"Mani varoņi dzīvo man blakus"

Jaunā rakstniece un kino producente Lelde Kovaļova: “Mani varoņi dzīvo man blakus” 5

Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Viņa ir kino producente, uzņēmēja, divu grāmatu autore, kas šobrīd strādā pie trešā psiholoģiskā trillera. Bet oktobra nogalē “Shortcut” platformā un nākamā gada sākumā “Helio Media” televīzijas kanālā iznāks viņas producēts seriāls “Bezvēsts pazudušās”. Leldei Kovaļovai ir trīsdesmit gadu.

Talantīgais Sanktpēterburgas kriminālpolicijas izmeklētājs Konstantīns Aņisimovs savas prakses laikā nav spējis atrisināt tikai vienu lietu – savas sievas Annas Aņisimovas mistisko pazušanu pirms diviem gadiem. Konstantīna sieva kādā ikdienišķā rītā iziet no mājas un vairs nekad neatgriežas. Nav ne liecību, ne pavedienu vai atrasto mantu. Izmeklētājs negaidīti saņem informāciju par kādu krimināllietu Latvijā, kad ļoti līdzīgos apstākļos pazudusi vietējā miljonāra sieva. Turklāt atklājas, ka nepazīstamā sieviete no citas valsts bijusi Annas vizuāla kopija. Meklējumi Aņisimovu aizved uz nomaļu Latvijas mazpilsētu, kuras iedzīvotāji glabā šaušalīgu pagātnes noslēpumu… Šāda intriga ieved pērn iznākušajā Leldes Kovaļovas pirmajā grāmatā, detektīvā “Bezvēsts pazudušās”.

Autores otrajā, šā gada februārī iznākušajā grāmatā “Svešinieki” arī ir daudz mistikas un noslēpumu. Pusnakts stundā no vilciena izkāpj četri savstarpēji nepazīstami pasažieri. Viņi ir atgriezušies mājās, lai atrastu to, kurš atņēma viņiem pašu dārgāko – dzīvi. Viņi visi reiz ir bijuši miruši un to nezina…

Oktobra nogalē “Shortcut” platformā astoņās piecdesmit minūšu garās sērijās rādīs seriālu “Bezvēsts pazudušās”.

“Nav par daudz, nav par maz,” saka autore un producente Lelde Kovaļova, “bet, ja seriālam taptu vēl otra sezona, būtu vēl aizraujošāk, jo idejas rodas filmējot.”

Lelde, tev ir tāds latvisks, man gribētos teikt, pat rainisks vārds…

Tieši tajā mirklī, kad uz ekrāna filmā parādījusies Lelde Vikmane, es esot tā jūtamāk sakustējusies mammas puncī… Un viņa nolēmusi dot man vārdu Lelde par godu aktrisei Leldei Vikmanei. Bērnībā man arī pašai bija sapnis kļūt par aktrisi. Bet tagad šķiet ļoti labi, ka tas nepiepildījās. Man būtu ļoti grūti, ja man būtu darba devējs un katru dienu jāierodas noteiktā vietā un noteiktā laikā, piemēram, deviņos rītā… Labāk jūtos priekškara un ekrāna šajā pusē. Bet, atgriežoties pie vārda, man ir arī otrs, kristīts – Kristiāna, kas man jau kopš bērnības šķitis tuvāks. Arī tagad Kristiāna Kovaļova saskanētu labāk…

Tiesa, Lelde un tavs uzvārds mazliet tā lingvistiski rīvējas. Kā kļuvi par Kovaļovu?

Mans vīrs Vlads ir krievs, pēc profesijas režisors. Viņa vecāki Jeļena un Viktors man saistās ar ļoti stipru, inteliģentu, darbaspējām apveltītu ģimeni. Viņi krietni strādā, ir uzņēmēji farmācijas jomā un mūs ar Vladu ir ļoti daudz atbalstījuši. Vīra vecākus uztveru kā savējos, īpaši tāpēc, ka pati esmu augusi bez tēva un manā audzināšanā visvairāk piedalījās mana tēta mamma, mana vecmāmiņa Līga, kura diemžēl jau viņā saulē, un mans vectēvs Ziedonis. Esmu laimīga, ka dzīva ir mana otra vecmamma, mammas Daigas mamma Marta, kurai nu jau astoņdesmit pieci gadi.

Kā iepazinies ar vīru?

