“Man bail pat domāt, kas notiks, ja es padošos.” Jānis jau ilgstoši cīnās, lai meita varētu dzīvot pie viņa
0
Pieaugušajiem pārtraucot attiecības, nereti sāpīgi tiek skartas arī bērnu intereses. Īsta veiksme, ja vecāki spēj nolikt bērna intereses pirmajā vietā un rīkoties atbilstoši tām, nevis savstarpējām dusmām, taču diemžēl praksē tā nenotiek pārāk bieži.
Un vēl viens aspekts – novērots, ka lielākoties jautājumos par bērnu aprūpi priekšroka tiek dota mammām, kas ir likumsakarīgi, taču manu uzmanību pievērsa kāds stāsts, kurā, vismaz no malas raugoties, saprātīgāk būtu rūpes par bērnu uzticēt tēvam, diemžēl iestādes visu velk garumā un to atzīt nav gatavas.
Ar savu stāstu padalījās tētis Jānis, kurš jau ilgstoši cīnās par to, lai 10 gadus vecā meitiņa varētu dzīvot pie viņa. Vīrietis ir pārliecināts, ka tieši šāds risinājums šajā gadījumā bērnam būs labākais, to ir gatavs pamatot ar stāstiem no dzīves.
“Kā gan mammai var atņemt bērnu?”
Vispirms Jānis pastāsta vēsturi. Kopdzīve ar meitiņas Patrīcijas [lai pasargātu bērnu no nevēlamas publicitātes, vārds ir mainīts] mammu beigusies jau pirms kāda laika – kad meitiņa bijusi 1,5 gadu veca. Pēc šķiršanās bērns palicis pie mammas, jo pašam Jānim bijis maiņu darbs, ko bijis grūti apvienot ar 24/7 rūpēm par meitu.
Tā kā dzīvojuši Rīgā un samērā netālu viens no otra, lielu problēmu neesot bijis – Patrīcija nedēļu dzīvojusi pie mammas, bet nedēļu – pie tēta. Tā arī pirmie gadi pagājuši.
Šis ritms nedaudz nojucis, kad 2017. un 2018.gadā Jānis pāris mēnešus saistībā ar darbu atradies ārzemēs, taču visā pārējā laikā bijis kā vienojušies – nedēļa pie viena, nedēļa pie otra.
Pēc kāda laika attieksme mainījusies: “Viņa sāka man likt šķēršļus meitas satikšanai. Mēdza pat piecas dienas neatbildēt, kad vaicāju pēc meitas, tāpēc nolēmu vērsties tiesā par saskarsmes nodrošināšanu, vēlāk nonācām arī pie tiesvedības par dzīvesvietas noteikšanu, jo mani dzīves apstākļi bija sakārtojušies un Patrīcija ļoti gribēja dzīvot pie manis.”
Vienā brīdī meita atteikusies braukt atpakaļ pie mammas, līdz ar to jau no 16.marta pilnībā dzīvo tikai pie sava tēta:
“Sāka “nākt ārā” visādas interesantas lietas, meita pastāstīja, ka mamma viņu situsi, arī pa seju, ar siksnu, ar grāmatu. Biju satraucies, tāpēc iesaistījām arī policiju,
kur gan meitas māte apgalvoja, ka nekas tāds neesot noticis. Vai bērns to izdomāja?
Šobrīd esam iesaistījuši arī bērnu aizsardzības dienestu un bāriņtiesas, esam pārsūdzējuši tiesas lēmumu un gaidām, kas notiks tālāk, jo diemžēl pagaidu lēmums bija dzīvesvietu noteikt pie mammas, no kā bērns kategoriski atsakās. Šobrīd lūdzam šo lēmumu mainīt, cenšamies to visu dabūt kaut kā bērnam par labu. Ir gan sajūta, ka pilnīgi nevienu neinteresē iedziļināties un ieklausīties. Viss notiek no sērijas: kā gan mammai var atņemt bērnu?”
Arī sociālajā dienestā, kur tēvs vērsies pēc palīdzības, esot norādīts – kamēr nav oficiāla policijas atzinuma par vardarbību, viņi neko nevarot piedāvāt.
Vienīgā iestāde, ko tēvs slavē, ir Rīgas bāriņtiesa – turienes speciālisti esot arī runājuši ar Patrīciju, atbraukuši apskatīt dzīvesvietu, šķituši ieinteresēti arī bērna interesēs.
“Izskatās, ka Patrīcijas mamma pamazām sāk saprast, ka ar pavēlēm un naidu kaut ko panākt būs grūti, tāpēc nesen piedāvāja ar Patrīciju tikties un kopā doties kur paēst. Teorētiski es viņai to nevaru aizliegt, tāpēc apsolīju parunāt ar meitu. Meita atteicās, bet es, nezinādams, kā pareizi rīkoties, vērsos bāriņtiesā. Viņi bija gatavi iesaistīties,” stāsta Jānis.
