Kultūra
Māksla

Ne plikumus, ne Kārlīti! Gunāra Vīndedža erotiskās karikatūras ārpus padomju rāmjiem0

Andra Tiļļas fotoreprodukcijas no žurnāla “Dadzis” ar Andra Ruģēna atļauju.

Smejies vesels, jo smiekli paildzina dzīvi, savukārt lamuvārdi mazina sāpes!

Klāt aprīlis, joku mēnesis, kura noslēgumā, 30. aprīlī, Ķekavas novada muzejā (vienīgais muzejs Latvijā, kas popularizē karikatūru kā mākslas žanru) iecerēts slavenajam karikatūristam Edgaram Ozoliņam veltīts pasākums viņa 90 gadu jubilejas atcerei. Protams, nevar zināt, vai ārkārtējā situācija to neatcels, un tādā gadījumā vēl jo vairāk iemesla par padomju laikos iecienīto karikatūristu uzrakstīt.

PSRS seksa nav!

Šī muzeja krājumos ir arī bijušā “Dadža” komplekts, kā arī vairāku karikatūristu oriģināldarbi, tostarp mākslinieka Gunāra Vīndedža zīmējumi. Viņš Padomju Savienībā cieta par to, ka zīmējis erotiska rakstura darbus…

Toreiz seksa tēma kā personiskās brīvības izpausme bija viens no valdošā totalitārisma slēptajiem ienaidniekiem…

Protams, bērni dzima, taču sekss praktiski bija pasludināts par “neesošu”. Drīkstēja mīlēt tikai vadoni un partiju.

Kurš mākslinieks pasaulē kaut reizi nav izmēģinājis roku erotiskos motīvos! Cik sena māksla, tik sens arī erotikas, seksa attēlojums.

Arī pie mums – īpaši daudzi šo tēmu izmantoja pirmskara Latvijas laikā, piemēram, grāmatzīmes ar erotikas motīviem zīmējuši grafiķi Sigismunds Vidbergs, Pēteris Upītis, Arturs Apinis, Aleksandrs Junkers, arī gleznotāji, tostarp Indulis Zeberiņš u.c.

Kaili torsi, kuplas krūtis, apaļīgas sieviešu figūras iemūžinātas pat padomju okupācijas laiku mākslā, raug, Vilnis Resnis, Zigurds Zuze,

īpaši veiksmīgs seksuālo ainu zīmētājs bija Edgars Ozoliņš.

20. gadsimta 80. gados viņa ilustrācijas seksologa Jāņa Zālīša dzimumaudzināšanas grāmatai izraisīja pat tās aizliegšanu.

Kāds no tipogrāfijas strādniekiem šos zīmējumus bija pavairojis, un tie tirgoti stacijas tunelī…

Arī mūsdienu slavenajai pastmarku zīmētājai, grafiķei Elitai Viliamai tīk erotiskais motīvs – viņa pat kolekcionē seksīgus ekslibrus!

Par erotiku – aiz restēm!

Taču mākslā jābūt piesardzīgam, lai negadītos tā, kā ulmaņlaiku “Jaunāko Ziņu” populārās Burbuļmātes autoram Jānim Dresleram, kurš vācu laikā, būdams policijas rakstvedis, kariķējis Staļinu, tāpēc ticis cietumā.

Padomju laikos pamatīgi cietis arī karikatūrists Gunārs Vīndedzis (1918 – 1991). Viņš zināms arī kā grāmatu ilustrators, gleznojis portretus un sieviešu aktus pasteļa un eļļas tehnikā.

Beidzis Rīgas 15. pamatskolu, mācījies pie Romana Sutas, guvis zināšanas arī pie Alberta Filka un Augusta Zauera. Interesanti, ka 1931. gadā sarakstījis un izdevis grāmatu “Nāves izpārdošana” (pseidonīms Abe Albērs).

Viņa talants izpaudies daudzpusīgi – 1937. – 39. gadā zīmējis rūpniecisku firmu reklāmas, atdarinot Kārļa Padega un Sigismunda Vidberga stilu.

Īpaši viņš bija aizrāvies ar Kārļa Padega tušas un spalvas zīmējumu atdarināšanu.

Ņemot vērā, ka Padegs nav bijis ražīgs mākslinieks un kārotāju pēc viņa darbiem pulks ir gana liels, šis darbs varētu būt diezgan ienesīgs.