Nejauši, autobusa pieturā pie augstskolas. Un nākamajā dienā tikpat nejauši atklājām, ka kopā studēsim audiovizuālo mediju mākslu. Četrus gadus studējām kopā, arī visus studiju darbus veidojām divatā, līdz pēdējos gados sākām tandēmā profesionāli strādāt tirgum. Es ļoti cienu gudrus vīriešus, un tas, kas mani visvairāk savaldzināja Vladā, bija viņa vienkāršība. Mans vīrs ir tāds cilvēks, kurš nekad ne ar ko nelielās, nedižojas citu priekšā. Labāk lai par viņu runā padarītais. Un es to ļoti cienu, jo, manuprāt, Latvijā diemžēl ir daudz cilvēku, kuriem Dievs, iespējams, nav piešķīris talantu, bet kuriem ļoti patīk izrādīties. Bet mums abiem ir diezgan skarbs viedoklis par to, kādam jābūt režisoram, kādām rakstura un profesionālajām iemaņām jāpiemīt, lai uzņemtos režisēt kinofilmu vai seriālu. Latvijas seriālos man ļoti nepatīk, ka no tiem vīd vieglprātīga attieksme pret darbu. Negribu jau noliegt visu, piemēram, savā žanrā un ražošanas gadam labs seriāls bija “Sirdsmīļā Monika”. Jo bija lielisks scenārijs – lai gan adaptēts, iepirkts. Sanāca dzirkstoša komēdija un varēja baudīt izcilu aktierspēli.

Taču, ja seriālā darbība notiek deviņdesmitajos, bet trīs kadros vienā sērijā redzama “Circle K” degvielas uzpildes stacija, kas parādījās tikai 2000. gadā, ja darbība notiek Krievijā, bet automašīnām Latvijas numuri…

Es kā producente zinu, cik maz maksā tas, lai no ekrāna skatītājus nemuļķotu. Jā, arī manos darbos var atrast kļūmītes, piemēram, pirmajā grāmatā “Bezvēsts pazudušās”, kaut desmit redaktori lasīja, tostarp es pati, tomēr nepamanīja, ka izmeklētājs Konstantīns ieiet kāpņu telpā otrajā dzīvoklī un pēc tam iznāk no sava ceturtā dzīvokļa. Tādas lietas gadās, bet es runāju par attieksmi pret darbu, ko esi uzņēmies un ko vajadzētu būt spējīgam veikt.

Seriāliem pārmet ne vien tādus “sīkumus” kā tevis minētās detaļas, bet daudz nopietnākas lietas – varoņu rīcības neatbilstību tālākajās sērijās to raksturam sākumā… Ir cilvēki, kas seriālus sauc par atkarību rosinošiem laika zagļiem.

Es gan uzskatu, ka seriālus jāturpina veidot, jo tie ir lieliska izklaide, ja vien veidoti kvalitatīvi un aizraujoši. Piemēram, “Netflix” platformā no ļoti daudziem seriāliem var iedvesmoties pat pārmaiņām savā dzīvē, nemaz nerunājot par lielisku aktierspēli. “Netflix” ir sava veida skola. Lielais un vienīgais jautājums – ir 2020. gads, un kādas kvalitātes seriālus mēs Latvijā veidojam un piedāvājam skatītājam? Pie kaimiņiem Lietuvā brauc pasaules producēšanas platformu pārstāvji, tur uzņemts jau pasaules slavu ieguvušais seriāls “Černobiļa”, jo lietuviešiem ir lielas ambīcijas, un pie viņiem filmēt jau brauc arī “Netflix”, bet mūsu skatītājs vēl arvien ir “Ugunsgrēka” gaidās. Kaut pēc rakstura esmu cilvēks, kurš nevēlas publiski nevienu kritizēt, es to tiešām uzskatu par problēmu. Kāpēc ir tik daudz miljonu vērtu, vāju Holivudas filmu? Tāpēc, ka primārais ir budžets. Bet noteicošajam jābūt scenārijam un režisora vīzijai. Jā, es ļoti ceru, ka “Bezvēsts pazudušās”, iespējams, būs līdz šim labākais Latvijā uzņemtais seriāls. Bet par to lai runā pēc tā parādīšanās uz ekrāniem.

No kurienes nāk lielu sabiedrības daļu saviļņojušo divu detektīvu grāmatu un nu arī seriāla autore? Kur ir tavas personības saknes un avoti?

