Romāns Meļņiks par mājokļu atbalsta programmām: Tā vietā, lai ministrija akcentētu nepieciešamību palielināt iedzīvotāju ienākums, tapusi sociālās palīdzības programma 61
Romāns Meļņiks

Lasu pērn novembrī pieņemtās Mājokļu pieejamības pamatnostādnes 2023.–2027. gadam, nekustamā īpašuma tirgus apskatos skatos datus par mājokļu pirkšanas un pārdošanas tendencēm, tāpat arī cenu izmaiņām, klausos, ko saka politiķi un nozares eksperti un… skaidras kopīgās bildes vietā paveras tas, ko mēdz dēvēt par eklektiku ar pretrunu pretrunas galā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
Nosaukti 8 pārtikas produkti, kuru patēriņš jāierobežo, kļūstot vecākam 32
TV24
“Kāpēc Zelenskis to lietu izspēlēja?” Rajevu pārsteidzis paziņojums par Ukrainā sagatavotajām 14 jaunām armijas brigādēm 77
Viedoklis
Armands Puče: Evika Siliņa ir ar pautiem, Jānis Citskovskis – žmogs, bet Krišjānis Kariņš – princese, kas neuzņemas atbildību 82
Lasīt citas ziņas

Tirgus stagnē, jo nav pieprasījuma, bet ir politiska vēlme vēl vairāk stimulēt piedāvājumu. Būvniecības izmaksas pēdējos gados radikāli kāpušas, taču nez kāpēc saglabājas priekšstats, ka tirgum arī šajos apstākļos būtu jābūt piesātinātam ar lētiem un vienlaikus kvalitatīviem mājokļiem. Turklāt politiskais uzstādījums, ka jābūvē vairāk, ir nevis tāpēc, ka tirgus to prasa, bet tāpēc, ka kādos parametros atpaliekam no citām valstīm.

Ko tad vēsta pamatnostādnes? Piemēram šo: “Kvalitatīvs mājoklis par pieņemamu cenu ir viena no iedzīvotāju pamatvajadzībām. Kvalitatīvu mājokļu pieejamība ir būtisks nosacījums ekonomikas attīstībai, tā ietekmē ne tikai mājsaimniecību labklājības līmeni un tautas ataudzi, bet arī darbaspēka mobilitāti, jaunu darbavietu veidošanu, pieeju ekonomiskās izaugsmes iespējām, nodrošinot vai liedzot iedzīvotājiem iespēju aktīvi piedalīties darba tirgū, kā arī nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Ja šis dokuments būtu tapis Labklājības ministrijā, tajā lasāmo vēl varētu pieņemt, taču tas, ka autori strādā Ekonomikas ministrijā, ir mulsinoši. Jo fokusējas uz to, kas nav pašu kompetencē. Un vienlaikus acīmredzami demonstrē nekompetenci. Kāds pamatojums to apgalvot? Ir pat vairāki pamatojumi.

No teksta izriet: ja būs mājokļi, tad tuvumā veidosies jaunas darbavietas utt. Vai ne otrādi – vispirms ir biznesa ideja, investīcijas, darbavietas un no tā tad izriet nepieciešamība pēc kvalitatīvu mājokļu pieejamības? Un tikai tad, ja cilvēkiem ir labi atalgots darbs, tad vajag ienākumiem atbilstošu mājokli, attīstītu infrastruktūru ap to, un, kad tas viss ir, var sagaidīt gan tautas ataudzi, gan kopējo labklājības līmeņa kāpumu. Savukārt, ja sāk ar mājokli, var sanākt, ka nav kam tajā dzīvot, jo cilvēki aizmigrē turp, kur ir darbs, savukārt palikušie dzīvesvietu mainīt nav gatavi. Vai strādāt un uzlabot savus dzīves apstākļus nav gatavi, vien vēl vairāk prasīt no valsts. Kaut ko līdzīgu jau piedzīvojām ar mazo skolu un slimnīcu modernizāciju – vēlāk mazapdzīvotības dēļ neatmaksājās tās uzturēt, nācās slēgt, attiecīgi ieguldījumus norakstīt zaudējumos.

Ar valsts atbalstu pirkts vai īrēts mājoklis palielinās mobilitāti? Tiešām? Ja cilvēks, tā teikt, skaita katru centu pirms izdod, tad mājoklim jābūt pēc iespējas tuvāk darbavietai, skolai, veikalam utml., lai nav papildu izmaksu par transportu.

