Linda Tunte: Vai tu esi pērkams? Cik tev par to samaksāja? Rimstieties, Latvijā ir mazāk pērkamu žurnālistu, nekā jūs spējat iedomāties!
0
Vienmēr lepojos, ka varu strādāt portālā LA.LV, kur valda liela redakcionālā brīvība. Ikviens žurnālists, viedokļrakstu autors, redaktors var brīvi paust savu viedokli, veidot rakstus arī par tēmām, ko reizēm citi mediji nerunā.
Tas ir līdzīgi kā mūsu sauklī: “LA – divi burti, ar kuriem sākas Latvija.” Mums ir svarīgi rakstīt par Latvijai svarīgo, reizēm paust arī nepopulārus viedokļus, reizēm mesties aizstāvēt kādu, kuram šķietami tiek darīts pāri.
Bet kārtējo reizi šodien saņemot komentāru no sērijas, ka esmu uzpirkta, tomēr mazliet uzvilkos.
Šonedēļ portālā publicējām manas kolēģes Lūcijas rakstu par situāciju Ādažu Mākslu skolā. Kolēģi šī raksta tapšanā atbalstīju, zinu, ar kādu rūpību viņa piegāja šim darbam. Sazinājās ne tikai ar trim skolotājām, veicot vairāku stundu garas intervijas, bet arī saņēma komentāru no skolas direktores, no domes pārstāvjiem. Klasisks žurnālistikas darbs – ir atrasta problēma, tā izklāstīta, visām pusēm pajautāti komentāri, tapis labs raksts.
Bet kas notika dažādās soctīklu grupās! Tur strīpā vien lasāmi komentāri, ka kāds esot manu kolēģi uzpircis.
Bet kā jūs to iztēlojaties? Kāds piezvana uz redakciju un palūdz, lai uzrakstām, ka kāds cilvēks nav rīkojies korekti, un mēs paši izgudrojam stāstus? Tā nenotiek.
Neviens cilvēks, protams, nav tikai slikts vien (vismaz nevienu tādu neesmu satikusi), bet, ja kāds pieļauj kādas kļūdas, tad žurnālistiem ir tiesības par to rakstīt un cilvēkiem, kurus tās skar, ir tiesības to mums izstāstīt. Jebkādā tēmā.
Ar kolēģi kopā pasmējāmies, ka diemžēl (šis vārds, protams, lietots ar ironiju, jo mēs par savu darbu saņemam algu no darba devēja) mums neviens “dzeramnaudu” kontā nav ieskaitījis.
Bet šodien šo pašu lasu es pati. Ieliku rakstu par notiekošo Siguldas novadā. Arī – kāds ir pieļāvis kļūdu, esmu to aprakstījusi, palūgusi visu iesaistīto pušu komentārus. Bet atkal kāds pamanās teikt, ka esmu uzpirkta.
Lieku roku uz sirds – arī manā kontā nekas par šo nav ieripojis, es tikšanās laikā ar šiem cilvēkiem pat no kafijas atteicos (ha!), man vienkārši gribējās uzrakstīt par šķietami netaisnīgu situāciju.
Vai jūs, sabiedrības locekļi, sagaidāt, lai mēs nerakstām par problēmām un kļūdām? Jo vienmēr jau sanāks par kādu pateikt ko ne tā, ja raksts ir analītisks problēmstāsts. Mums nerakstīt, lai atkal nenāktu jūsu pārmetumi, ka esam uzpirkti?
Teikšu tikai divas lietas: es un manas kolēģes turpināsim rakstīt arī par kādam neērtām tēmām, jo mums patīk savs darbs un patīk iestāties par taisnību (un ir tik daudzi cilvēki, kuri par to mums sūta sirsnības un pateicības pilnas vēstules); un mums par to arī turpmāk maksās tikai darba devējs, ieskaitot kontā ikmēneša algu. Viss cits ir tikai to, kuriem kāds ir atļāvies aizrādīt, lēta aizsargreakcija, jo, iespējams, loģisku argumentu, lai skaidrotu savu neizdarību, īsti nav.
Gribi padalīties ar savu stāstu? Raksti man e-pastā! Cenšos reaģēt uz visām ziņām – [email protected]!