Gulbenē. Beļavas pagastā pie Augulienas ezera. Spilgti atceros savu bērnību. Vecmammas Līgas un vectēva Ziedoņa “Kalves” ieskāva plaša zeme, apkārt meži, ceļi, ezers… Ļoti ticu, ka tieši bērnībā sakņojas mūsu intereses nākotnē un pat dzīves ceļa izvēles. Manas bērnības mīļākās rotaļas bija režisēt meksikāņu melodrāmas, kurās pati spēlēju galveno lomu. Vectēva savu laiku nokalpojušajās mašīnās, kuras nu bija pārvietotas uz metāllūžņu grēdu, biju iekārtojusi dažādas filmēšanas vietas. Tolaik Latvijā rādīja televīzijas seriālus “Rozalinda”, “Marija Mersedesa” u. tml. Var jau pasmaidīt, bet patiesībā dramaturģijā tā bija viena no manām labākajām skolām, jo tieši spāņu un meksikāņu melodrāmas no dramaturģijas viedokļa būvētas tā, ka visu laiku negaidīti pagriezieni, dialogi, raisās spraigs sižets. Viss būvēts pēc aizraujoša seriāla standartiem. Arī šobrīd, kad pasaulē plaši attīstījusies, piemēram, “Netflix” platforma, tajā tieši spāņi ir starp veiksmīgākajiem – ar trilleriem, seriāliem un citām filmām.

Man mazliet noslēpumains šķiet brīdis, kad cilvēks sāk rakstīt savu pirmo grāmatu…

Tas bija mans otrs bērnības sapnis. Un šobrīd ne vien rakstu, bet esmu arī plānotāju zīmola “Dream Light Planner” autore un izdevēja. Tā mērķis ir arī veicināt rakstīšanu ar roku, jo esmu pārliecinājusies, ka ar roku pierakstītais piepildās. Uz papīra vizualizētas domas īstenojas. Par šo domu pievilkšanās spēku stāsta arī Ronda Bērka vienā no manām mīļākajām grāmatām “Noslēpums”.

Tas, ko mēs ļoti stipri iedomājamies, patiesi īstenojas. Man pašai dzīvē bijis desmitiem tādu gadījumu.

Dalīties ar citiem mani mudinājušas gan personīgās traģēdijas, gan citu atklātā pieredze. Grāmatā “Bezvēsts pazudušās” ir stāsts arī par to, kā viena cilvēka mantkārībā pieņemti lēmumi noved pie traģiskām izmaiņām ļoti daudzos likteņos. Vēlējos, lai cilvēki izprot, ka bērniem nav jācieš no pieaugušo kļūdām. Kādēļ tiek izpostīts jaunas meitenes Lilijas liktenis? Ar operācijas palīdzību izdzēšot viņas atmiņu, tēvs jau gribēja tikai vienu – kā labāk, viņš vēlējās izņemt no meitas atmiņām ainu, kā maniaks meitenes acu priekšā saskaldīja gabalos viņas mātes Liliānas ķermeni. Bet līdz ar šo operāciju tika izdzēstas visas viņas atmiņas par māti, tika izdzēsta absolūti visa bērnība.

Droši vien ar daudziem no mums dzīvē būs noticis kaut kas tāds, ko mēs nebūtu vēlējušies piedzīvot. Ko lai, tavuprāt, dara ar sāpīgajām atmiņām?

Atmiņas – tie jau esam mēs paši. Bet sliktās var dziedēt tikai laiks. Mana vecmāmiņa Līga bija ļoti skaista sieviete. Kad mēs kopā gājām pa ielu, cilvēki teica, cik jums skaista mamma. Vecmāmiņa nomira ar vēzi samērā jauna, sešdesmit gadu vecumā. Tas notika 2006. gadā. Man joprojām ir smagi, jo mēs bijām ļoti tuvas. Tagad esmu viņu atlaidusi, ļāvusi aiziet, bet vecmāmiņa man vienmēr ir blakus, mēs it kā turpinām sarunāties. Man ir žēl, ka viņa neiepazina manu dēlu, bet man noteikti būs ļoti svarīgi mazajam kādreiz izstāstīt par viņa brīnišķīgo vecmāmiņu, tik būtisku cilvēku manā dzīvē. Arī “Svešiniekos” ir ļoti daudz patiesības, daudz patiesu dialogu. Daudzi varoņu prototipi nāk no Gulbenes. Deviņdesmitajos, kad biju maza meitene, mūsu pusē dzīvoja bagāts vīrs, kuram piederēja daudz uzņēmumu. Diemžēl viņš šķīrās no dzīves agri. Taču uzņēmēja greznā māja joprojām tur stāv. 1999. gadā notika Gulbenes traģēdija – bērnudārzā, kurā savulaik gāju arī es, ienāca maniaks un nogalināja trīs guļošus bērnus un viņu audzinātāju. Šoks visai Latvijai. Kāpēc viņš tā rīkojās? Gribējis kļūt slavens. Ļoti cienu Latvijas presi par to, ka tā vienojās neminēt slepkavas vārdu.