Pirmās ilustrācijas publicējis žurnālā “Atpūta” (1940. 20. XII – 1944. 21. II). Otrā pasaules kara laikā kā ātrzīmētājs darbojies mākslas ansamblī, sniedzot priekšnesumus vācu karavīriem un krievu kara gūstekņiem.

No 1940. līdz 1949. gadam bijis zīmētājs Tēlotājas mākslas kooperatīvā, karikatūrai pievērsies kopš 1944. gada.

1957. gadā kļuva par žurnāla “Dadzis” ārštata autoru, specializējies politiskās un sadzīves karikatūru jomā. Publicējies periodiskos izdevumos “Cīņa”, “Zvaigzne”, “Draugs”, “Liesma”, “Skola un Ģimene”. 1957. gadā apcietināts par politiskiem un erotiskiem zīmējumiem, ko zīmējis sev un konfidenciāliem pasūtītājiem.

Kolēģis, izcilais karikatūrists Ēriks Ošs man zināja teikt, ka

Vīndedzis gadu pavadījis cietumā, jo bija apsūdzēts par pornogrāfisku zīmējumu pagatavošanu, pavairošanu…

Paskat tik, par zīmējumu varēja nokļūt aiz restēm!

“Taču, iepazīstoties ar krimināllietai pievienotajiem lietiskajiem pierādījumiem, var konstatēt, ka par pornogrāfiju uzskatīti samērā nevainīgi sacerējumi vai attēli, no kuriem daļa ir ar politisku zemtekstu, kas ļauj secināt, ka

radošās inteliģences pārstāvjus bija situatīvi neizdevīgi apsūdzēt pretpadomju rīcībā,

tādēļ izvēlējās tādu apsūdzību, kas vismaz atbilstu sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par mākslinieku bohēmiskajām tieksmēm,” atklāts portāla “Diena” rakstā “Pupi par lielu” (2005).

Durstīt buržuāziskās sistēmas paliekas

Kā tad patiesībā bijis ar Vīndedža zīmējumu, jautāju bijušajam “Dadža” redaktoram Andrim Ruģēnam. Viņš 2005. gadā atjaunoja šī padomju laikā tik ļoti iecienītā humora un satīras žurnāla “Dadzis” darbību, ilgus gadus bijis personiski pazīstams ar Gunāru Vīndedzi.

Šis žurnāls dzima ar savu sūtību un uzdevumu – cīnīties ar buržuāziskās sabiedrības paliekām, cīnīties pret ārzemju kapitālistiem, kā arī durstīt un bakstīt pašmāju alkoholiķus, sliņķus un slaistus.

“Par Vīndedža tiesāšanu uzzināju, kad sāku strādāt “Dadzī”, ja nemaldos, 1966. gadā.

Toreiz par Gunāru stāstīja, ka viņš piecdesmito gadu beigās esot uzzīmējis pikantu tematisku ciklu “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”,

ne iesniegšanai “Dadzī”. Kāds bija pacenties tos zīmējumus pārdot…

Vīndedzim labticis palielīties par savu drosmi, drīz vien viņa zīmējumus padomju vara atzina par pornogrāfiskiem, piesēja vēl lietu par tās izplatīšanu. Un tā pēc padomju likumiem bija krimināli sodāma darbība,” stāsta Andris Ruģēns.

“Apskatiet vēlreiz ar palielināmo stiklu!”

Viņš atceras vēl kādu gadījumu, kad Vīndedža karikatūra satraukusi kompartiju. Tas varēja būt vai nu septiņdesmito gadu beigās, vai astoņdesmito sākumā, kad “Dadzī” nodrukāja it kā nevainīgu karikatūru, melnbaltu zīmējumu “Izrāde”, kurā bija attēlota dāma (krāsu attēls!), izrādes apmeklētāja, tā izdaiļojusies, ka publika skatās nevis uz skatuvi, bet uz šo daiļavu. Šķietami nevainīgs zīmējums!

Piepeši telefona zvans no Centrālās komitejas, LKP CK Propagandas un aģitācijas daļas vadītāja vietnieks Leonīds Freibergs jautā toreizējam “Dadža” redaktoram Igoram Palkovam: “Vai redzējāt to karikatūru?” “Nu, protams!” “Nu tad apskatiet to vēlreiz un ar palielināmo stiklu!…” – balss klausulē kļuvusi bargāka.

Izrādījās, ka Latvijas kompartijas centrālkomitejā kāds bija karikatūru izpētījis ar lupu

un konstatējis, ka dāmas auskarā var atpazīt… vīrieša dzimumorgānu.