Klausoties Jāņa stāstu, nemitīgi nāk prātā doma – ja situācija būtu otrāda, ja bērna tēvs būtu vardarbīgs, ja bērns negribētu pie viņa doties, vai arī tad iestādes lemtu šādi?
Kā tikmēr jūtas Patrīcija? “Ikdienā viņa ir mierīga, bet var just, ka situāciju ļoti pārdzīvo. Līdz ko pieminam jautājumu par nākotnes dzīvesvietu, viņa kļūst skumja, nāk apskaut mani un tagadējo sievu, saka, ka mīl mūs. Par nākotni uztraucamies visi.”
Svarīgi arī piebilst, ka meitai ir konstatēts UDHS, kamēr viņa dzīvoja pie mammas. Tās izskatoties kā sekas hroniski piedzīvotam stresam: “Meita lieliski spēj noturēt uzmanību pat stundām ilgi uz lietām, kas viņai patīk. Negribu, ka viņai ir jādzīvo ar māti – despotu, jo tas agri vai vēlu, visticamāk, meitu novedīs pie depresijas. Tagad tik daudz jaunieši taisa pašnāvības, nav brīnums – pats tagad redzu, cik maz ir cilvēku, kas gatavi sadzirdēt bērnu pārdzīvojumus. Man bail pat domāt, kas notiks, ja es tagad padošos.”
Bērna teikto nedrīkst ignorēt
Jāņa pārstāvis, jurists Artūrs Kurbatovs, uzskata, ka šajā lietā centrālais jautājums ir nevis pieaugušo savstarpējais konflikts, bet tas, vai bērna labāko interešu princips praksē patiešām tiek īstenots. Viņš uzsver – ja bērns atkārtoti saka, ka viņam ir bail, nevēlas atgriezties pie viena no vecākiem un stāsta par iespējamu vardarbību, institūcijām tas jāuztver kā nopietns drošības signāls.
Vienlaikus jurists norāda, ka nevienu cilvēku nedrīkst atzīt par vainīgu tikai tādēļ, ka izteikti apgalvojumi par vardarbību. Bērna teiktais ir objektīvi, profesionāli un saudzīgi jāpārbauda. Taču, viņaprāt, problēma rodas brīdī, kad starp automātisku ticēšanu un pilnīgu ignorēšanu netiek atrasts atbildīgs vidusceļš.
“Ja bērns atkārtoti stāsta, ka viņam dara pāri, baidās atgriezties un konsekventi pauž vienu un to pašu nostāju, tas ir nopietns drošības signāls, nevis neērts šķērslis pieaugušo strīdā,” pauž Kurbatovs.
Īpaši kritiski jurists vērtē to, ka tiesa atteikusies pagaidu kārtībā noteikt bērna dzīvesvietu pie tēva. Juridiski tas nozīmē “pieteikums noraidīts”, taču bērna dzīvē, viņaprāt, šāds lēmums nozīmē pienākumu atgriezties pie personas, par kuras iespējamu vardarbīgu rīcību bērns pats ir stāstījis un pie kuras kategoriski atsakās doties.
Kurbatovs arī norāda uz procesuālu epizodi pēc blakus sūdzības iesniegšanas. Tajā vienā no lūgumiem acīmredzamas pārrakstīšanās dēļ bijis norādīts nepareizs vecāka dzimums, lai gan no sūdzības kopējā satura esot bijis skaidrs, ka bērna pagaidu dzīvesvietu lūgts noteikt pie tēva. It kā sīkums, neliela kļūda, bet, pēc jurista teiktā, tiesai bija nepieciešamas 11 dienas, lai šīs kļūdas dēļ atstātu sūdzību bez virzības. Viņš uzsver, ka dokumentu precizitāte ir svarīga, tomēr bērnu tiesību lietās formālismam nevajadzētu aizkavēt jautājuma izskatīšanu pēc būtības.
Jurists norāda arī uz pretrunām pagaidu uzturlīdzekļu jautājumā. Pēc viņa teiktā, tiesa lēmumā pati norādījusi, ka mātes pretprasība saņemta 12. februārī, taču uzturlīdzekļi piedzīti jau no 10. februāra. Turklāt kopš marta bērns faktiski dzīvojot pie tēva, kurš nodrošina ikdienas aprūpi, tomēr tēvam vienlaikus noteikts pienākums maksāt mātei pagaidu uzturlīdzekļus 288 eiro mēnesī.
Kurbatovs neapgalvo, ka katra tiesas kļūda būtu disciplinārpārkāpums, taču uzskata, ka bērnu tiesību lietās tiesai un iesaistītajām iestādēm jāreaģē īpaši rūpīgi un ātri. Viņa ieskatā šis gadījums liek uzdot plašāku jautājumu – vai sistēma spēj bērnu ieraudzīt aiz dokumentiem, termiņiem un formālām kļūdām.