Grāmatas “Svešinieki” vienas nodaļas ievadā esi ievietojusi Guntara Rača dzejoli – “uz kalna piemineklis stāvēs, un zemē stāvēs klavieres, mēs esam bijuši un būsim mazs gabaliņš no pasaules”. Vai iemesls grāmatai ir arī tava vēlme atstāt aiz sevis ko paliekošu?

Tas man no svara pirmkārt kā māksliniecei, jo dzīve piespēlējusi iespēju strādāt dažādās nozarēs. Piemēram, producenta profesija vispār nav saistīta ar mākslu. Producents filmēšanas laukumā ir visneradošākais cilvēks. Tas, kurš stāv uz zemes un vairāk domā par budžetu un organizatoriskām lietām. Bet manī ir arī gana daudz radošās, mākslinieciskās šķautnes. Esmu ar vīru par to runājusi, jo paši esam ļoti daudz investējuši kino. Īpaši pēc dēla piedzimšanas esam sprieduši – varētu taču nopirkt vēl vienu dzīvokli, ieguldīt nekustamā īpašumā, it īpaši, ja abi esam auguši uzņēmējdarbības vidē – arī mans vectēvs Ziedonis nāk no tās… Man pašai ir mazs uzņēmums, es to varētu vēl vairāk attīstīt, ieguldīt vēl jaunos produktos un gūt peļņu. Un tomēr mēs paši ļoti daudz dodam kino – gan savu enerģiju, gan savas finanses. Un esam nonākuši pie secinājuma, ka tieši tas mūs dara laimīgus.

Kā tu vērtē latviešu kino?

Mums ir ļoti daudz vēsturiski patriotisko filmu, un tas ir labi. Taču kino ir ļoti daudzveidīgs! Gribētos vairāk filmu ar aizraujošiem oriģinālscenārijiem, interesantiem dzīvesstāstiem.

Ceru, kādreiz kāds ekranizēs stāstu, piemēram, par “Draugiem.lv” dibinātājiem. Tas taču ir vienreizēji – divi latviešu džeki izveido pasaules līmeņa portālu.

Arī Ūdrīša sievas Ilonas Balodes dzīvesstāsts ir neatkārtojams un filmas vērts. Skarbs, brīžiem šokējošs, bet unikāls. Un vēl ir daudz citu, no kuriem varētu veidot aizraujošas drāmas, traģēdijas vai komēdijas, pilnmetrāžas filmas, kuras būtu konkurētspējīgas pasaules tirgū!

Esi stāstījusi, ka grāmatas “Bezvēsts pazudušās” iesākums bija ideja seriālam.

Jā, tolaik ēterā Latvijā vēl rādīja “Ugunsgrēku”. Nebija arī TET platformas, kur rīkojas mūsdienīgi un dod iespējas iemēģināt roku jaunajiem un radīt kaut ko ļoti kvalitatīvu. Pirms sešiem gadiem man neviens tādam seriālam kā “Bezvēsts pazudušās” nebūtu devis naudu. Bet mani tas stāsts tik ļoti aizrāva! Un, ja kaut kas tik ilgi ir tevī un nelaiž vaļā – tad tur ir potenciāls. Tā var būt biznesa ideja, stāsts vai kaut kas cits. Mēs ar vīru nofilmējām pilotsēriju ar krievu zvaigznēm, pārdevām darbu vienai no lielākajām Krievijas platformām un pēc vairākiem mēnešiem… paši lauzām līgumu. Krievijā vēlējās visu pārtaisīt par tipisku melodrāmu, bankrotējis miljonārs Vladimirs un viņa sieva rakstniece Anastasija (arī “Bezvēsts pazudušo” varoņi. – V. K.) mīl viens otru un krāpj, un atkal mīl… Bet mums bija stāsts par izdzēsto atmiņu. Tas Krievijā likās pārāk sarežģīti. Savukārt mēs nepiekritām vienkāršot. Pēc tam jau uzrakstīto grāmatas manuskriptu nosūtīju izdevniecībai “Zvaigzne”. Noraidīja diezgan skarbi. Nevis “paldies, ka mums iesniedzāt savu darbu, taču šoreiz to nepublicēsim, lai jums veicas nākamreiz”, bet – “katastrofāli slikti”.

