Foto – Shutterstock

Laulības ar musulmani: latvietes ir ļoti apmierinātas ar savu izvēli 34

Islāms ir otra lielākā reliģija pasaulē, tam tic gandrīz ceturtā daļa planētas iedzīvotāju. Tā ir vadošā reliģija 50 pasaules valstīs ar dažādu kultūru un iedzīvotāju nacionālo sastāvu, islāmam ir vairāki novirzieni. Taču nebūt visi musulmaņi ievēro dzīvesveidu, kādu viņu reliģija liek. Tātad musulmaņi ir tieši tādi paši kā pārējie cilvēki – ļoti dažādi. Gan labi, gan slikti. Taču kurš gan labāk zinās to, kā ir būt kopā ar musulmani, ja ne musulmaņu sievas un draudzenes. Tāpēc aicināju uz sarunu vairākas ārzemēs dzīvojošas latvietes, kuras ir ļoti apmierinātas ar savu izvēli. Te gan jāpiebilst, ka uz interviju neizdevās pierunāt nevienu latvieti, par kuru bija zināms, ka viņas laulība ar musulmani ir neveiksmīga. Par neveiksmīgajiem gadījumiem, pirmkārt, krišanu fiktīvu laulību tīklos, stāsta Inguna Mieze. Viņa ir viena no tiem cilvēkiem, pie kuriem Īrijā aprēķina laulību upuri meklē palīdzību.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. No politiķiem par aktieriem: mākslīgais intelekts nosaucis 5 latviešu politiķus, kuri uz skatuves justos kā zivis ūdenī
Kokteilis
“Tāds mīlestības putekļu mākonis mūs ir apņēmis…” Sējānu pāris dalās laimē, atgriežoties mājās ar jaundzimušo meitiņu
TV24
Slaidiņš: Karš beigsies tikai divos gadījumos. Viens – ja Putinam iedotu ielūgumu uz Kobzona koncertu 275
Lasīt citas ziņas

Musulmanis no Indijas – gādīgs tētis latvieša pamestajiem bērniem

Kristīne Veisberga-Khalifa ir četru bērnu māmiņa, dzīvo Mančestrā un ir precējusies ar musulmani Jasu no Indijas. Viņi abi kopā bieži vien palīdz tiem, kuri tikko atbraukuši no Latvijas, un prāto, ka, iespējams, varētu atsaukties Latvijas vēstniecības Lielbritānijā aicinājumam par audžuģimeņu tīkla veidošanu Anglijā. – Laikam jau piecpadsmit gadi skolotājas profesijā ir atstājuši savu zīmogu, gribas strādāt ar bērniem, – smejas Kristīne, taču, izdzirdot viņas stāstu, atliek brīnīties par to, cik vienā cilvēkā var būt daudz spēka izturēt negaidītus dzīves triecienus, un par spīti visam sākt atkal no jauna.

– Kā nokļuvi Anglijā?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Aizbraucu bērnu dēļ. Man bija brīnišķīgs vīrs, paldies viņam par 18 ideālas laulības gadiem! Auga bērni, auga vajadzības, un tad viņš aizbrauca uz Londonu strādāt celtniecībā. Pēkšņi ar viņu kaut kas notika, to es nesaprotu, to nesaprot neviens no mūsu ģimenes draugiem! Vīrs aizgāja tā vienkārši – piezvanīja pa telefonu un pateica: viss. Manis nav. Un viņš vairs nesazinājās ne ar bērniem, ne mani, ne ar saviem vecākiem. Viss bruka, viss juka. Man iestājās depresija, sapratu, ka tas kāršu namiņš ir sabrucis. Un tad vai nu tu grimsti, vai ņem sevi aiz apkakles, sapurinies un saproti, ka tev ir četri bērni, kādam par viņiem jārūpējas. Skolotājiem vasarā ir trīs mēneši brīvi, un man viens paziņa saka – tikko viens cits atteicās braukt uz Angliju, uz ābolu lauku, vai negribi? Man bērni uz skolu jāpalaiž, kā es negribu – protams, gribu! Un tā es aizbraucu, vasaru nostrādāju un sapratu, ka ir iestājies kaut kāds lūzums. Vienkārši nevarēju atgriezties skolā. Saimnieks Anglijā piedāvāja pastrādāt vēl, domāju, kāpēc ne. Kad atbraucu Ziemassvētkos mājās, apjautu, ka man vajag to plašumu, ka esmu te tā kā par ilgu iesēdējusies, man vajag ko jaunu. Un domubiedru grupā draugos viens puisis saka – brauc uz Mančestru, pilsēta liela, bez darba nepaliksi. Kamēr brauksi, tikmēr tev atradīšu istabu. Pavisam svešs puisis! Un es braucu, viņš patiešām bija atradis istabu, darbu sameklēju nedēļas laikā viesnīcā. Un tā esmu šeit jau trīs gadus.