Tā vietā, lai Ekonomikas ministrija akcentētu nepieciešamību vispirms palielināt iedzīvotāju ienākumu līmeni, pirktspēju, tapusi ar to nesaistīta sociālās palīdzības programma. Pie tam lineāra – sola atbalstu visiem, kas pēc mājokļa platības vai komforta līmeņa dzīvo sliktākos apstākļos nekā vidēji citviet.

Dokumenta autori tātad jauc cēloņus ar sekām. Un tas ir situācijā, kad paši ļoti precīzi raksturo esošo situāciju: “Mājokļa kvalitātes problēmas galvenokārt ir rezultāts ilgstoši zemai iedzīvotāju pirktspējai un tās ienākumiem. Lai gan mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi ik gadu pieaug (2021. gadā mājsaimniecību ienākumi pieauga par 6,5% salīdzinot ar 2020. gadu, sasniedzot 1523,58 EUR), tie nav pietiekami, lai veidotu nozīmīgus uzkrājumus mūsdienu prasībām atbilstoša mājokļa iegādei vai īrei, kā arī rada izaicinājumus esošā dzīvojamā fonda uzturēšanā un atjaunošanā.”

Protams, mulsina, ka kārtējo reizi atsauce ir uz vidējo ienākumu līmeni, īpaši runājot par nepieciešamību veicināt kvalitatīvu un lētu mājokļu pieejamību arī ārpus augstāk atalgotās Rīgas un Pierīgas, bet tā nav galvenā nepilnība.

Reklāma
Reklāma

Ja problēmas cēlonis ir zemos ienākumos, kam sekas ir nespēja apmaksāt kvalitatīvu mājokli, tad arī fokusēties vajadzētu uz to, lai ienākumi palielinātos, nevis perināt valsts atbalsta konfekšu dalīšanu.

Ko šajā situācijā gribētos sagaidīt no Ekonomikas ministrijas? Kaut vai beidzot sagatavot biznesa uzsācējiem un mazajam biznesam ērtus “spēles noteikumus”, mazināt iespējas ar lokālo protesta kampaņu palīdzību nobloķēt investīcijas ražošanas uzņēmumu attīstībā reģionos, pieļaut, ka pašvaldības atbalsts uzņēmējdarbībai ir nevis vispārīgs un nekonkrēts, bet gan atbilstīgs reālas darbavietas veidojošo uzņēmumu vajadzībām utt.

Proti, veicināt pelnīšanas iespējas pirms patēriņa nevis otrādi.

Vēl viens diskutabls dokumenta fragments: “Pieejams mājoklis ir būtisks reģionālās attīstības atšķirību mazināšanai. Tikai neliela daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo īrētos dzīvokļos (12%), kas mazina darbaspēka mobilitāti un neļauj mazināt augsto bezdarba līmeni atsevišķos reģionos. Salīdzinājumam – vidēji OECD dalībvalstīs īres mājokļi veido 23.5% no visiem mājokļiem.”

Sanāk, ka īres dzīvokļi ir kāda panaceja visām problēmām? Varbūt tieši labi, ka reģionos cilvēki ir piesaistīti saviem īpašumiem? Ja tev ir īpašums, diez vai būsi motivēts kādu laiku padzīvot īrētā dzīvoklī Valmierā, tad īslaicīgi pārcelties uz, piemēram, Dobeli vai Liepāju un tad pavisam “aizmobilizēties” uz Norvēģiju vai Īriju. Jā, īres dzīvokļi ir nepieciešami, taču kā pagaidu risinājums pirms cilvēks nostiprinās konkrētā teritorijā, investē savā mājoklī. Jo arī darba devējam, lai kur Latvijā viņš nebūtu, nav izdevīga kadru mainība. Un arī tas, ka cilvēki uz darbu brauc no tālienes, ir saistīts ar riskiem, ka var kavēt darba sākumu, ar laiku atrast mājām tuvāku darbu utml.

Savukārt, ja runājam par OECD datiem, nāk prātā nesenie protesti Berlīnē – tur fizisku personu īpašumā ir salīdzinoši neliela daļa dzīvokļu, jo vairumu uzpirkušas dažas lielas nekustamo īpašumu kompānijas, kas attiecīgi pelna ar izīrēšanu un diktē noteikumus tirgū. Diez vai tas būtu labākais variants Latvijai.