Jaunam autoram, izlasot ko tādu par savu pirmo darbu, patiešām var kļūt slikti…

Tas bija labākais, kas ar mani bija noticis. Nokļūstot šādā situācijā, cilvēki reaģē krasi atšķirīgi. Vieni iecērtas un noraidītājus uzskata par muļķiem – bet ar šādu attieksmi neko nevar panākt. Otri mēģina cīnīties, lai būtu labāk. Esmu pateicīga “Zvaigznes” redaktorei Bārbalai Simsonei par toreizējo noraidījumu. Visu manuskriptu izdzēsu. Iestājos Latvijas Rakstnieku savienības “Literārajā akadēmijā”, mācījos pie Ingas Žoludas. Pēc diviem vai trim gadiem sāku rakstīt no nulles. Strādāju dienās, naktīs, pa divpadsmit, četrpadsmit stundām diennaktī.

Vai nevaino darbu tajā, ka piemeklēja diska trūce un operācija?

Tā nekad nedrīkst domāt. Uzskatu, ka daudzas slimības rodas no pārdzīvojumiem, stresa, bet diska trūci ieguvu, jo savulaik nebiju rūpīgi izturējusies pret savu muguru. Šī kaite piemeklē daudzus jaunus cilvēkus, arī nepareizi liecoties…

Es pārāk agri, pusaudzes gados, biju iekāpusi augstpapēžu kurpēs.

Bet no jauna uzrakstītais būtībā bija cits “Bezvēsts pazudušo” stāsts. Iesniedzu vairākām izdevniecībām. “Zvaigzne” tā likteni solīja izlemt mēneša laikā, bet “Latvijas Mediji” ļoti ātri atbildēja, ka izdos.

Miljonārs Vladimirs izpērk visu savas dzīvesbiedres Anastasijas romānu, jo sievai tas ir ļoti svarīgi. Vai tu arī esi pastaigājusi pa grāmatnīcām, lai redzētu, kā pērk “Bezvēsts pazudušās”?

Nē, mani komerciālā puse maz interesē. Taču novērtēju daudzās vēstules internetā, kur ne viens vien raksta, ka manējais esot starp labākajiem līdz šim lasītajiem detektīviem. Man ir daudz krievu draugu, kuri saka, ka manējā ir viena no retajām latviešu grāmatām, ko viņi izlasījuši oriģinālā. Tas ļoti priecē.

Kā izdevās nonākt līdz seriālam “Bezvēsts pazudušās” “Shortcut” platformā ar Ģirtu Ķesteri, Rēziju Kalniņu, Juri Žagaru un citiem spožākajiem latviešu aktieriem lomās?

Viss notika gan diezgan maģiski, gan ieguldot daudz smaga darba. Ja man ir mērķis nofilmēt Latvijā kvalitatīvu seriālu, es eju uz to – ne jau pāri līķiem, bet lai ko tas man prasītu. Gan apgūstot zināšanas, gan krājot kontaktus. Es, piemēram, iztēlojos, ka muižas pārzines Silvijas lomu lieliski varētu nospēlēt Rēzija Kalniņa. Uzrakstīju viņai vēstuli, aizsūtīju scenāriju. Un lieliskā Dailes teātra aktrise piekrita. Tā notika ar visiem. Nesolījām ne lielus honorārus, nebija nekādu īpašu norunu. Arī, piemēram, Viktorija Isakova, A klases zvaigzne Krievijā, pie mums savulaik atbrauca par ļoti mazu honorāru un nofilmējās jau minētajā Krievijai domātajā pilotsērijā. Man tobrīd bija divdesmit pieci gadi, Vladim tikpat. Bet krievu slavenība izlasīja scenāriju, viņai tas patika, viņa noskatījās mana vīra īsfilmas un piekrita sadarbībai. Tāpat ar TET platformu. Aizgāju pie vadības ar grāmatu, ar nofilmēto pilotsēriju, ar projekta aprakstu. Tobrīd man bija padomā pāris slaveni latviešu aktieri. Viss pārējais organiski radās provēs, jo mans vīrs Vlads, seriāla režisors, bija ļoti strikts – uz provēm nākšot visi, arī mazākajām epizodēm. Vienā no tām, piemēram, spēlē Ģirts Jakovļevs.

Kad Juris Žagars piekrita bankrotējušā, uz Latviju atbraukušā krievu miljonāra Vladimira (seriālā Valda) lomai, biju sajūsmā – labāku aktieri šim tēlam nedabūsim! Kādas tur vēl proves!

