Mērķtiecības paraugs. Saruna ar titulētāko Latvijas cīkstoni Anastasiju Grigorjevu 5
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad notikušajās Tokijas olimpiskajās spēlēs Latvijas visu laiku titulētākā cīkstone Anastasija Grigorjeva bija vienas uzvarētas cīņas attālumā no savas sportiskās dzīves sapņa piepildīšanas. Mazliet pietrūka, mājup no Japānas Anastasijai atgriežoties ar piekto vietu.
Viņa joprojām ir apņēmības pilna, ka savu mērķi sasniegs, lai gan šobrīd jātiek galā ar traumām. Tajā pašā laikā Nastja turpina pilnveidot sevi arī citā – zinību jomā, sākot studijas Vācijas sporta universitātē, kas atrodas Ķelnē (Vācijā).
Te maza piebilde, Anastasija 2020. gadā ieguva maģistra grādu Daugavpils Universitātē. Šajā ziņā Grigorjeva ir unikāla sportiste Latvijā, jo, turpinot sporta gaitas, viņa turpina augstākā līmeņa izglītību, tajā pašā laikā baudot arī mammas priekus un pienākumus.
Sazinoties ar tevi, sapratu, ka šobrīd neatrodies Latvijā.
A. Grigorjeva: Vēl šonedēļ esmu Taizemē, mums te ir tāda rehabilitācijas un arī treniņu nometne. Rit trešā nedēļa, bet drīz jāpošas uz mājām.
Kāpēc izvēlējies tieši Taizemi?
Tas bija uzaicinājums jau šī gada sākumā no vietējās cīņas sporta veida federācijas. To pieņēmu, un neesam jau te vieni. Ir meitenes no Igaunijas, Francijas, sportisti no Kazahstānas, Indijas, vēl citām valstīm. Tas ir saistīts ar cīņas sportu MMA, kas šeit ir ļoti populārs. Fantastiska sporta bāze, ko daudzi cīkstoņi mūsu sporta veidā izmanto. Ļoti laba vieta treniņiem, rehabilitācijai, tādā vieglākā, bet gana intensīvā režīmā.
Apstākļi arī šajos trakajos kovida apstākļos ļoti labi, protams, ievērojot visus drošības pasākumus. Esmu kopā ar dēlu, mūsu tētis (Imants) ir mājās, strādā. Viņš mums katru dienu sūta bildes, kāda ziema mūs sagaida atgriežoties. Dēls nevar vien to sagaidīt.
Kā tev pagājis laiks kopš Tokijas olimpiskajām spēlēm? Bija atpūta un tagad trenējies uz pilnu klapi?
Nē, vēl esmu nosacīti vieglā režīmā. Tas saistīts ar traumu, kuru guvu vēl pirms olimpiskajām spēlēm. Sarāvu sānu saiti, joprojām moka sāpes. Vēl jāgaida ārstu konsilijs, jāoperē vai pati sadzīs. Tagad pagājuši četri mēneši, bet jūtu, ka lielu uzlabojumu diemžēl nav. Redzēs, ko izlems ārsti.
Šobrīd vairāk strādāju uz dziļo muskulatūru, fizioterapiju, protams, rehabilitāciju. Fiziski daru visu, neaiztiekot sānu un vienas kājas ceļgalu, kurš arī ir problemātisks.
Līdz ar to šobrīd nevari pateikt, kad varētu atgriezties sacensību apritē?
Noteikti nē. Vispirms teikšu tā, mums ģimenē bija plānā otrs bērniņš, bet to uz kādu laiku esam atlikuši, jo nesaprotam, kas būs ar veselību. Būs operācija vai nebūs. Kad zināsim, tad var tālāk domāt gan par tālāko karjeru, gan ģimenes lietām. Ja zināsim, tad ķersimies klāt (smaida).
Bet domas par Parīzes olimpiskajām spēlēm 2024. gadā nav pazudušas?
Protams, ka nē! Man ir jātur savs vārds. Es taču visai Latvijai pateicu, ka medaļa būs, un nekur neaiziešu, kamēr to neizcīnīšu. Kamēr ir spēks, vēlēšanās, sajūtas, ka varu, tikmēr turpināšu. Turēšu savu vārdu. Es sev ticu, ka varu!
Vīram teicu, ka vēl jau ir Losandželosa 2028. gadā, viņš pasmaidīja un piebilda, pietiks ar Parīzi un tad beidz. Redzēs, kā būs, jo laiks arī līdz Parīzei vēl ir ilgs.
Pēc Tokijas piektās vietas nebija milzīgs sarūgtinājums, jo medaļa turpat vien bija?
Jau uzreiz pēc sacensībām teicu, ka man nav atšķirības – piektā, devītā vai padsmitā vieta. Svarīgākais, medaļa ir vai nav. Tas arī viss. Protams, mājās braucu sarūgtināta un joprojām man tas kremt. Bet es domāju pozitīvi un uz priekšu.
Tu esi sākusi jaunas studijas papildus tam, ka esi jau maģistrs?
Tā ir. Tās ir vēl vienas maģistra grāda studijas. To piedāvāja Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) saistībā ar starptautisku programmu sportististiem. Cik saprotu, tur bija kvotas, man piedāvāja, piekritu un tiku apstiprināta.
Mācības ir par brīvu, un tas taču jāizmanto, mācīties tik slavenā sporta universitātē, kas ir viena no labākajām pasaulē. Mācības sākās septembrī, attālināti. Pirmo mācību bloku esmu beigusi, nokārtoju eksāmenu. Pirms nākamā, kas sāksies martā jau klātienē, vēl jāuzraksta eseja.
Kāds bija pirmais mācību bloks?
Grūts, salīdzinot ar to, ko mācījos Daugavpils Universitātē. Grūts tāpēc, ka mājās viss bija latviešu valodā, bet te viss angļu valodā. Tik liels informācijas daudzums, ka pēc pirmajām četrām nodarbībām zvanīju Marutai Taimai no LOK, sakot, ka man nesanāks un mani atskaitīs. Viņa mani iedrošināja, ka viss būs labi, un tā arī ir, pirmo eksāmenu nokārtoju ļoti labi. Tikai jādara…
Par ko bija pirmais mācību bloks?
Par olimpisko vēsturi, olimpiskajām vērtībām, olimpiskās kustības šā brīža teoriju. Ķelnes sporta universitāti ceru klātienē apmeklēt nākamajā pavasarī. Šobrīd ir tikai attālināti vizuāls iespaids, kas ir ļoti labs. Iespaidīga sporta augstskola, kurā man ir liels gods studēt.