“Visu “Dadžu” izdevumu komplektu esmu atdevis Ķekavas novada muzejam, kādā no numuriem vajadzētu būt šai karikatūrai,” prāto Ruģēns. Pašreiz gan to pārbaudīt nevaram, taču, ārkārtas stāvoklim beidzoties, to izdarīsim.

” Toreiz galveno “Dadža” redaktoru Igoru Palkovu izsauca uz ceku, un tur uz viņu bļāva tā, ka aizkari esot šūpojušies,” atcerējies Andrejs Skailis.

Citi laikabiedri izteikušies, ka ceka neesot tik aktīvi pie vainas:

pats mākslinieks pēc minētās karikatūras publikācijas esot kā pāvs staigājis pa Preses namu, daudziem jautādams: “Tu redzēji?” Tad nav brīnums, ka ceka ķērusies pie lupas. Pēc šī gadījuma Gunāram Vīndedzim aizliedza publicēties pāris gadus.

Kā atceras bijušais “Dadža” karikatūrists Dainis Breikšs, ārštata karikatūrists

Gunārs Vīndedzis bija iznesīgs, smalks kungs, mēdzis dižoties ar paveikto.

Tāpēc nav brīnums, ka viņu kāds nodevis, jo dzirdīgas ausis bija vai visur…

Par veiksmīgu karikatūru gandrīz mēnešalga

“Par Vīndedža uzzīmēto dāmu ar falla auskaru ausī uzzināju no kolēģes karikatūristes Mirdzas Ramanes (viņas populārākais tēls Hugo Diegs, kuru deviņos TV iestudējumos iedzīvināja aktieris Edgars Liepiņš).

Ierasti pirmdienās pienesām savas idejas, ko varētu attēlot karikatūrā.

Tās apsprieda, vai nu pieņēma, vai noraidīja. Ne katrs spēja piedāvāt savu ideju, visbiežāk tēmu pateica priekšā.

Toreiz jau cenzēja ne vien redaktors, bet arī Centrālā komiteja – ka tik kaut kur idejā vai zīmējumā neparādās Kārlītis… (domāts Kārlis Ulmanis). Tātad bija jāuzmanās, ka netiek slavināta starpkaru laika Latvija, kapitālistiskā sabiedrība.

Bija pat tādi gadījumi, ka starptautisko notikumu maiņas (kas neatbilda PSRS politikai) dēļ zīmējumu vajadzēja pārstrādāt. Bija jāraujas pat nakti, lai no rīta nodotu jauno karikatūru…”

Samaksa par karikatūru bijusi atkarīga no tēmas aktualitātes, zīmējuma lieluma un izvietojuma, vidējā cena bijusi desmit rubļi, par ideju maksāts no trīs līdz pieciem rubļiem. Toties par vāka bildi varēts saņemt pat līdz simts rubļiem (vidējā mēnešalga ap 110 rbļ)!

Saistītie raksti

Kādas tad bija asā “Dadža” karikatūras? Ieskatam izraudzījos šīs iecienītāko autoru zīmējumus.

"Dadža" karikatūras
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Kultūra
Paziņo Lilitas Bērziņas vārdā nosauktās balvas saņēmēju
3 dienas
LE
LETA
Kultūra
Laikmetīgās mākslas muzeja projektu vēlas atdāvināt valstij 3
3 dienas
LE
LETA
Kultūra
Koalīcijas partijas vienojušās par summu, ko piešķirt kultūras nozarei Covid-19 krīzes pārvarēšanai
4 dienas

Lasītākie

ĢK
Ģirts Kasparāns
Latvijā
“Es no darba nebaidos.” Saruna ar Guntaru Raču par krīzi, mūziku un dārzkopību 1
Intervija 1 stunda
LE
LETA
Latvijā
“Iveta, izslēdziet cirku, Pampāļu teātri, un, lūdzu, bez grimasēm!” Saeimas sēdi pārtrauc asa kritika 1
3 stundas
LA
LA.LV
Pasaulē
Politologs Viņķelis par armiju ASV ielās, Trampu kā autoritāru vadoni un “klusējošajiem republikāņiem”
38 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 apkarošanas likums pieņemts. Vai tas palīdzēs arī izkļūt no krīzes?
2 stundas
LE
LETA
Ekonomika
Cik pērn nopelnīja finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece Ilze Znotiņa? 5
6 stundas