Taču Vlads sacīja – nē, nekādu VIP statusu, visi būšot vienlīdzīgi… Man kā producentei tajā brīdī jau uzvirmoja dusmas, bet šobrīd redzu, tas bija tā vērts. Grāmatā Vladimirs ir neveik-sminieks, kā kaķis, kurš kuļas ar deviņām dzīvībām. Bet, sākot strādāt ar Juri Žagaru, pārliecinātu aktieri ar ambīcijām, mēs arī tēlu mazliet pieslīpējām. Un tagad filmā Valdis ir pārliecinātāks par sevi. Uz viņa sievas Agneses (grāmatā Anastasija) lomu pretendēja vismaz piecpadsmit lieliskas latviešu aktrises. Kristīne Nevarauska uz provēm atnāca viena no pēdējām, un atklājām, ka tieši viņa vislabāk var nospēlēt palutinātās miljonāra dzīvesbiedres rakstura vēsumu. Ārsta Aleksandra Markina (seriālā Ainārs) dēlu Pāvelu spēlē Niklāvs Kurpnieks. Viņam izdevusies viena no pārliecinošākajām lomām seriālā.

Darbība seriālā notiek Mēronas muižā, kura dzīvē noskatīta Mālpilī.

Pirms vairākiem gadiem ekskursijā vai nakšņošanā ieraudzīju šo vietu un tajā iemīlējos. Toreiz nodomāju, ja kādreiz taps grāmata, televīzijas seriāls vai kinofilma, darbība notiks šajā muižā Mālpilī. Mazā, nomaļā pilsētiņā ar greznu muižu centrā. Man ļoti iepatikās šīs dažādās pasaules. Mums arī seriālā būs dažādas pasaules – bagātība muižā, kur mīt dakteris miljonārs Ainārs, un nabadzība kaimiņos pie vientuļās Gerdas, kura dzīvo ļoti trūcīgi, lai arī ir 2020. gads. Seriālā tēlu vārdi ir latviskoti, jo gandrīz visi varoņi runā latviski, izņemot izmeklētāju Konstantīnu, kurš atbraucis no Krievijas.

Tavā otrajā detektīvā “Svešinieki” rakstniece Keita dzīvo kopā ar režisoru Martinu Dreimani, kurš sapņo par pilnmetrāžas filmu un “necieš mazbudžeta seriālu ražošanu šaurajam latviešu tirgum. Tomēr televīzijas kanāls diezgan labi maksāja par “prime time” seriālu un galu galā krājās arī pieredze”…

– (Iesmejas.) Daudzi iedomājās, ka šo varoņu prototipi esmu es pati un mans vīrs. Noteikti ne! Režisora Martina tēls veidojies no dažādiem man pazīstamiem šīs jomas profesionāļiem Latvijā. Ir tādi, kam ir milzīgas ambīcijas par Holivudu, bet viņi strādā šeit un veido mazbudžeta seriālus… Mani un Keitu varbūt vieno tas, ka abas rakstām…

Rakstnieci Keitu viņas radītie varoņi pašu vēl ilgi nelaiž vaļā, plosa…

Ar mani pašu ir tāpat un vēl trakāk. Tas gan tiesa. Manu grāmatu varoņi pie manis atnāk paši un negaidīti, es tos esmu pamanījusi uz stacijas perona, vilciena solos. Viņi dzīvo kopā ar mani, ierodas ar saviem koferīšiem, noliek tos un neiet prom, kamēr par viņiem neuzrakstīšu. Man galvā ir simtiem ideju īsfilmām, filmām, grāmatām, katru dienu izlasot kādu ziņu, satiekot cilvēku, man rodas stāsts. Taču lielākā daļa ideju ātri izplēn. Bet izdzīvojušo ideju varoņi paliek pie manis, vēlos es to vai ne. Tagad man sēž blakus manas trešās grāmatas “Šoseja” varone, un, kamēr par viņu neuzrakstīšu, neliks mieru. Tā nu strādāju pie detektīva ar trillera elementiem, kaut neteikšu, ka es ļoti vēlētos šo grāmatu rakstīt, kā tas bija ar “Bezvēsts pazudušajiem”.

Kas ir jaunā romāna uzstājīgā varone?