“Bērna labākās intereses nav dekoratīva frāze,” uzsver jurists. “Tām jābūt redzamām tajā, cik ātri tiek pārbaudīts iespējamais apdraudējums, cik nopietni tiek uztverts bērna viedoklis un vai tehniska kļūda nekļūst svarīgāka par paša bērna drošību.”
Bāriņtiesa: priekšroka netiek dota ne mātei, ne tēvam
Rīgas bāriņtiesas pārstāvji, komentējot situāciju vispārīgi, norāda, ka konkrētu ģimenes lietu apstākļus, tajās ietvertos personas datus vai pieņemtos procesuālos lēmumus bāriņtiesa trešajām personām atklāt nedrīkst. Šāda informācija ir ierobežotas pieejamības.
Vienlaikus bāriņtiesā skaidro, ka strīdos par bērna dzīvesvietu, atsevišķu aizgādību vai saskarsmes tiesībām gala lēmumu pieņem tiesa, bet bāriņtiesa savas kompetences ietvaros iesaistās bērna interešu izvērtēšanā. Šādos procesos var tikt piesaistīti arī citi speciālisti, tostarp psihologi, ja tas nepieciešams bērna situācijas pilnvērtīgai izvērtēšanai. Procesa ilgumu var ietekmēt nepieciešamība iegūt pierādījumus, speciālistu atzinumus un vispusīgi izvērtēt visus apstākļus.
Bāriņtiesas pārstāvji uzsver, ka normatīvie akti neparedz priekšroku vienam no vecākiem dzimuma dēļ. Gan mātei, gan tēvam ir vienādas tiesības un pienākumi pret bērnu.
Katrā lietā tiek vērtēta katra vecāka spēja nodrošināt bērnam drošību, emocionālo un fizisko labbūtību, stabilu vidi un bērna interesēm atbilstošu aprūpi. Līdz ar to jautājums, pie kura vecāka bērnam būtu labāk, vienmēr ir individuāls vērtējums, nevis pieņēmums par mātes vai tēva lomu.
Iestādē arī norāda, ka vecāku ilgstoši konflikti bērnam var radīt papildu emocionālu slodzi, tāpēc domstarpību gadījumā vecāki vispirms tiek aicināti izmantot ārpustiesas risinājumus, piemēram, mediāciju vai psihologa atbalstu. Ja kādam no vecākiem ir bažas par bērna drošību vai labbūtību, tās nekavējoties jādara zināmas kompetentajām institūcijām, pievienojot faktus un pierādījumus, lai situāciju varētu izvērtēt un pieņemt bērna interesēm atbilstošus lēmumus.
Tiesa atklāj maz
Vēlējos uzzināt arī tiesas apsvērumus. Rīgas rajona tiesas priekšsēdētājas vietniece Vita Vjatere, atbildot uz jautājumiem par konkrēto lietu, norāda, ka informāciju no slēgtā tiesas sēdē izskatāmas civillietas tiesa trešajām personām sniegt nevar.
Likums ierobežo personu loku, kuras drīkst iepazīties ar šādu lietu materiāliem, tāpēc lūgums sniegt informāciju par konkrētās civillietas apstākļiem nevar tikt apmierināts.
Vienlaikus Vjatere vispārīgi skaidro, ka tiesvedības gaitā bērna viedokli noskaidro attiecīgās bāriņtiesas speciālisti vai pieaicinātie eksperti. Šis viedoklis tiek darīts zināms tiesai un tiek ņemts vērā, pieņemot nolēmumu.
Komentējot jautājumu par blakus sūdzības virzību, tiesas pārstāve norāda, ka apelācijas sūdzībai jābūt formulētai precīzi un saprotami, lai to nebūtu iespējams interpretēt dažādi, tostarp iespējamas pārrakstīšanās dēļ. Savukārt attiecībā uz lēmumu pieņemšanas termiņiem Vjatere skaidro, ka tiesnesim konkrētā civillieta nav vienīgā lieta, kas saistīta ar bērnu tiesībām, tāpēc šādu lietu izskatīšana tiek plānota, cenšoties sabalansēt visu lietas dalībnieku tiesiskās intereses.
Tādējādi tiesa konkrētās civillietas saturu nekomentē, vienlaikus uzsverot, ka bērna viedoklis tiesvedības procesā tiek noskaidrots ar kompetento speciālistu starpniecību un ka procesuālajiem dokumentiem jābūt precīzi formulētiem.
Secinājumi?
Uzklausot Jāņa stāstu, saņemot jurista, bāriņtiesas un tiesas komentārus, ir sajūta, ka ir daudz aizbildinājumu, bet nerodas pārliecība, ka bērna intereses ir noliktas pirmajā vietā un to dēļ katra no pusēm ir gatava izdarīt maksimālo. Taču tieši tā vajadzētu būt valstī, kurai rūp tās nākotne.
P.S. Ja arī Tev ir kāds stāsts, ar ko būtu vērts dalīties, ar prieku uzklausīšu un uzrakstīšu, atraksti man uz [email protected]!
