Mīlestības maģija. Ilze Kļaviņa vērtē Ingas Tropas izrādi “Armastus” 0
“Dirty Deal Teatro” jauniestudējumā pēc Lindas Rudenes lugas “Armastus” (tulkojumā no igauņu valodas – “mīlestība”) režisore Inga Tropa tematiski atgriežas pie vīrieša–sievietes attiecību stāsta, kam bija veltīta viņas pirmā profesionālā izrāde “Deviņi” (2012).
Tāpēc šoreiz var vilkt paralēles ar septiņu gadu garumā tapušiem iestudējumiem un ielūkoties režisores laboratorijā. Pamatojums tam ir arī tas, ka iestudējums “Armastus” iekļaujas Tropas izrāžu* sērijā gan ar mīlestības harmonijas vadmotīvu, gan ar režisori raksturojošo izteiksmes arsenālu.
Ceļojošās brīvmākslinieces statuss it kā izkliedē vienotu priekšstatu par viņas darbiem, taču kopējais birums ir gana bagāts un režisores oriģinalitāte – skaidri nolasāma. Tropas izcilākās izrādes guvušas “Spēlmaņu nakts” apbalvojumu un nominācijas un faktiski nav sajaucamas ar citu latviešu skatuves režisoru rokrakstiem. Maz būtu pateikt, ka Tropas režisētās izrādes ir jūtīgas. Nepārspīlējot jāsaka, ka katra izrāde izaicina notiekošo uztvert pilnīgi personiski un vēl jo vairāk – katrā “vārdos neizsakāmais” ir tieši tas, kas veido struktūru un spēles noteikumus.
Tuvums. Kustība. Skaņa
Scenogrāfe Pamela Butāne izrādei zāles vidū izveidojusi baltu skatuves virsmu galda augstumā, apkārt tai krēsli. Skatītāju aplī, gluži kā daļa no tiem, iepretī viens otram sēž divi aktieri – vīrietis un sieviete. Spriega noskaņa un tuva distance (gan fiziskā, gan emocionālā nozīmē) starp skatītāju un izpildītāju vienmēr ir klātesoši Tropas izrāžu elementi.
Tuvā distance, piemēram, pazūd pavisam izrādes “Dāmas” īstajā dzīvoklī ar senlaicīgām mēbelēm un video, kur skatītāji redz sīkās detaļas un dzīvus tuvplānus. Neaizmirstama ir arī izrāde pēc Havas Ariānas grāmatas “Inuaki reptilis manī”, kurā stāsts kā kosmiskās transformācijas pareģojums notiek “neesošajā psihoterapeita kabinetā” un faktiski balansē uz seansa “īstenības” robežas.
Arī “Armastus” ļoti līdzinās pasakai, aicinot ticēt brīnumam un vienlaikus pārbaudot skatītāja ticēšanas robežas.
Šādas robežas, kurām jūtas kāpj pāri, izrādē ir vairākas, un tomēr mākslinieciskā koncepcija ne visas barjeras uzvar. Stāsts ir par jaunietes Lindas 90 gadu vecās Omes (lomā Inta Tirole) dzīves atvasaru, kad viņa, apmeklējot Igaunijas piemiņas vietas, satiek Reinu (lomā Jānis Skanis) kā mūža mīlestību. Linda (lomā Maija Arvena) sanākušajiem, gluži kā režisore, atrāda šī sadzīviski neparastā stāsta fragmentus.
“Armastus” sākas un to vairākkārt caurauž Edgara Raginska mūzika ar Gata Indēvica ziedu tēlu kustību videoprojekcijām uz balti starojošā galda. Šajās ārpussižeta epizodēs nolasāma vēlme pakļaut skatītājus kādai hipnotiskai, meditācijai līdzīgai gaismas un ritma kustībai.
Tas savukārt atsauc atmiņā citus Tropas iestudējumus. Piemēram, grupas “Skyforger” metāloperas brīvdabas uzvedumu “Kurbads. Ķēves dēls”, kur dejotāju apļa kustības raisa meditācijai tuvas izjūtas. Režisore apliecina uzticēšanos aktieru ķermeniskās un valodas intonatīvajai būtībai, balss viņu interesē ne vien tikai kā loģiskā vēstījuma paudējs, bet arī instruments.
Jāpiemin, ka mūziklā “Kurbads. Ķēves dēls” aktrises Zanes Jančevskas dziedošais tembrs lieliski papildināja kopējo skanējumu. Arī Lindas lomu atveidojošās jaunās aktrises Maijas Arvenas balss rezonē telpas sienās, it kā ievibrējot ne vien gaisu, bet arī iedomātas enerģijas plūsmu, ko harmoniski paspilgtina plašajās kustībās brīvi plandošais tērps.