Laura dzīvo gluži vai ideālu dzīvi ar savu vīru un viņu kopīgo suni netālu no šosejas nomaļā privātmājā un sapņo par bērnu. Taču kādā ikdienišķā vakarā vīrs dodas pastaigā uz mežu ar suni un nekad vairs neatgriežas. Viņa sāk meklējumus un negaidīti policijā uzzina, ka viņai vīra nekad nav bijis, nekad nav bijis suņa un viņa ir izdomājusi savu dzīvi. Šajā romānā ir liela psiholoģiska spēle. Kad lasītājam sāk šķist, ka galvenā varone sajukusi prātā, nākamajā nodaļā gluži otrādi domas sveras uz to, ka visi viņai apkārt melo un vīrs patiešām eksistējis, taču ar viņu kaut kas noticis. Man patīk likt lasītājam it kā atklāt patiesību un pēc tam likt viņam apzināties savus maldus un ļauties nākamās patiesības meklējumiem. Rakstu tā, kā vēlos pati un nevis kritiķi vai visi lasītāji. Bet man ir sava auditorija, kam tīk ļauties manis ierosinātajai spēlei.

“Svešiniekos” interesanta detaļa – “teroristu, kurš gribēja sarīkot slaktiņu Ziemassvētku tirdziņa laikā Doma laukumā, aptur četri mistiski cilvēki”. Mana atmiņa iekliedzās – kaut ko līdzīgu esmu jau lasījusi, ak, jā, Vācijā Berlīnē Ziemassvētku tirdziņā notika terora akts!

Precīzi uzķēri! Rakstot šo detaļu, mani tiešām iespaidoja notikumi Berlīnē, tieši no tiem iedvesmojos. Literārajā avīzē “KonTeksts” par šo vietu romānā mani ļoti kritizēja, bet es to aizstāvu zobiem un nagiem. Ja es rakstītu to vēlreiz, tad tieši tāpat! Te ir ielikta dzīves patiesība. “Svešinieki” ir fantāzijas grāmata, kur patiesībā viss ir patiess. Un kur mums garantijas, ka tāds terora akts nevarētu notikt Doma laukumā?

Mani vienmēr interesējusi šī mistiskā dzīves īstenības un fantāzijas, iztēles saplūsme romānos, grāmatās, filmās…

Pat vislielākajā fantāzijā ir ļoti daudz dzīves īstenības. Esam, piemēram, raduši dzirdēt par faktiem, ka pazūd cilvēki.

Bet reālā statistika ir tāda, ka katru dienu Latvijā pazūd vairāki cilvēki. Krievijā tūkstošiem sieviešu katru dienu iziet no mājām un neatgriežas.

Tā ir policijas statistika, ko uzzināju, rakstot grāmatu “Bezvēsts pazudušās”. Iespējams, kaut kādā mērā mani ietekmēja arī fakts, ka pazuda mana klasesbiedrene Anna Marija Indāne. Tas notika 2006. gadā uz Daugavpils šosejas. Pazuda bez vēsts un nekad nav atgriezusies. Devītās klases izlaidumā mēs abas sēdējām blakus, es teicu, ka vēlos kļūt par aktrisi, viņa, ka grib būt ārste. Un es novēlēju viņai veiksmi.

Saistītie raksti

Kad dzīvi cilvēki pazūd bez vēsts, aizdomājamies par dzīves lielākajām vērtībām. Vai vari atklāt trīs tev būtiskākās?

Ģimene, mīlestība, aizrautība.

Lelde Kovaļova

(1990., dz. Podniece)

