Zinātnieki piecus gadus vēroja zemi zem saules paneļiem: redzētais bija negaidīts 0
Gadiem ilgi saules enerģijas uzvaras gājienam līdzi vilkusies kāda ēna. Lai saražotu nopietnu daudzumu elektrības, ir vajadzīgas milzīgas zemes platības. Kritiķu bažām ir pamats – liela mēroga saules paneļu parki burtiski aprij telpu. Pastāv vienkāršas un saprotamas bailes: ja atklātus laukus noklās ar paneļiem, tiks nosmacēts viss, kas tur iepriekš dzīvojis.
Tomēr dažos saules parkos pasaulē zemes strēlēs starp paneļu rindām ir sācis notikt kas dīvains. Tas sākās nemanāmi – vietās, kuras inženieri sākotnēji bija norakstījuši kā nederīgas un ēnas zonā esošas. Tas bija kaut kas tāds, ko neviens nebija plānojis un sākumā pat nepamanīja, par to plašāk vēstīts portālā Ecoportal.net.
Bažām tiešām ir pamats. Paneļu lauks pirmajā acu uzmetienā var izskatīties pēc dabas pamatnes, kas vienkārši “nobetonēta” ar tehnoloģijām. Lai sasniegtu klimata mērķus, attīstītājiem jābūvē ātri un vērienīgi. Tas nozīmē arvien vairāk zemes ar milzīgiem paneļu masīviem, kas stiepjas līdz pat horizontam.
Tāpēc sabiedrībā nostiprinājās uzskats: katrs jauns saules parks ir zaudēts dabas stūrītis. Tas šķita pašsaprotami – kur parādās paneļi, tur dzīvā daba atkāpjas. Ilgu laiku neviens šo pieņēmumu pat neapšaubīja. Taču jaunākie pētījumi sāk pierādīt pretējo.
Lai noskaidrotu, kas patiesībā notiek ar zemi zem paneļiem, pētnieki piecu gadu garumā veica detalizētu novērojumu divos saules parkos Minesotas štatā ASV. Tas, ko viņi tur atklāja, šobrīd liek pārrakstīt līdzšinējos pieņēmumus.
Šie abi objekti jau projektēšanas stadijā tika veidoti citādāk. Tā vietā, lai zemi noklātu ar kailu grants slāni vai iesētu zālienu, ko regulāri līdz ar zemi nopļaut, paneļi tika pacelti nedaudz augstāk virs zemes, atstājot zem tiem vietu dabai.
Tālāk būvnieki rīkojās neparasti. Viņi rūpīgi piemeklēja vietējās savvaļas zālaugu un puķu sēklas un iesēja tās tieši zem paneļiem un starp rindām. Mērķis bija atjaunot kādreizējo dabisko vidi, kas vienlaikus saturētu augsni un aizturētu mitrumu. Tas bija neliels, drīzāk dārznieka, nevis inženiera cienīgs lēmums. Un tad pētnieki gaidīja un vēroja – gadu no gada.
Dzīvības skaitītājs sāk griezties
Katru sezonu zinātnieki atgriezās, lai uzskaitītu abos objektos mītošās dzīvās radības. Un katru sezonu rādītāji turpināja augt. Pētījuma noslēgumā kukaiņu daudzums abos saules parkos bija trīskāršojies. Tur, kur kādreiz bija tikai grants un rugāji, tagad siltajos mēnešos zeme burtiski dūca no dzīvības.
Pats svarīgākais – to vidū bija bites. Bišu populācijas visā pasaulē gadiem ilgi piedzīvo krīzi, jo izzūd pļavas un savvaļas stūrīši, no kuriem tās ir atkarīgas. Tomēr šie apputeksnētāji zem saules paneļiem nevis vienkārši izdzīvoja, bet gan uzplauka.
Konstrukcija, kas uzbūvēta saules gaismas tveršanai, nemanot bija kļuvusi par patvērumu kukaiņiem, kurus urbanizācija un klimata pārmaiņas dzen pretim iznīcībai.
