Ilze Kuzmina: Cīņa par atvērtām skolām ir cīņa par nākotni 28
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja ticēt valdības solītajam, tad jau pēc desmit dienām visiem skolēniem vajadzētu atsākt klātienes mācības. Tas nozīmē ne tikai ikdienas burzīšanos vienā klasē līdz pat trīsdesmit cilvēkiem un koplietošanas telpu izmantošanu pat vairākiem simtiem cilvēku.
Tas nozīmē arī pilnāku sabiedrisko transportu. Ja vienlaikus atjaunos bezmaksas braukšanu arī pensionāriem – daudz pilnāku. Ja bezmaksas braukāšanu varēs atsākt arī nevakcinētie – daudz bīstamāku. Covid-19 dzīvīgajam vīrusam, tā deltas vai vēl kādam citam paveidam būs kur ieskrieties.
Tāpēc saprotams, ka ārsti baidās, kas notiks pēc 15. novembra, ja pat pēc divu nedēļu skolu brīvlaika saslimšana nerimst: saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem tā samazinājusies tikai par diviem procentiem.
Tomēr tieslietu ministrs no Jaunās konservatīvās partijas Jānis Bordāns televīzijā paziņojis, ka skolu atvēršana no 15. novembra ir “sarkanā līnija”. No tā laikam būtu jāsaprot: ja valdības vairākums tomēr nobīsies atvērt skolas, kā solīts, valdība kritīs.
Pirms divām nedēļām, lemjot par to, vai skolas gaitas visiem nebūtu tomēr jāatsāk jau 1. novembrī, JKP ministri plus finanšu ministrs Reirs no “Vienotības” palika mazākumā. Skolas aizvēra nevis pēdējās, kā bija solījusi JKP pārstāve izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, bet kopā ar boksa mačiem, koncertiem utt. To krupi JKP vēl norija gluži mierīgi. Nu J. Bordāna izteikumi liek domāt, ka tā vairs nebūs.
Ultimatīva pieeja attiecībā uz skolām kādam no politiskajiem spēkiem jau bijusi. Taču pavisam citā kontekstā: Nacionālā apvienība nerimstoši prasīja pāreju uz mācībām latviešu valodā visās skolās un kaut pakāpeniski, pamazām, bet savu lielā mērā panāca.
Abos gadījumos runa nav tikai par izglītību šodienas skolā, bet par nākotni. Par to, kā dzīvosim ne tikai mēs, bet arī mūsu bērni. Nacionāļi cīnījās par latviešu valodas nākotni, par to, lai visi Latvijā dzīvojošie spētu sazināties latviešu valodā.
Šodien, pandēmijas laikā, cīņa par atvērtām skolām arī ir cīņa par nākotni.
Pat Otrā pasaules kara laikā skolēni Latvijā nezaudēja tik daudz mācību mēnešu, kā zaudējuši tagad pandēmijas dēļ! Attālinātās mācības nav pilnvērtīga izglītība. To laikā netiek apgūts līdz pat 50 procentiem nepieciešamā mācību satura.
Taču runa nav tikai par to, kādi profesionāļi nākotnē būs šodienas skolēni, bet arī par to, kā viņi mācēs sadzīvot un sadarboties ar citiem, kā viņi jutīsies, fiziski izejot no savas komforta zonas – mājām. Pusaudzim, kurš jau trešo mācību gadu savas dienas vada vienatnē ar datoru, neiziešana no mājām ļoti viegli var kļūt par paradumu.
Kad pēc desmit gadiem zaļoksnis tēvainis kā slavenais krievu literatūras personāžs Oblomovs augām dienām gulēs dīvānā, jo neredzēs jēgu celties, būs jau par vēlu kaut ko mainīt.
Šāds pandēmijas radīts oblomovs ne tikai neatmaksās pēdējos gados sarūpētos valsts parādus, bet pat nespēs samaksāt pensijas tiem, kas šodien vēl ir ekonomiski aktīvi. Celsim pensionēšanās vecumu, lai labotu šodienas kļūdas?
Šādi oblomovi ļoti būtiski ietekmēs valsts ekonomiku nākotnē: to vajadzētu saprast arī tiem, kam pašiem skolas vecuma bērnu nav, dēļ kā viņiem šķiet, ka var atļauties baidīties tikai par šodienu.
Protams, atgriešanās skolā klātienē ir saistīta ar daudziem izaicinājumiem un riskiem, taču tā ir nepieciešama.
Ja valdība ir gatava riskēt, pieļaujot burzīšanos gar veikaliem un sabiedriskajā transportā, kas tomēr, neraugoties uz atceltajām braukšanas atlaidēm, nebūt nav tukši, tai nebūs attaisnojuma neatvērt skolas.
Tajā pašā laikā izglītības un veselības politikas veidotājiem jāatceras teiciens: ko nevar celt, to nevar nest. Iepriekš, testējot skolēnus reizi nedēļā, bija tik daudz neizdarību un haosa, bet nu tiek solīta testēšana jau divreiz nedēļā. Risku pamanīšanai tas, protams, būtu ļoti noderīgi, tomēr, pirms izteikt šādus solījumus, jāpadomā, cik gan reāli tie ir. Riskanti lēmumi kļūst mazāk riskanti, ja balstīti realitātē, nevis vēlmju domāšanā.
