Kultūra
Mūzika un deja

“Pēc manis tās “durtiņas”komponistēm pavērās!” Saruna ar Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēju Selgu Menci0


Selga Mence: “Lai būtu labs komponists, jābūt savai individualitātei klāt, ko arī nevar iemācīt, to tikai students pats var sevī atrast un attīstīt.”
Selga Mence: “Lai būtu labs komponists, jābūt savai individualitātei klāt, ko arī nevar iemācīt, to tikai students pats var sevī atrast un attīstīt.”
Foto: Karīna Miezāja

Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā mākslinieciskā un pedagoģiskā darbā Triju Zvaigžņu ordenis tikko piešķirts komponistei, Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas katedras vadītājai kopš 2004. gada, profesorei SELGAI MENCEI. Tiekamies laikā, kad vēl nav zināms, kad pandēmijas radītie ierobežojumi būs mazināti tiktāl, lai apbalvotie ordeni varētu saņemt arī svinīgajā ceremonijā.

– Selga, sakiet, lūdzu, ar kuriem cilvēkiem jūs vēlētos būt kopā ordeņa saņemšanas brīdī – klātienē, domās?

S. Mence: – Paldies es vēlētos pateikt Mūzikas akadēmijai, kas manu darbu novērtējusi un izvirzījusi ordenim. Bet par to, ko esmu varējusi paveikt gan akadēmijā, gan kā komponiste, pateicība tuvajiem, mammai un tētim, kas palīdzējuši man būt radoši brīvākam cilvēkam, palīdzot audzināt manu dēlu.

Profesionālā ziņā ļoti pateicīga esmu Paulam Dambim, pie kura es, otrā kursa muzikoloģijas studente, patiesībā nonācu nejauši. Bet viņš bija tas, kurš teica – Selga, tev tomēr jāpārnāk uz kompozīciju! Manos, topošās mūzikas zinātnieces, obligātajos kompozīcijas darbos viņš laikam bija saskatījis kaut ko intriģējošu un interesantu…

Protams, Pauls Dambis bija labs skolotājs un labs profesors, daudz ko man devis, bet tieši viņam varu teikt paldies par to, ka man vispār ir šī skaistā komponista profesija un es, nedod Dievs, neesmu kļuvusi par mūzikas zinātnieci un man nav jānodarbojas ar to, ko šobrīd nevēlētos darīt. Toreiz, manā jaunībā, jau sieviešu komponistu tikpat kā nebija. Valdīja uzskats, ka sievietēm kompozīcijā nav ko meklēt, un, godīgi sakot, no tās, par mani vecākās paaudzes, plašāk zināma vienīgi Maija Einfelde…

– … kura šopavasar saņēma Lielo Mūzikas balvu par mūža ieguldījumu un stāvēja uz vienas skatuves ar Paulu Dambi, pirms tam medijos reti atklāti runājot par kolēģu vīriešu, arī tieši Paula Dambja, liktiem spieķiem viņas profesionālās karjeras riteņos…

– Bet ir jau arī tā, ka kolēģiem bieži vien nav pie sirds otra rakstības stils un maniere. Bet, jā, pēc manis tās “durtiņas” komponistēm sievietēm kaut kā atvērās un arvien vairāk un vairāk parādījās skaņrades. Ir bijuši arī periodi, kad kompozīcijas nodaļā Mūzikas akadēmijā maz puišu… Mums ir pasaulslavenas latviešu komponistes Gundega Šmite un Santa Ratniece, jaunās Linda Leimane un Evija Skuķe, un citas.

– Jau gadsimtu aktuāls ir jautājums, vai talantīgs cilvēks var iztikt tikai no radošā darba? Vai valsts spēj un vai tai vajadzētu to nodrošināt?

– Kā Latvijā, tā pasaulē ir ļoti dažādas situācijas, kā nu kuram kolēģim dzīve sakārtojas. Daži tomēr pārtiek tikai no radošā darba, un tas biežāk izdodas, ja iegūsti atpazīstamību, popularitāti, ja īstajā laikā tiec īstajā vietā, ja kāds tevi satiek, ierauga, pasūtina darbu. Un tas arī var būt laimes gadījums. Ne vienmēr viss atkarīgs tikai no talanta, bieži arī no nejaušībām un sakritībām. Arī daudzi ārzemju kolēģi strādā pedagoga darbu, godīgi sakot, dažiem, it sevišķi Mūzikas akadēmijās, tas ir vieglāk, jo viņiem profesoru slodze stundu ziņā ir krietni mazāka nekā mums.

Domāju, pasaules slavu ieguvušajiem Pēterim Vaskam mūzikas skolā, tāpat Ērikam Ešenvaldam Mūzikas akadēmijā tas drīzāk ir mīlestības darbs, nevis finansiāla vajadzība.

