1992. gada 26. maijā. Krievijas armija negrib aiziet no Latvijas 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 30 gadiem Maskavā sākās kārtējais Latvijas un Krievijas sarunu raunds par Krievijas, tas ir bijušās PSRS armijas izvešanu. Sarunas nonāca strupceļā, jo Krievija kā galīgo termiņu izvirzīja Latvijai nepieņemamo 1999. gadu, kamēr Latvija vēlējās 1993. gada rudeni.
Pēc šīm sarunām Latvijas politiķu aprindās nostabilizējās atskārsme, ka armijas izvešanas jautājumā tā netiks galā ne viena, ne kopā ar pārējām Baltijas valstīm, un rezultātu varētu dot vien jautājuma pacelšana starptautiskā līmenī.
Vēlāk apstiprinājās, ka tā bijusi pareizākā stratēģija.
Bet tobrīd kļuva skaidrs, ka Krievija savu karaspēku vilcinās izvest ne kādu saimniecisku vai organizatorisku iemeslu dēļ, bet gluži stratēģisku apsvērumu vadīta. Parasti sarunvedēji Maskavā kā ieganstu minēja rūpes par izvedamā karaspēka virsnieku un viņu ģimenes locekļu sociālo labklājību, taču, kad Latvijas delegācijas vadītājs Jānis Dinēvičs Krievijas Ārlietu ministrijas sarunvedim Sergejam Zotovam tieši pajautāja, vai Krievija izvestu armiju, ja Latvija sagādātu finansējumu virsnieku dzīvojamo ēku būvei Krievijā, atbilde faktiski bija “nē”.
Kremļa aprindas pamazām atguvās no PSRS sabrukuma un pārmaiņu radītā šoka un sāka domāt par ietekmes paturēšanu bijušajās padomju republikās, tostarp Baltijā.
Piemēram, pat diplomātisko sarunu līmenī atkal tika izteiktas šaubas par Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu eksistenci, kaut šķita, ka Maskava tos vairs neapstrīd. Baltieši bija nepatīkami pārsteigti, kad 1992. gada 2. jūlijā Krievijas valdības laikraksts “Rossijskaja gazeta” viņu uzstājīgās prasības izvest karaspēku raksturoja kā “Pretkrievijas akciju”.
Parādījās arī “skaldi un valdi” princips – attieksme pret Lietuvu armijas izvešanas jautājumā bija pretimnākošāka nekā pret Igauniju un Latviju.