Vai no augstāk minētā izriet, ka Ekonomikas ministrijai mājokļu politikā nekas nebūtu darāms? Tā gluži nav. Atbalsta politika ir nepieciešama, taču citā līmenī un tā, lai ir ļoti mērķēta konkrētu problēmu risināšanai.

Ir labi, ka valsts atbalsts tiek tām teritorijām ārpus Rīgas, kur vērojams ekonomiskās aktivitātes pieaugums un nepieciešami jauni mājokļi. Taču pašreiz zināmie piemēri Valmierā un Jelgavā ir pārāk sīki valsts mēroga iesaistei.

Taču ir vismaz divi konkrēti virzieni, kur valsts atbalsta politika ļautu novērst lielas problēmas nākotnē. Pirmais – padomju laika sērijveida daudzdzīvokļu apbūve. Otrais – tukšais Rīgas vēsturiskais centrs.

Kā rāda statistika, aizvien pieaug kvadrātmetra cenas atšķirība dzīvokļiem jaunajos projektos un padomju laika sērijveida daudzdzīvokļu ēkās. Taču pieprasījums arī pēc dzīvokļiem tā dēvētajās hruščovkās saglabājas, ja vien pārdevējs neprasa pārāk augstu cenu. Par to liecina kaut vai tas, ka daudzdzīvokļu ēkas, piemēram, Purvciemā, Ķengaragā vai Imantā un citur ir ar mazāku tukšu dzīvokļu skaitu nekā Rīgas centra daudzstāvu ēkas. Ko no tā varam secināt? Ka, iespējams, var konstatēt tādu kā sabiedrības noslāņošanos, kad mazāk prasīgie, tie, kas nevar vai negrib atļauties mājokli ar augstu komfortu, turpmāk izvēlēsies tieši padomju laikā būvētos dzīvokļus. Un te jāuzsver, ka lielā daļā gadījumu tā ir cilvēku pašu izvēle, nesaistīta ar ienākumu līmeni, par ko var secināt pēc liela skaita pietiekami dārgu automašību daudzdzīvokļu ēku pagalmos.

Taču problēma ir tā, ka, šķiet, vairums šajā padomju daudzdzīvokļu apbūvē dzīvojošo nevēlas vai nevar investēt māju renovācijā. Ir tikai neliela daļa ēku, kas daļēji vai pilnībā siltinātas, vēl mazāk – kur modernizēta apkures sistēma, ierīkota jauna vai atjaunināta ventilācija, nomainīti ūdens cauruļvadi utt. Un cik daudzām ēkām veikts pilns tehniskā stāvokļa pilns audits?

Tas liek domāt, ka te ir stāsts par daudzām jo daudzām bumbām ar laika degli. Proti, paies vēl pārdesmit gadi un aizvien pieaugs avāriju skaits šādās ēkās. Noteikti kritīsies dzīves kvalitāte tādās ēkās. Taču tā kā šādas apbūves īpatsvars kopējā mājokļu tirgū ir ļoti liels, tā var izvērsties par visas valsts problēmu. Zinu, ka par risinājumiem šāda riska mazināšanai jau tiek domāts, taču šim lauciņam būtu jāfokusē teju visa uzmanība, pat ja tā dēļ kaut kur Valmierā vai Jelgavā bez valsts atbalsta jāatstāj kādas vienas ēkas būvniecība.

Otra teritorija, kur prasītos pēc agresīvākas un efektīvākas valsts politikas, ir Rīgas vēsturiskais centrs. Pašreizējā Rīgas domē ievēlētie savulaik solīja atjaunot centra pievilcību dzīvesvietas izvēlei, taču, šķiet, nekur tālāk par dārgiem kokiem puķukastēs Čaka ielā nav tikuši. Vismaz statistikā nav atrodami dati par līdz šim tukšā dzīvojamā fonda aizpildīšanos. Ja Rīga viena netiek galā, – kādi risinājumi būtu valdības līmenī?

Kāds visa teiktā kopsavilkums? Ekonomikas ministrijai jārūpējas par tās kompetencē esošajiem jautājumiem nevis jādublē Labklājības ministriju, kā to redzam no augstāk pieminētā dokumenta piemēra. Vispirms jāizvērtē cēloņi un sekas (tajā skaitā iespējamās), tad uz tā jābalsta politika, nevis jātiecas izpatikt kādām sociālajām grupām. Mājokļu atbalsta politikai jābūt ļoti mērķētai lielu problēmbloku risināšanai nevis atbalstam atsevišķām sociālajām grupām vai atsevišķām ēkām.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.