Ir tādas spējīgas un pasaulē aizgājušas mūsu komponistes kā Santa Ratniece un Santa Bušs, kurām ir daudz pasūtījumu un kuras var iztikt no radošā darba vien, bet lielum lielā daļa no mūsu komponistiem kaut kur vēl strādā, jo tas ienes regulāru naudiņu pamatiztikai un dod arī sociālās garantijas.

Jā, varbūt es akadēmijā vēlētos mazāku slodzi, lai vairāk varētu komponēt, bet pavisam no savstarpējās bagātināšanās ar studentiem atteikties arī nevēlētos. Tikšanās ar studentiem un tas, ko viņi zina un parāda, dod ko jaunu un interesantu arī man, nevari atslābt, jāseko visam jaunajam.

Pēdējos gados vēlme studēt kompozīciju ir liela. Bakalauriem ir desmit budžeta vietu un vēl pāris maģistriem. Arī šogad gaidām lielu konkursu. Jau studiju laikā cenšamies jaunajiem talantiem atvērt durvis uz plašāku mūzikas pasauli. Mums ir laba sadarbība gan ar atskaņotājmāksliniekiem, gan koriem un orķestriem. Tagad, piemēram, paveroties no koncertiem brīvākam laikam, Māris Sirmais mūsu kompozīcijas studentus, kas vēlas un var saņemties ātri, līdz maija beigām, uzrakstīt, aicina radīt jaunus skaņdarbus tieši īpašai programmai akadēmiskajam korim “Latvija”.

– Jūs raksturo kā komponisti, kas raksta kormūziku un dziesmas bērniem. Daudzkārt izmantojot latviešu un arī lībiešu tautas melodijas un tekstus, jūsu darbos nereti zūdot robeža starp tautasdziesmas apdari un oriģinālmūziku…

– Ja izmantoju tautasdziesmas melodiju un dažādi pantiņi variējas, skaidrs, tā ir tautasdziesmas apdare. Bet citreiz ir tā, ka ņemu tautasdziesmas tekstu un radu pilnīgi savu mūziku. Un tie ir skaņdarbi, kur nav tautasdziesmu melodiju, tātad oriģinālmūzika. Un, jā, ir vairākas dziesmas, kur paņemts fragmentiņš no tautasdziesmas, bet tālāk ļoti daudz manis pašas mūzikas… Un tad es pat nezinu, kā to īsti nosaukt. Laikam jau oriģināldziesma, kurā izmantotas tautasdziesmas melodijas.

Pati savā laikā ļoti daudz esmu dziedājusi koros – gan klasisko kormūziku, ieskaitot visas skaistās Graubiņa tautasdziesmu apdares, Melngaiļa “Jāņu vakaru”. Man šī pasaule ļoti patikusi. Skaista. No otras puses, mani ļoti saista tautasdziesmu teksti to bagātības dēļ. Kur vēl atradīsi tik daudzslāņainu dzeju, kuru var traktēt ārkārtīgi daudzveidīgi – filozofiski, sadzīviski, simboliski. Viena četrrinde aptver milzu pasauli.

– Jūsu dziesmas skanējušas kā Latvijā, tā Dziesmu svētkos Kanādā, Amerikā, Norvēģijā… Bet ikvienam kora mākslas pasauli kaut cik zinošam cilvēkam saistībā ar jūsu vārdu pirmām kārtām ausīs ieskanēsies “Kur tu biji, bāleliņi”, dziesma, kura tik neaizmirstami saviļņojoši diriģentes Terēzijas Brokas vadīto sieviešu koru dziedājumā izskanēja 1990. gada Dziesmu svētkos, pirmajos brīvajos.

– Tas arī man ir viens no skaistākajiem, emocionālākajiem pārdzīvojumiem dzīvē.

– Kā dziesma radās?

– Astoņdesmito gadu beigās viens no tā laika labākajiem sieviešu vokālajiem ansambļiem “Nianse” man lūdza uzrakstīt jaunu dziesmu savam jubilejas koncertam. Pēcāk nu jau aizsaulē aizgājušais diriģents Jānis Brants to atskaņoja ar savu sieviešu kori. Tā dziesma aizgāja tālāk. Un tas ir atkal par to – komponistam vai dziesmai jānonāk īstajā laikā un īstajā vietā…

– Līdzās melodijai dziesma uzrunā ar skumji vaicājošo – kur tu biji bāleliņi, ka es tevis neredzēju –, dziļas jēgas pilnajiem vārdiem, daudzslāņainiem, gluži kā tautasdziesmā.

– Izklausās tautiski, taču patiesībā vārdi pieder Agrim Pilsumam. Esam daudz sadarbojušies, esmu izmantojusi ne tikai jau gatavus viņa dzejoļus, bet lūgusi ko uzrakstīt arī tieši man. Tā arī toreiz lūdzu radīt ko sirsnīgu un skaistu sieviešu ansamblim.