Tas kontrastē ar sadzīviskajiem Intas Tiroles un Jāņa Skaņa kostīmiem.
Dažādie tērpi, atšķirīgie mākslinieciskās patiesības līmeņi ir viens no neatbildētiem jautājumiem par to, kas ir Linda.
Viņas tēlam piemīt abstraktas garīgas prakses enerģija, bet detaļās iztrūkst psiholoģisko precizitāšu, kas salīdzinoši daudz ir dots Omes lomas dramaturģijai un ko virtuozi pārliecinoši nospēlē Inta Tirole. Arī Jāņa Skaņa tēls nedaudzajās viņam atvēlētajās epizodēs ir psiholoģiski iezīmēts.
Vieliskums
Tropas iestudējumos paredzēta vieta skatītāju empātijai un bieži notiek arī tieša iesaistīšana. Īpaši bērnu izrādēs, piemēram, izrādē “Kā saule gadījās?” var mīcīt mīklu un “Baltā grāmatā” var pataustīt pakulu bārdu vai arī ļauties smaržu vilnim, ko uzbur Aleksandra Čaka ielas 70. ēka izrādes “Dāmas” gadījumā.
“Armastus” nav izņēmums. Režisore Linda piedāvā lasīt lugas teksta fragmentu un kopīgi dziedāt “Daudz baltu dieniņu” vai ieēst šokolādi, kas tā vai citādi spēcina līdzdalības sajūtu.
Rituāls
Dzīvesstāsta mēģinājums – šāds žanra apzīmējums dots jaunās dramaturģes Lindas Rudenes debijas lugai. Mēģinājums kā atvērta struktūra, kas negarantē rezultātu, īstenojas vairākos slāņos.
Abstraktā – mūzikas – videoprojekciju – sajūtu slānī notiek vairākkārtējs atzīšanās mīlestībā mēģinājums starp mazmeitu un Omi, ko abas aktrises spēlē katra savā līmenī. Tā kā fināla aina atrisināta šādi, to var uzskatīt par būtiskāko līmeni, kas pēc izrādes atstāj spēcīgu emocionāla pacēluma pēcgaršu.
Pie šī “pieslēgšanās” jeb saprašanās slāņa jāpieskaita atkārtošanās motīvs, jo Linda ar vienu un to pašu ritmu vairākkārt klauvē pie vecmāmiņas durvīm. Lai arī dramaturģiski nav skaidrs, kāpēc, tomēr nojaušams, ka Lindai kontakts ar Omi nepieciešams vairāk nekā Omei pašai.
Tas atgādina par rituāla elementiem citās Tropas izrādēs, kā, piemēram, “Drebošā telts”. Arī izrādē “Dvēseles utenis” ar bezgalīgu atkārtošanos sadzīviskās darbības līmenis paceļas rituāla vispārinājumā.
Otrs mēģinājuma slānis ir izrāde kā mazmeitiņas–režisores inscenējums, kur ar radošiem strīdiem, ainu atkārtojumiem, mizanscēnu piekārtojumu, tā, lai “visi skatītāji labāk redz”, atklājas sižeta situācija.
Trešais, manuprāt, mākslinieciski precīzākais, ir divu mīlētāju mēģinājums, par spīti krietnajam gadu skaitam, dejot, mīlēt, svinēt dzīvi.
Savādi, ka atsevišķo ainu maiņa notiek ar kliedzieniem “stop”, kas rada treniņa vai nodarbības iespaidu.
Režisore Inga Tropa seko savai “zelta āderei”, apliecinot spēku īstenot emocionālu raidījumu, kas mērķēts skatītāju sajūtās. Cik dziļi un vai trāpīs vai netrāpīs, atkarīgs no katra skatītāja uztveres.
Linda Rudene, “Armastus”, iestudējums “Dirty Deal Teatro”
Režisore: Inga Tropa, scenogrāfe Pamela Butāne, komponists Edgars Raginskis, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, horeogrāfe Liene Grava.
Aktieri: Maija Arvena, Inta Tirole un Jānis Skanis.
Nākamās izrādes: 15., 16., 17. augustā plkst. 19.
* L. Rudene “Armastus”; “Dvēseļu utenis”; metālopera “Kurbads”; “Inuaki reptilis manī” (pēc Havas Ariānas grāmatas), pēc indiāņu teikām “Drebošā telts”; J. Kļava “Dāmas”, Teātris TT; J. Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata”; “Kā saule gadījās?”; “Deviņi. Mīts par radīšanu”.
