Latvijā
Vēsture

1990. gada 27. janvārī. Bažas par PSRS prezidentu0


Mihails Gorbačovs 1989. gadā.
Mihails Gorbačovs 1989. gadā.
Arhīva foto

Pirms 30 gadiem Latviju sasniedza vēsts, ka iepriekšējā dienā PSRS Augstākā Padome (AP) pieņēmusi lēmumu dibināt PSRS prezidenta amatu. Par prezidentu, protams, bija jā­kļūst Mihailam Gorbačovam. Turpmākajās nedēļās priekšlikums kļuva par vienu no aktualitātēm Latvijas PSR medijos.

No vienas puses, sabiedrības vairākums šo ziņu jau uztvēra distancēti – kā ko tādu, kas uz Baltiju vairs īsti neattiecas, jo PSRS prezidenta amata ieviešana bija saistīta ar Gorbačova ieceri reformēt Padomju Savienību, piedāvāt republikām jauna tipa līgumu. Baltieši šajās reformās piedalīties negrasījās.

“Suverēna Latvijas PSR atjaunotā Padomju Savienības Sociālistisko Republiku federācijā” tajā laikā bija interfrontes platforma. Latvijas Tautas frontes piekritēji AP februāra vidū definēja, ka “Latvijas PSR jāpārveido par brīvu un neatkarīgu valsti tādu valstu savienībā, kas iet humānu demokrātiska sociālisma ceļu un savas attiecības ar citām valstīm veido uz līguma pamata”.

Turklāt Latvijas PSR AP bija cilāts jautājums par pašiem sava republikas prezidenta ievēlēšanu, ko vairākums gan neatbalstīja. No otras puses, ignorēt Maskavā notiekošo tautfrontieši arī pilnībā nevarēja, jo no tā bija atkarīgs, kā noritēs “šķiršanās”.

Latvijas Juristu biedrības viceprezidents Tālavs Jundzis 23. februārī “Lauku Avīzei” PSRS prezidenta ideju komentēja šādi: “Jūtu, ka šis projekts ir ļoti bīstams mūsu centieniem. Būtu ļoti labi, ja gribētu veidot parlamentāru republiku, kurā prezidentam jāveic valsts galvas funkcijas, var būt viņam arī veto tiesības, tomēr viņš ir atbildīgs tautas un tās pilnvaroto priekšā.

Bet Maskavā grib tieši prezidentālu republiku, kurā valsts prezidentam būtu pēdējais vārds sakāms visās lietās. Jābaidās, ka līdz ar to PSRS kļūs par vēl unitārāku un centralizētāku sistēmu. Katrā ziņā mūsu pašnoteikšanās tiesībām šāda PSRS prezidentūra neko labu nedos.”

Tikmēr lietas Maskavā ritēja nolemto gaitu. PSRS Tautas deputātu III ārkārtas kongress 14. martā ap pusnakti ievēlēja Gorbačovu par pirmo un, kā izrādījās, arī vienīgo PSRS prezidentu. Balsošana noritēja aizklāti. Par bija balsojuši 1329, pret – 495 deputāti.

Taču Latvijā viņu vairs neuztvēra kā “mūsu prezidentu”, bet tikai kā ietekmīgu amatpersonu, ar ko risināt sarunas par izstāšanos no PSRS un kuru arī nedrīkst pārlieku aizkaitināt, lai Latvijā, īpaši jau pēc 4. maija deklarācijas, netiktu ieviesta tiešā PSRS prezidenta pārvalde.

Ne velti Latvijas AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs pēc 4. maija deklarācijas pasludināšanas nosūtīja Gorbačovam ļoti izsvērtu, goddevīgu vēstuli, kurā bija arī rindas: “Mēs paļaujamies, Mihail Sergejevič, uz Jūsu valstisko izpratni attiecībā uz Latvijas izvēli, jo ticam, ka Jūsu aizsāktais pārmaiņu ceļš gan Jums, gan valstij ejams arī turpmāk.”

Saistītie raksti

Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.

Latvijas valsts simtgades zīme

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.