1920. gada 20. janvārī. Latgales “viltus ziņas” 0
Pirms 100 gadiem Latvijas pagaidu parlamenta – Tautas padomes – Izmeklēšanas komisijas viens no dienaskārtības jautājumiem bija baumas, kādas izplatījās un tika arī apzināti izplatītas saistībā ar Daugavpils un Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem.
Piemēram, 19. janvārī komisija, kuras uzdevums cita starpā bija “izmeklēt lietas par valdības ierēdņu pielaistām nelikumībām”, uzstājās ar ziņojumu, atspēkojot runas, ka pēc Daugavpils ieņemšanas pilsētā sākušās masveida nošaušanas.
Daugavpilī janvārī reālā vara lielā mērā piederēja poļu karaspēkam, kaut pastāvēja arī latviešu komandantūra.
Balstoties abu pušu ziņojumos un pārbaudē uz vietas, baumas tika atzītas par “nedibinātām”.
Kas gan bija tiesa un ko tajā laikā jau zināja, ka paši lielinieki savas valdīšanas periodā 1919. gada 27. – 28. martā Daugavpilī pie cietokšņa, Daugavas kreisā krasta Grīvā bez jebkādas iepriekšējas izmeklēšanas, “cīņas pret kontrrevolūciju pastiprināšanas vārdā” bija nošāvuši ap 80 “buržuju”, “baltgvardistu spiegu”, “baltgvardu organizācijai piederīgo” un tā tālāk.
Šo sarkanā terora epizodi vēlāk izmeklēja un 1927. gadā Latvijas tiesa vairākiem akcijas līdzdalībniekiem, bijušajiem miličiem, piesprieda ilgus cietumsodus.
Taču baumas par “balto teroru” Latgalē nebija vienīgās. Vēl apgalvoja, ka latviešu un poļu karavīru attiecības Daugavpilī esot ļoti nedraudzīgas, kas bija klasisks gadījums, kad atsevišķi incidenti tika attēloti kā ikdiena.
Poļu karavīri janvāra sākumā un pat arī vēlāk šad tad atļāvās aplaupīt ebreju veikalus.
Pēc 15. janvāra, kad pilsētā parādījās latviešu karavīru patruļas, tādi gadījumi strauji gāja mazumā.
Tomēr vēl februārī un līdz poļu armijas aiziešanai aprīlī bija situācijas, kad, pieķerti likumpārkāpumos, poļi augstprātīgi atteicās pakļauties latviešiem un pat piekāva vietējos policistus.
Tie bija nepatīkami incidenti, kuros izmeklēšanu uzņēmās poļu garnizona vadība. Par abu armiju naidīgumu te nebija runas.
Vēl īpašs viltus ziņu paveids, ko praktizēja lielinieku pusē iznākošā “Krievijas Cīņa”, bija paziņojumi, ka atbrīvotajās pilsētās un miestos notiekot ebreju grautiņi.
Iepriekšminētā avīze, piemēram 1920. gada 21. janvārī, apgalvoja, ka Polijas armija sarīkojusi grautiņus Daugavpilī, Rēzeknē un Kārsavā.
Situācija Daugavpilī jau tika apskatīta, bet attiecībā uz abām pārējām vēsturnieks Aivars Stranga norāda, ka tās ieņēma Latvijas armija, ne poļi. Grautiņu nebija nekur.
Tiesa, par Kārsavu notika niknas kaujas. To laikā krita viens no vietējiem ebrejiem, kas bija cīnījies sarkano pusē. Vēl vienu – kādas bodītes īpašnieku – tiešām nošāva, kad viņš izmisīgi pretojās kareivjiem, kas ieradās, lai nolaupītu tabaku un cukuru.
Martā šos Latvijas armijas karavīrus sauca pie atbildības. Kā norāda Stranga, Rēzekni, tāpat Ludzu atbrīvoja vispār bez incidentiem.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