Bijušais vīrs nemaksā nevienu kapeiku bērniem, to vīramāte ļoti pārdzīvo, es viņu mierinu, ka viss kārtībā, viņa pati palīdz, cik nu var.

– Kā indiešu vīrs satiek ar taviem bērniem?

– Viņš rūpējas par viņiem kā par savējiem, arī bērni viņu ļoti mīl. Jass prot piecas valodas, drīz runās arī latviski! Kādreiz mēs ar meitu klusiņām varējām sačukstēties, tagad tas vairs neizdodas, Jass jau saprot. Mājā runājam latviski un angliski, dažkārt viņš man pārmet, ka neko nemāku viņa pudžerati valodā. Bet tā ir ļoti… grūta! Viņš patiešām ļoti cenšas iemācīties latviski, atkārto vārdus ar lielu interesi. Tad, kad Jāņos pirmo reizi brauks uz Latviju, grib runāt latviski. Ļoti vēlas redzēt, kā ir Latvijā, jau tagad saka – man tur patiks. Viņam te apkārt ir latviešu cilvēki, un viņš jau to cilvēku dēļ saka – man patīk!

– Jūsu abu draugi arī ir spējuši jūs pieņemt?

– Mums apkārt nav neviena tāda aizspriedumaina, kaut kā visi gadījušies pretimnākoši un saprotoši, arī Latvijā mana ģimene noskaņota pozitīvi.

– Vai indieši ir karstgalvīgi?

– Jass ir ļoti mierīgs. Viņš saka – tā ir tava dzīve, kas ir jāizdzīvo. Vienu dienu mēs esam laimīgi, vienu dienu ne tik ļoti. Tā mums ir kā mācība. Viņš nekad nav dusmīgs, neuztraucas. Mēs pa šiem diviem gadiem neesam ne reizi strīdējušies!

Reklāma
Reklāma

Ja man kā sievietei dažkārt velk uz kašķi, tad viņš zina, kā nogludināt. Viņš ļoti reāli skatās uz lietām, zina, ko grib, ļoti pedantisks. No sākuma tas mani šausmīgi kaitināja, bet nu jau esmu pieradusi. Ja man kāds pateiks, ka indieši ir nekārtīgi un netīrīgi, tad vajag redzēt šito perfektumu! Mēs, Rietumu civilizācijas pārstāvji, neesam tik perfekti.

– Cik vecs ir Jass?

– Viņš ir jauns, 31 gads!

– Vai drīkstu jautāt tavu vecumu?

– Jā, 38!

– Vai jūtat gadu starpību?

– Vienu dienu runājamies, viņš saka – man ir draugs, kurš ir vecāks par savu sievu 20 gadus. Es atkal – bet tas ir vīrietis! Viņš saka, nu nav nekādas starpības, ja es tevi tik ļoti mīlu, tad tu varētu būt arī 20 gadus vecāka! Viņš neuzskata, ka vecums ir šķērslis attiecībām, nē, pilnīgi nē. Tas nāk no ģimenes. Viņš ļoti respektē savu mammu, ļoti! Un ir tāds, pateicoties savai mammai. Visi viņa brālēni ir tieši tādi paši, ģimene ir pirmajā vietā, bērni, sieva…

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.