Laiva ar autora noslēpumu: eseja par Autora balvu 0
Inese Zandere
Autora balva, ar kuru Latvijas autoru biedrība AKKA/LAA atzīmēs iedvesmojošus radošus sasniegumus dažādos žanros, ir dzimusi no cieņas pret radīšanas mistēriju.
Mūsu gadsimtā, kad vārds “radošums” kļuvis par modes vārdu ar izplūdušu saturu, grūti iedomāties, ka vēl pavisam nesenā pagātnē par Radītāju tika saukts tikai viens vienīgs – tas, kurš rakstāms ar lielo burtu, bet uz cilvēku darbiem vārds “radīt” netika attiecināts. Laiki un priekšstati mainās, bet radīšanas noslēpums paliek. Autori netiecas sludināt ģēniju izredzētību, būt autoram mūsdienās ir pat ikdienišķi, autoru skaits sniedzas tūkstošu tūkstošos, un viņu radītie darbi tiek tikpat ikdienišķi izmantoti, ar lielāku vai mazāku cieņu pret autortiesību burtu un garu. Taču jebkura iedziļināšanās radīšanas noslēpumā tomēr liek izjust pārsteigumu un bijību. Arī pašiem autoriem.
Šī netveramā noslēpuma pilna ir arī vieglā un gaišā Autora balva – koktēlnieka Jāņa Straupes darbs. Vai tajā attēlotās kāpnes ved augšup, nezināmajā vai nāk lejup, tur nezināmajā sākušās? Autora radošajam garam vienlīdz pazīstami ir abi virzieni. Šūpīgā Mēness laiva, kurā šīs kāpnes balstās, varbūt ir iracionāls sapnis, tāla nojausma, inspirācija, iecere, kuru tomēr jāprot noturēt racionālā līdzsvarā, lai tā īstenotos.
Reiz Knuts Skujenieks sarunā ar jaunākiem kolēģiem vaicāts, vai dzejnieks ir darbarīks Dieva rokā, atbildēja – varbūt arī ir, bet darbarīks jātur kārtībā. Pērn, stāstot par savu darbu Autortiesību bezgalības balvas veidotājiem, Ilmārs Blumbergs uzsvēra, ka uzticas savai rokai. Mākslinieka roka iemieso viņa pieredzi, prasmi un intuīciju, jo prāts nespēj aptvert visu, kas krājas un glabājas cilvēkā. Būt autoram nozīmē vienlīdz uzticēties gan sev, gan noslēpumam, gan prātam, gan intuitīvai atskārsmei.
Taču kāpnes savieno ne tikai iespējamo ar esošo, nenotikušo ar notikušo, dievradīto pasauli ar cilvēcisko kultūru, kuras radīšana uzticēta cilvēkam pašam. Tās ved no cilvēka pie cilvēka, vienojot un iedvesmojot. Autora balva ir tieši kolēģu – citu autoru atzinība, kas pauž savstarpējas solidaritātes garu, ļauj intelektuālā darba darītājiem sajust citam cita plecu. Kritērijs tādai kolēģu balvai var būt ļoti subjektīvs: tiek noskaidroti darbi, kas, kāpjot pāri žanru robežām, visdažādākos autorus iešūpo, mobilizē, paver jaunu skatu, ceļu, augšupeju, atklāj auglīgu pretrunu, radoši uzmundrina. Un šis subjektīvisms nav nedz jāslēpj, nedz no tā jākautrējas, jo saplūstot kopā daudziem viedokļiem, beigās tāds kritērijs izrādās itin objektīvs.
Skaistajā un nedrošajā laivā, kurā par virziena izvēli, airiem un drosmi jāgādā katram pašam, mēs esam visi kopā.