  • Latviešu kinoproducente un literāte
  • Psiholoģisko trilleru “Bezvēsts pazudušās” (2019) un “Svešinieki” (2020) autore
  • Plānotāju zīmola “Sapņu gaismas plānotājs” autore un izdevēja
  • Absolvējusi Latvijas Rakstnieku savienības “Literāro akadēmiju”
  • 2017. gadā ieguvusi bakalaura un maģistra grādu audiovizuālajā mediju mākslā Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā
  • Precējusies ar režisoru Vladu Kovaļovu
  • Dēlam Danielam šobrīd pieci gadi
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Veselam
Cilvēki, kuri vakcinējušies pret gripu, vieglāk pārslimo Covid-19? Šics ievieš skaidrību 29
11 stundas
SK
Skaties.lv
Ziņas
Rīgas Zooloģiskajā dārzā no apmeklētājiem gandrīz gadu slēpts eksotisks dzīvnieks 1
6 stundas
SK
Skaties.lv
Ziņas
“Vienu aizveda uz reanimāciju, otru te atrada mirušu!” Tukumā nežēlīgi nogalina invalīdu
6 stundas
JL
Juris Lorencs
Ziņas
Juris Lorencs: Brīvības robežas meklējot, viņš uz ielas ar nazi nogrieza galvu vēstures skolotājam 2
7 stundas
LE
LETA
Ziņas
Svarīgs atgādinājums: nedēļas nogalē jāpagriež pulksteņa rādītāji
13 stundas
LE
LETA
Ziņas
Plāno saglabāt autoratlīdzību regulējumu līdzšinējā apmērā
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
KNAB atklāj, kāpēc pret Kaimiņu rosina sākt kriminālprocesu 3
16 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. No nežēlīgas kažokzvēru audzētavas izglābtas lapsiņas mīlīgi spēlējas kā kaķēni 4
6 stundas
LE
LETA
Laukos
FOTO. Šogad Latvijā brangāko ķirbi izaudzēja Ingrīda no Dobeles
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Līdz slimnīcai nepaspēja! Šorīt bērniņš piedzimis pie Dzemdību nama ieejas 6
9 stundas
MZ
Monika Zīle
Ziņas
Monika Zīle: Kamēr Viņķele spēlē” čurikus”, atklājas biedējošas lietas. Nekāda plāna laikam nemaz nav 69
19 stundas
LE
LETA
Ziņas
Tuvu siltuma rekordiem. Sinoptiķi par laikapstākļiem tuvākajā nedēļā 2
19 stundas
ML
Māra Libeka
Ziņas
Laikā, kad strauji izplatās Covid-19, darbu pamet epidemiologi 13
20 stundas
AZ
Armands Znotiņš
Ziņas
Latviešu balādes un Baha variācijas. Armanda Znotiņa recenzija par spilgtākajiem nedēļas mūzikas notikumiem
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
Muižniece rīkojas, lai Gobzems par “aicinājumu nelietot” maskas saņem sodu 39
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Katastrofālās situācijas dēļ slēdz vienu no vecākajām Rīgas viesnīcām – “Metropoli”
17 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
“Viengadīgās” dārza puķes arī nākošgad: dārznieces meistarstiķis, kā to izdarīt!
16 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Beidzot tapis zināms, ko tieši princis Viljams čukstēja Keitai dievkalpojumā, kurā aiz viņiem sēdēja Harijs un Megana 6
16 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Influencere Elīna Didrihsone komentē savas vizuālās pārmaiņas: “Tur es vēl izskatos kā maza meitene!”” 6
17 stundas
IK
ILZE KĻAVIŅA
Ziņas
“Līmlente uz stikla.” Ilzes Kļaviņas recenzija par izrādi “Monstrs” Dailes teātrī
5 stundas
LA
LA.LV
Veselam
“Šis nav melnais mēris, no kā cilvēki masveidā mirst,” Kreituse atgādina, ka Covid-19 ēnā paliek hronisku slimību pacienti 51
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
FOTO. Itālijā piedzimis kucēns zaļā krāsā
18 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Dziedātāja Agnese Rakovska atzīst: uz precēšanos vīru pamudinājusi viņa 1
17 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Ārsti stāvokli vērtē kā smagu: slimnīcā nogādāts ar zālēm saindējies bērns
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Maģiskās eņģeļu stundas no 24. līdz 30.oktobrim: kādas vēlmes piepildīsies
18 stundas
AO
Andris Ozoliņš
Praktiski
Padomjlaika skapis par modernu mēbeli: 3 padomi, kā to izdarīt pašam
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Liepāja uzmirdz krāsās: šādu pilsētu tu vēl nebūsi redzējis! 1
1 diena
SM
Signe Mengote
Stāsti
“Liela ģimene ir īstena latviešu ģimene.” Stiprās un sportiskās Nenišķu ģimenes stāsts 3
1 diena
KD
Krista Draveniece
Stāsti
“Dzīvokli it kā pārzinu, bet tāpat gadās ieskriet kādā stūrī,” Kā Vilnis zaudēja redzi un mācās dzīvot no jauna
1 diena
KA
Kristīne Akmentiņa
Kokteilis
Pacietība, paškontrole un ticība saviem spēkiem – šīs nedēļas padoms! Horoskopi no 23. oktobra līdz 4. novembrim
17 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Šodien vissvarīgākais – tavas attiecības ar tev mīļiem cilvēkiem! Horoskopi 24.oktobrim
10 stundas
AZ
Armands Znotiņš
Ziņas
Latviešu balādes un Baha variācijas. Armanda Znotiņa recenzija par spilgtākajiem nedēļas mūzikas notikumiem
22:13
IK
ILZE KĻAVIŅA
Ziņas
“Līmlente uz stikla.” Ilzes Kļaviņas recenzija par izrādi “Monstrs” Dailes teātrī
22:12
NA
NORMUNDS AKOTS
Ziņas
“Gunāra Priedes mantojums”. Normunda Akota recenzija par Valmieras teātra izrādi “Jaunākā brāļa vasara.”
22:00