Slimnīcas krustugunīs 0
Krievijas iebrukums Ukrainā ir parādījis, ka mūsdienu konflikti vairs nesaudzē ne veselības aprūpes iestādes, ne civiliedzīvotājus, kam tās kalpo. Austrumeiropas valstis to ņem vērā.
Tikai 50 kilometru attālumā no robežas ar Baltkrieviju esošā Viļņas Universitātes slimnīca attīsta pazemes infrastruktūru, patvertnes, helikopteru nosēšanās vietas un autonomas sistēmas, kas ļautu tai darboties pat tad, ja tiktu pārtraukta elektroenerģijas vai ūdens padeve.
Igaunijā papildus bruņuvestēm ātrās palīdzības brigādēm tiek paredzēts arī satelīta telefonu izsniegšana, lai nodrošinātu sakarus gadījumā, ja tradicionālie tīkli pārstāj darboties. Ir pat plāni izveidot neatkarīgu interneta tīklu, ja tas būs nepieciešams. Visā veselības aprūpes sistēmā tiek uzstādīti ģeneratori, ņemot vērā Ukrainas pieredzi ar Krievijas uzbrukumiem.
“Mēs zinām droši, ka Krievija mērķtiecīgi uzbrūk civilajai infrastruktūrai un enerģētikas objektiem, un tas nozīmē, ka nedrīkst būt situācijas, kur slimnīca nestrādā, jo kaut kur ir problēmas ar elektrostaciju,” sacīja Ragnars Vaiknemets.
Daudzas Austrumeiropas slimnīcas — padomju laika mantojums — ir īpaši neaizsargātas. “Mums ir augstas ēkas, mums ir lielas ēkas. Tās visas ir vienā kompleksā, vienā teritorijā,” sacīja Vaiknemets.
Slimnīcas tagad izvērtē iespējas pārveidot pagrabus par operāciju zālēm, ja tas būtu nepieciešams. “Es nevaru iedomāties strādāt augšējos stāvos… vienkārši gaidot triecienu,” viņš sacīja.
Kamēr Eiropas valstīs vidēji ir 11,5 intensīvās terapijas gultas uz 100 000 iedzīvotāju, “kara apstākļos var būt nepieciešama trīs līdz piecas reizes lielāka kapacitāte,” aprīlī kādā veselības drošības pasākumā sacīja Bjorns Gulvogs, Norvēģijas Veselības direktorāta speciālais padomnieks.
Nodrošināt lielu operāciju apjomu vairākas nedēļas vai mēnešus arī būtu liels izaicinājums: “Lielākā daļa iestāžu var uzturēt varbūt 120–150 procentu no normālā operāciju apjoma 24 līdz 48 stundas,” viņš norādīja. Tāpat izšķiroši svarīgi kļūtu asins un skābekļa krājumi.
