Romāns Meļņiks: Valsts kontrole spridzina. Ne tikai Kariņu. Arī ierasto sistēmu
94
Skarbs ziņojums Valsts kontrolei. Nekad iepriekš varas partijas valdības amatpersonas nav tā izvērtētas. Tāds bija pirmais secinājums, klausoties ziņojumu par tajā brīdī vēl ārlietu ministra amatā esošā iepriekšējā Ministru prezidenta Kariņa dārgajiem komandējumiem, izmantojot speciāli pasūtītas lidmašīnas.
Iepriekš bija aizdomas, ka visu vainu uzvels kādam “malējam”. Kariņa partijas biedre, pašreizējā Ministru prezidente Siliņa to šķietami grib darīt, atstādinot no darba Valsts kancelejas direktoru. Taču tāda nav Valsts kontroles pieeja – tās vērtējumā drīzāk secināts, ka lēmumus par izšķērdīgajiem lidojumiem pieņēmusi politiskā vadība, savukārt ierēdņi bijuši paklausīga izpildītāju lomā. Jā, ierēdņi arī pārkāpuši likumus šajā situācijā, viņu atbildība arī izvērtējama, bet viņi, kā izskatās, nav bijuši izšķērdības par budžeta naudu iniciatori.
Šobrīd plaša uzmanība fokusēta tieši uz Kariņu. Tas pareizi, jo viņš ir bijis galvenajā lomā šajā izrādē. Taču ne mazāk svarīgi, ka Valsts kontrole aktualizējusi arī sistēmiskas nepilnības (vai varbūt jāsaka – sistēmisku izlaidību), ko valsts pārvalde nevarēs ignorēt. Vismaz tuvākajā laikā kamēr “Kariņa skandāls” būs vēl visiem skaidrā atmiņā.
Runa ir par maksimālā apmērā un bez pamatojuma maksātām piemaksām pie komandējuma naudas, ar nodokļiem neapliekamu reprezentācijas izdevumu kompensāciju.
Un vēl būtiski, ka līdz ar faktiski apsūdzībām, kas no Valsts kontroles izskanēja tobrīd vēl ministra, iepriekš Ministru prezidenta virzienā, ir dots signāls visai valsts pārvaldei, ka zem auditoru lupas var nonākt jebkurš.
Šajā situācijā nāk prātā tēze, kas izskanējusi ASV saistībā ar tiesas procesiem pret kādreizējo un arī potenciālo šīs valsts prezidentu Trampu: Visiem cilvēkiem ir jāievēro vienādi likumi. Visi ir vienādi likuma priekšā. Tas attiecas arī uz tiem cilvēkiem, kuri ievēlēti visaugstākajos valsts amatos.
Kariņa lidojumi ir spilgts piemērs tam, ka pat demokrātijā, ilgstoši esot augstā amatā, politiķi var zaudēt izpratni par realitāti, sevi iedomāties par tādiem kā tautas glābējiem, kuru darbs ir ar nekādā naudā neaprēķināmu vēsturisku vērtību. Labi vēl, ka šoreiz tas beidzās vien ar kāda pusmiljona izšķērdēšanu, ko diez vai kādam jebkad liks atmaksāt, un vismazāk ticams, ka pašam Kariņam. Taču kas to zina, kādas sekas līdzīgai situācijai var būt jebkad tālākā nākotnē.
Tas nozīmē, ka jāatjauno un jānostiprina izpratne, ka politiķi tiek amatos, lai kalpotu tautai nevis valdītu pār to. Valsts budžets nav un nevar būt kā naudas avots politiķu privātām vajadzībām vai ekstra ērtībām.
Tāpēc skaidrs, ka šobrīd mēs nevaram aprobežoties tikai ar šausmināšanos par notikušo – ir jārunā par to, ka steidzami jāgroza vesela virkne normatīvu, gan atsakoties no dažādām privilēģijām (jau pieminētās piemaksas pie komandējumiem, ārpus jebkādas sistēmas maksātās reprezentācijas naudas), gan kopumā padarot caurskatāmāku augstu amatpersonu darbības nodrošināšanai paredzētā finansējuma izlietojumu.
Un vēl būtiski – šis ir īstais brīdis, lai beidzot veidotos apziņa, ka neviena valsts pārvaldes struktūra nedrīkst būt atstāta ārpus kontroles. Un te būtiski – te nav runa par privātpersonām vai policejiskas valsts elementu ieviešanu – te ir runa par visu līmeņu valsts pārvaldes amatpersonu lielāku atbildību nodokļu maksātāju priekšā.
Vienu ļoti būtisku valdības vadītāja rīcības epizodi Valsts kontrole ir izvērtējusi, kāja, kā saka, durvīs ielikta, nu būtu laiks iet tālāk, beidzot veikt kārtīgu revīziju par Saeimas un arī Latvijas bankas tēriņu lietderīgumu. Tāda pieeja ļautu ar laiku ne tikai ietaupīt valsts budžeta līdzekļus, bet arī pakāpeniski atjaunot sabiedrības uzticēšanos valsts pārvaldes institūcijām.
