Mirušā Ļeņina pārbraucieni 0
Tikko bija sācies karš ar Vāciju un regulāri bombardētāju uzlidojumi Maskavai, un tūlīt arī radās šis “ārkārtīgi svarīgais jautājums par vadoņa mūmijas kā valstiski vissvarīgākā objekta nosargāšanu un saglabāšanu”. Pavadot mierīgā dusēšanā 17 gadus, Ļeņins pēkšņi devās ceļojumā uz Sibīriju, ierodoties tur klusā pilsētiņā Tjumeņā.
Viņu veda ar speciālu vilcienu, ko vilka trīs lokomotīves. Pirmā bija tā dēvētā izlūklokomotīve, otrā – pamatlokomotīve jeb galvenā vilcēja, trešā noslēdza sastāvu. Pamatlokomotīvei bija piekabināti trīs vagoni. Divos brauca apsardze, mediķi, inženieri un citi speciālisti, kas uzlaboja kristāla sarkofāga gaismas atstarošanas spēju, kā arī līķi apkalpojošais personāls, viņu visu ģimenes locekļi.
Trešajā vagonā ceļoja “pats Ļeņins”, un viņa lepno vientulību mazliet traucēja tikai mauzoleja komandants un daži apsardzes kaujinieki. Ķermeņa pilnīgas drošības garantēšanai Ļeņina vagonā bija ierīkoti īpaši amortizatori un nepieciešamā mikroklimata uzturēšanas ierīces. Jāpiebilst, ka no Maskavas aizceļoja tikai diženā proletariāta vadoņa ķermenis, bet parafīnā iegremdētās smadzenes palika galvaspilsētā.
Patiesībā šāds ceļojums pa dzelzceļu Ļeņina ķermenim nebija nekāds jaunums, jo savulaik no Gorkiem uz Maskavu to arī veda ar vilcienu. Šoreiz ceļojums gan bija nesalīdzināmi garāks – 12 diennaktis. Toties ceļš bija pilnībā drošs, jo visur un vienmēr šim sastāvam bija zaļā gaisma, pārmijas allaž pārslēgtas pareizajā kombinācijā, ikviens cits sastāvs automātiski novirzīts strupceļā, lai nerastos pat vismazākā sadursmes iespēja.
Visu pēdējo ceļojuma posmu no Sverdlovskas līdz Tjumeņai apsargāja milicijas un armijas vienības, savukārt pilsētā Ļeņina sarkofāgu veda sevišķi apsargātā un aprīkotā automobilī – sak, ka tikai neuzrodas kādi spiegi vai ekstrēmisti, kas varētu iecerēt kādu diversiju pret iebalzamēto līķi!
Sarkofāgs ieradās Tjumeņā 1941. gada 10. jūlijā, un tur to izvietoja lauksaimniecības tehnikuma ēkā. Trīs gadus un deviņus mēnešus goda sardze dimdināja savus soļus uz pagaidu mauzoleja ozolkoka grīdas, līdz 1945. gada 29. martā Kremļa komandants ģenerālis Spiridonovs pavēlēja vest Ļeņina līķi atpakaļ uz Maskavu.
Atgriezies dzimtajā mauzolejā, Ļeņina līķis atkal vismaz 14 gadus dusēja savā īpaši radītās un uzturētās atmosfēras miegā. “Vismaz” tāpēc, ka 1959. gada 20. martā tomēr notika pret šo līķi vērsts terora akts. Kāds garāmejošs apmeklētājs meta sarkofāgam ar pasmagu veseri. Kristāla vāks sašķīda, taču pats Ļeņina ķermenis necieta.
Atkārtots uzbrukums – šoreiz ar nopietnākām sekām – notika 1973. gada 1. septembrī. Toreiz uzbrucējs uzspridzināja paštaisītu spridzekli, ko bija piestiprinājis pie sava ķermeņa zem apģērba. Pats terorists, protams, gāja bojā, taču Ļeņins laikam patiešām dzimis laimes krekliņā, jo viņa ķermenim nebija ne skrambiņas. Lai pasargātos no iespējamiem atkārtotiem uzbrukumiem, mūsdienās Ļeņina sarkofāgs izgatavots no speciāla bruņu stikla.
Sociālistisko draugu balzamēšana
Veiksmīgā Ļeņina ķermeņa iebalzamēšana vilināja daudzu valstu valdības savus līderus “uzglabāt” līdzīgā veidā. PSRS pašu balzamēšanas metodi glabāja dziļā noslēpumā, tāpēc ikvienam gribētājam vajadzēja prast izpatikt, lai saņemtu palīdzību šajā visnotaļ delikātajā jautājumā. PSRS šo palīdzību neatteica, taču pieprasīja, lai mirušos iebalzamēšanai nogādā Maskavā. Tiesa, bieži vien sagadījās, ka sociālistisko valstu līderi nomira Maskavā, un, pretēji gaidītajam, tas vēl vairāk sarežģīja situāciju.
Piemēram, 1979. gada septembrī Maskavā mira Angolas prezidents Agostino Neto, un viņa līķi vispirms lidmašīnā no Maskavas nogādāja Luandā, lai veiktu tur visus rituālos atvadīšanās procesus, taču tūlīt pat operatīvi nogādāja atpakaļ, kur Maskavas Bioloģisko struktūru zinātniski pētnieciskās laboratorijas telpās viņa ķermeni iebalzamēja un tikai pēc vairākiem mēnešiem atkal aizveda uz dzimto Angolu, kur tobrīd jau bija pabeigta vadoņa mauzoleja būvniecība un aprīkošana.
