Olafs Zvejnieks: Pirmo reizi kopš “gāzi grīdā” kuluāros atkal runā par “Baltijas tīģeri” 0
Vēl pirms deviņiem mēnešiem Latvija lepojās ar vienu no ātrākajiem izaugsmes tempiem Eiropas Savienībā – 4,9%, un šādu tempu bija izdevies uzturēt gandrīz divus gadus.
Pirmo reizi kopš “gāzi grīdā” gadiem atkal kuluāros ieskanējās frāze “Baltijas tīģeris”.
Deviņus mēnešus vēlāk “tīgerim” spalvas ir diezgan paplukušas un ģīmis bēdīgs – Latvijas ekonomikas izaugsmes temps jau atrodas vienā no pēdējām vietām Austrumeiropā, par pusotru līdz diviem procentiem atpaliekot no abiem Baltijas kaimiņiem.
Jā, ir dzirdami mierinājuma vārdi par slikto situāciju starptautiskajā tirdzniecībā, par gaidāmo izaugsmes tempu kritumu būvniecībā, sausumu un ar to saistīto elektroenerģijas ražošanas kritumu, tranzīta kravu samazinājumu, koksnes cenu korekciju, kā arī beidzot ekonomikā sāk sajust nerezidentu naudas aiziešanas sekas.
Nu, un vārdi Tramps, Ķīna un breksits jau vienmēr ir šādu tekstu sastāvdaļa, un tagad vēl arī igauņi šņabi mazāk brauc pirkt uz Valku un Ainažiem.
Jā, un vēl netiek aizmirsta mantra par to, ka Latvijas ekonomika šoreiz ir nesalīdzināmi labākā stāvoklī nekā 2008. gadā, ekonomikā nav nekādu burbuļu un tāds kritiens ar sāpīgu atsišanos pret zemi, kāds bija vērojams 2009.–2011. gadā, neesot gaidāms.
Visi minētie apgalvojumi ir, visticamākais, taisnība, tomēr tie neatbild uz jautājumu, kāpēc mūsu kaimiņiem izdodas panākt krietni vienmērīgāku, bez asiem lēcieniem, ekonomikas attīstību.
Lietuvas gadījumā vēl varētu mēģināt stāstīt par lielāku iekšējo tirgu un mazāku atkarību no eksporta, bet Igaunijas gadījumā tā noteikti nav taisnība – gan tirgus mazāks, gan atkarība no eksporta tikpat liela.
Tomēr izaugsme, lai gan lēnāka, ir stabilāka un arī izaugsmes tempa samazināšanās – daudz mērenāka.
Lieki teikt, ka uzņēmēji noteikti augstāk vērtē lēnāku, bet stabilāku izaugsmi, nevis dažu mēnešu “gāzi grīdā” un tad tikpat ātru “pikēšanu”.
Nav grūti pamanīt, ka katra straujāka izaugsme Latvijas ekonomikā saistīta ar kārtējo celtniecības bumu – katru reizi tiek vaimanāts par pārkaršanu un tādu algu maksāšanu, kas pārvilina darbiniekus no citām nozarēm.
Tā tas bija 2007. un 2008. gadā, un tā tas bija 2017. un 2018. gadā – ja nemainītos šo sarunu dalībnieku mobilo tālruņu modeļi, varētu domāt, ka joprojām esam 2008. gadā.
Neskatoties uz to gaisa tricināšanu, nekādi efektīvi soļi būvniecības tempu iegrožošanai, piemēram, pārceļot valsts investīcijas celtniecībā uz citiem gadiem, nebija vērojama.
Atcerieties, ka vienīgais, kas apturēja nikno diskusiju par koncertzāles celtniecību uz AB dambja, bija Finanšu ministrijas paziņojums: “Naudas nav!” Tas arī bija vienīgais efektīvais regulēšanas pasākums no valsts puses.
Šķiet, ka desmit gados mēs tā arī neesam iemācījušies nevienu citu regulēšanas pasākumu kā “naudas nav”.
