir no tiem, par kuriem saka – viņiem ir zelta rokas, var gan māju uzbūvēt, gan plānās pankūkas uzcept. Es nezīmēju un nedziedu, šie talanti man gājuši secen.

No kora mani izmeta, mākslas stundas bija katastrofa, vēl lielāka katastrofa bija tikai fizikā un matemātikā. (Smejas.) Tā kā biju vienīgais bērns, ļoti labi pratu aizpildīt laiku, man bija interesanti pašai ar sevi. Dauzījos ar kaimiņu bērniem, pastāvīgi sazvanījos ar draudzeni, stundām runājāmies. Jau toreiz sāku dzīvot iztēlē, un, tā kā diezgan agri iemācījos lasīt, arī daudz lasīju – ne tādas klasiskās bērnu grāmatas, tām ātri izskrēju cauri.

Atceros, kaut kad pamatskolā kā obligāto literatūru izlasīju “Vējiem līdzi”, arī “Trīs musketierus”, “Parīzes Dievmātes katedrāli”. Kad man bija vienpadsmit gadu, mamma pirmo reizi aizveda uz operu, starp citu, tieši uz “Parīzes Dievmātes katedrāli” – ļoti patika! Un vēl vecāki man ārkārtīgi uzticējās, un tas pieradināja uzņemties atbildību. Tātad no ģimenes: latviskums, darba tikums, jo abi vecāki vienmēr ļoti daudz strādājuši, cieņa pret kultūru, atbildības uzņemšanās par savu rīcību – man liekas, tās ir ļoti labas un fundamentālas lietas.

Kā izlēmi kļūt par žurnālisti?

Agrā bērnībā kādu laiku gribēju būt operāciju māsa – “ārstēju” savas mīkstās rotaļlietas, špricēju tām zāles. Bet te atkal jārunā par sakritībām, kad kāds vai kaut kas ievirza un aizved īstajā virzienā tik dabiski, ka šķiet: nu kā tā vispār var būt?! Kad iemācījos lasīt, es sāku arī rakstīt – gan skolas avīzē, gan jau pirms tam dzejoļus. Pirmo dzejoli veltīju savai kaķenītei Lorai, pirmās divas rindas atceros joprojām: “Tu cēli nāc gar stūri, ar zaļu aci lūri”, rakstīju arī skolas avīzē.

Un, tikko sāku rak­stīt, zināju, ka gribēšu to darīt vienmēr, un ļoti gribēju strādāt tieši drukātajos medijos. Mūsu mājās allaž tika abonēts laikraksts “Neatkarīgā Rīta Avīze”, un, kad mācījos izlaiduma klasē, vienā avīzes numurā ieraudzīju sludinājumu, ka Armands Puče pēc ilgāka pārtraukuma atkal atvēris Jauno žurnālistu skolu.

Pāris mēnešus vairākas reizes nedēļā braukāju no Siguldas uz Rīgu. Armands teica – trīs no tā bariņa, kas bijām sapulcējušies, tiks pie vakancēm. Man paveicās, biju viena no trim, kuros viņš saskatīja potenciālu, un uzreiz pēc beigu eksāmeniem sāku strādāt.

Esmu ļoti lutināta, lolota un svētīta ar to, ka man vienmēr bijuši fantastiski darbaudzinātāji, brīnišķīgi kolēģi un spilgtas personības, ko darba gaitās esmu satikusi: Armands Puče, Lidija Dārziņa, kas bija stingra un prasīga, bet viņa zināja, ko un kāpēc prasa, pēc tam, sākot darboties sporta žurnālistikā, Ingmārs Jurisons…

Aizvirzījāmies prom no romāna, bet tajā ir viens tēls, kuram ļoti tiešs prototips dzīvē – Sofijas jorkšīras terjers Florence.

Jā, simtprocentīgs! Protams, Florencei nevarēja būt cita veidola, kā vien mana mīļā Bonija, kura šogad – es ticu, kaut gan viņa patlaban cīnās ar smagām veselības problēmām, – svinēs vienpadsmit gadu jubileju. Tagad Boncis būs arī ieguvis nemirstību grāmatas lappusēs. Arī zirgiem bijusi ļoti nozīmīga loma manā dzīvē. Varēju būt 11, 12 gadus veca, kad uzzināju, ka Siguldā, Mācītājmuižas stallī, ir iespēja nodarboties ar jātnieku sportu.

Tik vien dzīvē pirms tam biju vizinājusies, cik klasiskā cirkā uz ponija vai pat, iespējams, ēzelīša. Bet āķis bija lūpā. Tikko uzkāpu zirgam mugurā, sapratu, ka tie ir ļoti īpaši dzīvnieki, inteliģenti, viņiem piemīt spēks un gudrība, un jūtīgums, un ir svarīgi izkopt sadarbību ar cieņu un sapratni. Ja sāksi demonstrēt prastu spēku, nekas nesanāks, ar zirgu ir jāprot sarunāties.

Man ļoti patika trenēties, pabraukāju uz bērnu mačiem, man pat tika piešķirts aprūpējamais – tīrījām “saviem” zirgiem boksus, barojām, dzirdījām, vedām ganos. Kad pienāca vidusskolas pēdējais gads, kļuva skaidrs, ka būs jāizvēlas. Tad izšķīros par labu karjerai, mācībām, atstājot zirgu sportu kā brīnišķīgu hobiju. Tā ir barība dvēselei.

Kas vēl tevi iepriecina?

Noteikti mani tuvākie cilvēki, ģimene, draugi, grāmatu lasīšana – lai gan intensīvos sava romāna rakstīšanas posmos no tā atturos, lai nejauši neietekmētos –, ziedi, filmu skatīšanās, prāta spēles, pastaigas svaigā gaisā – man ļoti patīk staigāt, jo staigājot var kolosāli domāt. Tāpat saskare ar dzīvniekiem, mazie prieciņi – sveču liešana, ar ko gan pēdējā laikā nodarbojos mazāk, jo virsroku ņēmusi rakstīšana, bet visas šīs nodarbes ir kā meditācija.

Un vēl pateicības rituāls – iepriekš to nedarīju, sāku pērn, lai pārdzīvotu grūto laiku pēc vecvecāku zaudējuma un šķiršanās no vīra. Es tam līdz galam neticēju, bet pamēģināju – gulēt ejot, aizvēru acis un pateicu paldies par to, ka aizritējusi vēl viena laba diena, un katru dienu atradu kādu mazu lietiņu, par ko pateikties. Tāpat no rīta pamostoties – paldies, ka man dota šī diena. Nu šis rituāls iegājies tāpat kā zobu tīrīšana un vingrošana mugurai. Ja kāds vēl nav pamēģinājis, ir vērts: tas neko nemaksā, bet dzīves kvalitāti uzlabo.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.