“Izskatās, ka vairāk nekā puse algas jāatdod par dzīvokli.” Aleksandra no Ukrainas par dzīvi Latvijā 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sports ir viens no labākajiem veidiem, kas no kara šausmām aizbēgušajiem ukraiņu bērniem ļauj sajusties kā normālā ikdienā. Palīdzēt cenšas dažādas federācijas un organizācijas, aptuveni 50 bērniem ir iespēja pilnveidot peldēšanas prasmes RTU Ķīpsalas peldbaseinā Rīgā, un tāpat grupas izveidotas arī citās pašvaldībās.
Svētdienu pievakares Ķīpsalas baseinā visu ziemu bijušas klusas. Kopš marta izskaņas redzama lielāka rosība, mammas tribīnēs vēro, kā peld viņu atvases.
“Kijivā dēls trenējās peldēšanā trīs reizes nedēļā, viņam ļoti patīk ūdens un peldēšana. Bija pārsteigts, ka Rīgā baseins nav tik dziļš kā pie mums, svarīgi, lai nepazūd apgūtās prasmes. Milzīgs paldies cilvēkiem, kas organizēja bērniem nodarbības, esam ļoti pateicīgi,” “Latvijas Avīzei” stāsta deviņus gadus vecā Kirila mamma Aleksandra.
Viņa ir divu dēlu māte, māsai Jeļenai ir trīs puikas. Viņas bēgļu gaitās devās 2. martā un Ļvivā iekāpa autobusā, kas atveda uz Latviju. Radu un pazīstamo te nebija.
“Sākumā nesapratām, kas notiek, nevienam prātā nenāca, ka mūsdienās iespējams tāda mēroga karš. Pamosties no sprādzienu trokšņa. Sabruka dzīve, pametām visu, uz ko tiecāmies, par ko sapņojām. Tuvu mūsu mājām atrodas lidosta, armijas daļas, no triecieniem sienas drebēja,” atminas Aleksandra.
Viņas izmitinātas viesnīcā “Monika Centrum”, kur drīkstot uzturēties 90 dienas. Šobrīd vēl neesot skaidrības, kas gaidāms pēc tam, bet māsas jau raugās pēc kāda īres mitekļa. Viegli atrast nebūšot, jo cenas ir augstas.
“Izskatās, ka vairāk nekā puse algas jāatdod par dzīvokli,” secina Aleksandra. “
Taču uz kakla nedomājam sēdēt, iekārtojāmies darbā. Esam pieradušas paļauties uz sevi.”
Viņa Rīgā uzsākusi darbu poliklīnikā “Dzelzceļš”, pēc profesijas ir vecmāte: “Darbu nebija grūti atrast. Kad reģistrējāmies nodarbinātības aģentūrā, iedeva poliklīnikas direktores kontaktus un viņa labprāt pieņēma. Man meitenes palīdz, izskaidro, latviešu valodas ziņā sākumā bija ļoti grūti, bet attiecībā uz darbu jau daļu frāžu saprotu, turklāt daudz ir krievvalodīgo pacientu. Jūtam atbalstu.”
Jeļena Ukrainā strādāja par frizieri un stilisti, bet Rīgā šobrīd ir auklīte bērnudārzā izveidotajā grupā ukraiņu bērniem, kurā iekārtots arī viņas jaunākais puika. Divas audzinātājas ir no Ukrainas atbraukušās sievietes.
Vecākie bērni uzņemti Rīgas 13. vidusskolā un iejutušies labi, lielākajiem parādījušies jauni draugi, skolotāji atbalsta, vadība palīdz, piemēram, sagādāta sporta forma.
Psiholoģiski Ukrainas cilvēkiem klājas grūti. “Vakarā, lai aizmigtu, ir rituāls – piparmētru tēja,” atklāj Aleksandra.
“Naktī ir sapņi, domas, mosties. Jebkura kustība, skaļš troksnis sasprindzina. Tici, ka jebkurā momentā var kas notikt, nelīdz runas, ka šeit nekas nebūs.”
Ukrainā palikusi mamma, vecvecāki, Ļenas vīrs. Regulāri skanot gaisa trauksme, lido raķetes, no kurām daļu Ukrainas armija notriec, daļu – ne.
“Mums neko nesaka, varbūt negrib uztraukt. Saka, ka ir labi. Bet labi ir tad, ja spīd saule un var iziet ārā. Viņi tikai saka: galvenais, lai jums viss kārtībā,” norāda Aleksandra.
Latvijā neviens neesot aizskāris, viens cilvēks gan izteicis atbalstu Vladimiram Putinam, bet sieviete nav sākusi diskutēt.
