1990. gada 13. janvārī. Jānis Stradiņš “reabilitē” vācbaltiešus 0
Pirms 30 gadiem akadēmiķis Jānis Stradiņš žurnālā “Literatūra un Māksla” publicēja saturiski izsvērtu ievadrakstu “Vācbaltieši Latvijas kultūras kopībā”. Pēc daudzu gadu desmitu ilga pārtraukuma faktiski tas bija pirmais vērā ņemamais, autoritatīvais raksts, kas mudināja no jauna paskatīties uz vācbaltiešu lomu Latvijas kultūrvēsturē.
Atmodas apstākļos tas bija ļoti svarīgs, nepārprotams atgādinājums, ka vēsturiski Baltija pieder Rietumiem, nevis Austrumiem.
Stradiņš mudināja vācbaltu jautājumu neuztvert tikai tā, kā, nemaz nerunājot par pēckara padomju gadiem, jo bieži bija klāstīts arī 20.–30. gados – vācbaltieši nozīmē tikai jēdzienus “melnais bruņinieks”, “septiņi kraukļi”, “gadsimtu vācu jūgs”, “verdzība”.
“Latviešus pašus daudzviet Padomju Savienībā dēvē par “ņemciem” un “gansiem”. Vai noslēdzies visai savdabīgs vēstures loks, vai notikusi inversija? Mēs esam sākuši vērtēt Baltijas vāciešus vai vācbaltiešus (kā būtu pareizāk sacīt) ne tikai kā latviešu tautas apspiedējus un nīdējus, bet arī kā svarīgu saistības elementu ar Eiropas kristiānisma tradīcijām, kā kultūras un civilizācijas nesējus šī vārda īstajā nozīmē, turklāt jo daudzos un jo dažādos aspektos. (..)
Bez vācbaltiešu izvērtējuma nevaram izprast, piemēram, Latvijas arhitektūras, mākslas un dārzu (parku) vēsturi, Rīgas mūzikas dzīves tradīcijas un nepavisam jau ne Latvijas dabaszinātņu un medicīnas vēsturi,” atzīmēja nu jau aizsaulē aizgājušais zinātnieks.
Jāpiebilst, ka minētais “Literatūras un Mākslas” numurs pilnībā bija veltīts vācbaltu ietekmei Latvijas kultūrā, ekonomikā, politikā, un absolūtam vairākumam lasītāju toreiz bija kas pavisam jauns, kas tāds, kas lauza stereotipus un padomju gados iedzītās “melns/balts” klišejas. Numuru noslēdza publicista Viktora Daugmaļa eseja “Mīts par “septiņiem verdzības gadiem””, kas arī bija savā ziņā revolucionāra.
Pavadvārdos tai akadēmiķis Stradiņš atzina, ka šis ir pirmais gadījums, kad esejas virsrakstā paustā ideja “virzīta tik konsekventi”.
Proti, pagātnes izvērtēšanā jāatceras, ka kunga – kalpa attiecības noteica ne jau tautība, bet piederība attiecīgajam sociālajam un politiskajam slānim.
Citējot Daugmali: “Jūgs – jā, bet tas vēl ir jautājums, kur zemniekam klājās grūtāk – Maskavijā, Saksijā vai Vidzemē.”
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
