Mirušo neticamie piedzīvojumi: slavenību pēcnāves ceļojumi no kapavietas uz kapavietu 0
Čārlija Čaplina līķa nozagšana
Bieži vien cilvēka liktenis kļūst piedzīvojumiem bagātāks tieši pēc viņa nāves. Nelaiķus mēdz nozagt, pārvest no vienas vietas uz citu, atkārtoti tiesā un pat… izpilda tiem nāves sodus. Interesantāki varētu būt gadījumi, kas skāruši vairāk vai mazāk slavenus cilvēkus.
Piemēram – Mikelandželo, kurš savā darbnīcā Romā mira 1564. gada 18. februārī. Romas pāvests pavēlēja viņa mirstīgās atliekas apglabāt Svētā Pētera katedrālē, taču diženā skulptora radiniekiem bija citi plāni. Viņi slepus “noformēja” diženā radinieka līķi par auduma baķi un izveda to uz Florenci…
Diemžēl tieši tobrīd noslēgumam tuvojās šīs valstiņas kārtējais politiskais apvērsums, un jaunajiem valdītājiem iepriekšējā režīma vadītāja līķis vairs nebija vajadzīgs. Angļi līdzīgi izrīkojās ar Oliveru Kromvelu, kura pīšļus, kas bija apglabāti Henrija VII zvanu tornī Vestminsteres abatijā, izcēla no kapa un… publiski pakāra.
Čārlijs Čaplins visu dzīvi bija nesaudzīgi smējies par nāvi, taču tā tomēr pamanījās ar viņu izstrādāt ļaunu joku. Vēl nebija pagājuši pilni divi mēneši pēc Čaplina nāves, kā visu pasauli apskrēja sensacionāla ziņa: 1978. gada 2. martā Šveices pilsētiņas Vevē anglikāņu baznīcas kapsētas sargs pārsteigts atklāja svaigi atrakto kapu, tūlīt pat metoties par to ziņot policijai, ka nozagts aktiera zārks ar visu līķi.
Pēc vairākām diennaktīm, kuru laikā policija mocījās pilnībā neauglīgās pārdomās, mēģinot saprast, kas gan spējis pastrādāt šo dīvaino zādzību, situācija kļuva skaidra.
Kāds kungs, nosaucot sevi par Kohu, piezvanīja Čaplina atraitnei, pieprasot par zārka atdošanu izpirkšanas maksu 600 000 šveiciešu franku. Policistiem izdevās pierunāt Čaplina atraitni turpināt sarunas ar zvanītāju, lai izdotos novilcināt laiku un pacen stos atklāt viņu un iespējamos līdzzinātājus. Un zvanītājs patiešām nelikās mierā, zvanot desmitiem reižu dienā, un, raugi, 27. reizē policistiem izdevās noteikt zvanītāja atrašanās vietu.
Pati aizturēšanas operācija bija veiksmīga, savā ziņā pat spoža, taču izrādījās, zagļi nav nekādi starptautiski profesionāļi, bet gan absolūti diletanti – divi jau gana pieauguši vīri: 24 gadus vecais poļu autoremontētājs Romans Vardass un 38 gadus vecais bulgāru emigrants, arī mehāniķis, Gančo Gaņevs.
No avīžu ziņām uzzinājuši par itāļu bagātnieka Salvatores Mataressa līķa zādzību, draugi izlēma atkārtot šo “varoņdarbu”. Vispirms viņi bija nolēmuši zārku nemaz nenest nekur prom, tikai imitēt tā nozagšanu, ierokot dziļāk tajā pašā kapa vietā, un tūlīt pat pieprasīt izpirkuma maksu. Taču šā plāna izpildīšanu iztraucēja pēkšņa laika apstākļu maiņa.
Ļaundarībai ieplānotajā naktī pēkšņi sākās pamatīgas lietavas, pat neļaujot zagļiem īsti uzsākt rakšanu. Zārku (svina sarkofāgu) viņi tomēr izraka, taču bedrē pa to laiku bija satecējis tik daudz ūdens, ka vairs nevarēja būt nekādas runas par tās padziļināšanu. Nekas cits neatlika – vajadzēja stiept zārku cauri visai kapsētai, ielādēt autofurgonā un aizvest uz citu vietu.
Tūlīt pēc aresta Vardass un Gaņevs uzrādīja vietu, kur atkārtoti aprakuši Čaplina zārku. Tas bija gana mājīgs kviešu lauks, kur jau teju bija nobrieduši jauno dīgstu stiebri. Iespējams, šī nebūtu vissliktākā vieta uz šīs planētas – vieta, kur virs tevis šūpojas nobriedušas labības vārpas, turklāt pats lauks arī bija visnotaļ gleznainā Šveices nostūrī – Ženēvas ezera austrumkrastā, tomēr diženā aktiera zārkam bija jāatgriežas iepriekšējā apbedījuma vietā.
Vardasam piesprieda 4,5 gadus cietumsoda, Gaņevam – pusotru gadu nosacīti. Bet Novilas ciematiņa fermeris, kura kviešu lauks piedzīvoja minētās izdarības, īslaicīgās Čaplina kapavietas piemiņai tur uzstādīja koka krustu. Vietējais kokgriezējs uz tā atainoja spieķīša kontūras.