Savukārt vjetnamieši spēja tiktāl iespītēties, ka neatdeva sava sociālistiskā līdera Ho Ši Mina līķi balzamēšanai Maskavā, izlūdzoties iespēju, lai visus balzamēšanai nepieciešamos līdzekļus atvestu uz Vjetnamu. Tomēr arī mirušajam Ho Ši Minam, gluži tāpat kā Ļeņinam, vajadzēja vēlāk mazliet paceļot. Viņš mira 1969. gada septembrī, kad vēl pilnā sparā risinājās Vjetnamas karš.
Ho Ši Mina līķi vajadzēja iebalzamēt izteikti militāros apstākļos. Atbilstoši PSKP CK Politbiroja lēmumam no Maskavas līdz Hanojai ierīkoja savdabīgu gaisa tiltu, pa kuru nogādāja jaudīgos kondicionētājus un pārējo nepieciešamo aparatūru. Vjetnamieši operatīvi pārvērta kādu kara hospitāļa telpu speciālā operācijas vietā.
Tieši tajā laikā amerikāņi uzsāka drausmīgu Hanojas bombardēšanu, speciālistiem likās – improvizēto laboratoriju tūlīt noslaucīs no zemes virsmas. Tad pieņēma lēmumu telpu operatīvi evakuēt uz kādu rezerves laboratoriju vairākus desmitus kilometru attālumā no Hanojas.
Tagad tam gūti noticēt, taču mūsdienīgu medicīnisko laboratoriju, kas aprīkota ar visām nepieciešamajām komunikācijām un klimata nodrošināšanas aparatūru, izdevās burtiski uzsliet no jauna mežonīgu džungļu apvidū nepilnu divu nedēļu laikā. Taču tad bija jāsastopas ar jaunām grūtībām.
Arī šā punkta tuvumā drīz sākās bombardēšana, savukārt tikai 10 kilometru attālumā no jaunās laboratorijas izcēlās amerikāņu helikopteru desants. Katrā ziņā bija reālas briesmas, ka tūlīt atklās Ho Ši Mina līķa atrašanās vietu.
Tad vjetnamieši ieteica atkal pārvākties uz kādu citu vietu. Jaunais punkts bija aiz Melnās upes, nu jau gluži necaurejamos džungļos, kādā milzīgā alā stāvas klints pakājē. Tajā vietā beidzot izvietojās pēdējā padomju balzamētāju laboratorija.
Dienā, kad parakstīja tā dēvēto Parīzes vienošanos un pārtrauca bombardēšanu, slēgtā sēdē pieņēma lēmumu, ka tagad Ho Ši Mina līķi var droši pārvest atpakaļ uz pirmo laboratoriju, kas visu kara laiku iekonservētā veidā bija lieliski saglabājusies.
Un tad noteiktā stundā naktī pie slepenā punkta beidzot piebrauca bruņu transportieris ar izslēgtām gaismām. Tajā ievietoja konteineri ar cienījamā vadoņa mirstīgajām atliekām, un visstingrākajā slepenībā un pārmērīgi bruņotas apsardzes pavadībā procesija devās ceļā. Pats ceļš šeit allaž bijis vienkārši briesmīgs: dangas un bedres, džungļu slīkšņas un purvi.
Taču vjetnamiešu karavīri iepriekšējā naktī bija pamatīgi nostrādināti, un tagad tas jau atgādināja gluži līdzenu ātrgaitas šoseju, lai gan jau nākamajā dienā pēc šā brauciena pa šo ceļu atkal faktiski nebija iespējams normāli pārvietoties… Palikušajā punktā nepalika ne mazāko pēdu, kas liecinātu par speciālas laboratorijas esamību.
Toties pirmā iekārtotā laboratorija Hanojas tuvumā vēlāk eksistēja un darbojās daudzus gadus. Tajā Ho Ši Mina iebalzamētais ķermenis glabājās līdz mauzoleja celtniecības pabeigšanai Hanojā.
Var uzskatīt, ka Ho Ši Minam savdabīgi paveicās, jo tik gludi un veiksmīgi savukārt nerisinājās Gajānas Republikas prezidenta Lindona Bernhema līķa saglabāšana. Viņš nomira 1985. gada oktobrī, un sērojošie līdzgaitnieki strauji vērsās Maskavā ar lūgumu – visu svēto vārdā, lūdzu, saglabājiet mūsu diženā līdera ķermeni! Izrādot cieņu mazās valstiņas politiskajai orientācijai, Maskava piekrita.
Bernhema līķi no Latīņamerikas pārveda uz Maskavas laboratoriju, kur attiecīgo iebalzamēšanu paveica godam. Pa to laiku viņa dzimtenē galdnieki klaudzināja cirvjus un akmeņkaļi – ķīļus, strauji būvējot mauzoleju. Taču diezin cik operatīvi viņiem neveicās.
Paejot gadam un vēl vairākiem mēnešiem, izbeidzās Maskavas pacietības limits. Gajāniešiem delikāti apjautājās, vai viņu cienījamam līķim tomēr neesot laiks atgriezties karsti mīļotajā dzimtenē, kuras laimei un uzplaukumam viņš savulaik veltījis tik daudz pūļu.
Diemžēl tieši tobrīd noslēgumam tuvojās šīs valstiņas kārtējais politiskais apvērsums, un jaunajiem valdītājiem iepriekšējā režīma vadītāja līķis vairs nebija vajadzīgs. Tiesa, viņi tomēr pakļāvās Maskavas spiedienam, organizējot tā pārvešanu atpakaļ uz dzimteni, taču apglabāja to parastā kārtā bez sevišķas cieņas un parastā kapsētā.