Nupat dziesma piedzīvojusi jaunu renesansi. Viendien atnāk pie manis Māris Sirmais un saka, vai es varētu “Kur tu biji, bāleliņi” pārlikt arī jauktajam korim un ērģelēm? Valsts akadēmiskajam korim “Latvija” bija paredzēts koncerts Hamburgā kopā ar Ivetu Apkalnu, un viņš bija iecerējis skaistu koncerta no-slēguma akordu. Tā šī dziesma nu aizgājusi pasaulē arī jaukto koru skanējumā.

– Jums bijis un ir ļoti daudz talantīgu kompozīcijas audzēkņu, nu Latvijā un pasaulē pazīstamu skaņražu – Ēriks Ešenvalds, Anita Tumševica, Evija Skuķe, Jēkabs Jančevskis, Laura Gustovska, Platons Buravickis, Anita Mieze, Sabīne Ķezbere un citi. Bet kur slēpjas talants sataustīt jauna mūziķa dotības?

– Arī maniem kolēģiem ir labi un talantīgi audzēkņi. Par savējiem prieks, ka esmu piedalījusies viņu izaugsmē, un viņi visi ir varoši un ļoti dažādi. Visiem esmu devusi ko kopīgu un vispārēju, taču nekad neesmu uzspiedusi – raksti vienā vai otrā stilā. Tāpēc viņi ir ļoti atšķirīgi savā muzikālajā valodā.

Man liekas, tā arī ir pedagoģiska veiksme. Pie mums Latvijā tā nav, bet ārzemēs jaunietis bieži aiziet studēt uz kādu mākslas vai mūzikas augstskolu tikai tādēļ, ka vēlas mācīties pie kāda konkrēta pedagoga un komponēt tieši viņa stilā un tehnikā. Ja pasniedzējs, piemēram, strādā “jaunās sarežģītības” vai spektrālās mūzikas stilā, tad arī audzēknis turpina tieši tāpat.

– Vai tas ir slikti?

– Nē, nav slikti. Tas ir citādi. Taču šādā sistēmā var gadīties – ja kādā mūzikas augstskolā uzrakstīsi ko melodisku, konvenciālu un nevis “New Complexity” (ļoti sarežģītu), tu nebūsi tajā meinstrīmā, nebūsi modernais komponists. Mūsu akadēmijā ir tādas tradīcijas, ka Kompozīcijas katedrā esam atvērti visam – vari rakstīt vienkārši, vari rakstīt melodiski, vari rakstīt arī sarežģīti… Kompozīcijas specialitātē ir ļoti dažādi studenti, kas raksta gan tā, gan tā, un mēs ļoti toleranti attiecamies pret visu, bet, protams, gan vienkāršībā, gan sarežģītībā ir jābūt talantam klāt, nevar vienkārši rakstīt kaut kādā ierastā stilā un ierastās tehnikās atražot kaut ko jau esošu.

– Un nosauc to par citātu vai alūziju.

– Citātus un alūzijas, protams, var izmantot, bet – vai tikai to vien? Vai ar to pietiks? Lai būtu labs komponists, jābūt savai individualitātei klāt, ko arī nevar iemācīt, to tikai students pats var sevī atrast un attīstīt.

– Nav runa par kopēšanu vai atražošanu, bet vai nebūtu žēl, ja gluži neviens jauns skaņradis neturpinātu savas pedagoģes Selgas Mences melodiskumu, skatījumu uz tautasdziesmu, nevērtos mūzikas pasaulē jūsu acīm?

– Esmu komponiste ar saknēm 20. gadsimtā, mani audzēkņi jau ir 21. gadsimta skaņraži. Un labi, ka neviens savā mūzikā nav tāds kā es, ka neraksta tieši tā. Bet, runājot par virzienu… Varbūt kāda detaļa, katram sava, varētu būt līdzīga kam manis radītam. Piemēram, Ēriks Ešenvalds un Jēkabs Jančevskis arī ir melodiķi, tautasdziesmas izmantojums atklājas Evijas Skuķes kora dziesmās… Bet jauki, ka visi mani audzēkņi ir atšķirīgi, aizgājuši savus ceļus mūzikā un turpina pa tiem iet tālāk.

– Ko pati rakstāt patlaban?

Saistītie raksti

– Pēdējā laikā ik septembri Jūrmalā notiek starptautisks Baltijas jūras valstu koru konkurss. Šogad tas droši vien tad nevarēs noritēt, bet konkursa rīkotājs, diriģents Jānis Ozols cer, ka varbūt pāris mēnešus vēlāk izdosies. Man pasūtināta obligātā dziesma. Esmu izmantojusi latīņu tekstus, no kuriem viens stāsta par mīlestības spēku.

Ir arī kontrastējošas lappuses, bet ik pa brīdim skaņdarba vēstījumā uzvaru svin šīs skaistās jūtas. Taču kompozīcija vēl top. Darbs interesants, bet grūts, jo šai vienai dziesmai jābūt dziedamai kā jaukto, tā arī sieviešu un vīru koru variantā. Vieglāk būtu uzrakstīt trīs atsevišķas dziesmas.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.