“Puiši dejošanā ir kā siltumnīcas gurķi – tie jāvēdina, jālaista, jāslavē un jāvaktē!” Daņiļevičs par gaidāmo “Dziesma dejo. Deja skan” pasākumu Mežaparkā
1
Šīs nedēļas izskaņā skatītājus jau otro reizi priecēs pasākums “Dziesma dejo. Deja skan” ar deju eposu “Düna”. Vienā ritmā vīsies ap 8 tūkstošiem dalībnieku, kas gan dejos, gan dziedās, gan labi kopā pavadīs laiku, cildinot latviešu asinsriti – Daugavu. Par to, kas skatītājus sagaida šogad un kāda ir mūsdienu deju kultūra, sarunājos ar pasākuma māksliniecisko vadītāju, horeogrāfu un virsvadītāju Agri Daņiļeviču.
Kas ir šī gada jaunums – folkloristi, un kā tie atšķiras no deju kolektīviem?
Mums visu laiku bija tautas deju ansambļi, tautas deju kolektīvi, bet tagad jaunā vienība, kas mums pirms tam nebija, ir folkloristi – folkloras kopas, nepieradinātie dejotāji. Deju kolektīvi no folkloristiem, nepieradinātajiem dejotājiem, atšķiras, piemēram, ar treniņu veidu. Klasiskās dejas treniņā ir kaut kāds strečings (stiepšanās), ir kaut kādas grīdas stundas, ir dažādas dejas tehnikas. Nepieradinātie ir tie, kas vienkārši dejo – kā dejo, tā dejo. Kā cilvēks iemācās deju, kā viņam ķermenis ļauj to izpildīt, viņš arī viņu tā dejo.
Skatuviskās dejas kultūra prasa kaut kādu vienādību, savukārt folklorā tur nav svarīga tā sinhronitāte, dejas vienādība praktiski vispār nav vajadzīga. Tur svarīgākais ir, lai cilvēks saprot, ko viņš dara, un lai viņš dara no sirds. Un parasti arī folkloras kopās vienlaicīgi dejo ļoti dažāda vecuma cilvēki – tur var dejot bērni kopā ar opīšiem un ar omītēm, un nekas no tā nemainās. Katrs dejo tā, kā viņš var nodejot, un visi ir priecīgi.
Ne par velti šis pasākums saucas “Dziesma dejo. Deja skan” – mēs gribam nojaukt visas robežas, ka “tu esi tas, un tu jau nevari to, un tu nedrīksti to, tāpēc, ka tu esi tas”.
Kā šī gada pasākums atšķirsies no pirmā gada?
Iepriekšējā reizē bija tikai tā ideja – “Dziesma dejo. Deja skan” – tāds bija arī mūsu pirmais nosaukums. Un, principā, tā bija, jāsaka, akūta nepieciešamība maksimāli ātrā tempā tikt pie dejošanas, jo visi jau bija pēc pandēmijas nocietušies. Praktiski mums tas uzstādījums bija tāds: “Ok, taisām.” Izdomājām, ko dejot, ātri apguvām – dejojām, jo vienkārši gribējās dejot. Dziedājām, jo gribējās dziedāt, un vienkārši gribējās būt kopā!
Šoreiz mums ir stāsts par Daugavu – Daugavas krastiem, par cilvēkiem. Uzveduma nosaukums Düna ir viens no senākajiem Daugavas nosaukumiem. Ar Daugavas krastiem paralēles, protams, ir arī ar to, ka upes Latvijas gadījumā ir kā paralēla cilvēka asinsrite, kas nemitīgi plūst un mainās, un no kuras mēs esam paši atkarīgi, un kura mums ir jāciena, jāmīl, un jādaudzina, jāapdzied, jāapdejo. Tas ir šis stāsts.
“Dziesma dejo. Deja skan” ir vairāk kā brends, kā forma, bet ne kā saturs.
Forma ir tā, ka dziedātāji mēģina dejot, un dejotāji mēģina dziedāt, un tas vēsta par to, ka šī robeža tiek nojaukta. Un šoreiz mūsu tēma ir Daugava, un nākamajā reizē, droši vien, būs kāda cita tēma.
Dejotāji būs no 12 valstīm. Un “Biļešu paradīzes” statistika rādīja to, ka ir ārkārtīgi daudz valstu pasaulē, kurās tiek nopirktas biļetes uz šo pasākumu.
Kāda Jums pašam bijusi saskarsme ar ārzemju kolektīviem – kā viņi tiek iekļauti deju uzvedumā?
Mani uzaicināja uz Dublinu, Īrijā. Tur es aizbraucu, izliku savu numuru, bija divas improvizācijas meistarklases. Man liekas, ka divas dienas mēs strādājām – man ļoti patika!
Mēs viņiem ierēķinām lielajos zīmējumos vietas, viņi ir iemācījušies dejas, viņi ir atsūtījuši video, viņi ir komunikācijā ar organizatoriem, ja kaut kas nav skaidrs. Tagad, kad mums būs mēģinājums Mežaparka estrādē, Sidraba birzī, tad mēs vienkārši viņus liekam lielajā zīmējumā iekšā. Tad, ja tu esi viens, un visi apkārt tev zina, ko darīt un uz kuru pusi iet, tad tas ir daudz vienkāršāk vienam kolektīvam uzķert tās līnijas, tos zīmējumus, kas ir virsvadītāju veidoti.
Kāds ir dejas uzveduma tapšanas process? Kā rodas ideja galvā vai vīzijas, un kā tās tiek realizētas?
Man patīk viena lieta, kas ir raksturīga šiem cilvēkiem, ar kuriem mēs strādājam. Tas, ka katrs virsvadītājs, esot savā postenī un pildot savus pienākumus, cenšas iedot vēl to lielā zīmējuma, uzveduma – lielā formāta virsuzdevumu.
Viens uzdevums ir tāds, ka tu izveido vienkāršu horeogrāfiju, kur dejo uz 8×8 metru vai 10×10 metru lielas skatuves. Nākamais ir tas, ka tu liec jau lielajā formātā, kas šajā gadījumā ir divi ar pusi stadioni – tas ir milzīgs laukums. Un, kad tu liec jau šādā formātā, tad tev jāiedod tavs virsvadītāja uzdevums – tā teikt, uzlikt ķirsīti uz tortes, lai tas lielais zīmējums arī uzrunā.
Vai veidojot deju uzreiz tiek domāts par lielo formātu?
Lielajā formātā nav nepieciešams ārkārtīgi smalki, tā teikt, “tamborēt ar kājām” kaut ko, pie kā ir milzīgi daudz jāstrādā. Ja deja veidojas, tad tie raksti dažkārt ir tādi, ka tie veidojas skatuves variantā, jo viņi ir ļoti pateicīgi lielajam formātam. Tas ir viens, un otrs – pats svarīgākais, lai tas būtu saturiski saistoši. Ja tev gribas vienkārši nodemonstrēt latviešu zīmju valodu lielajā formātā, tas ir viens. Tu vari tā darīt – tas, man liekas, ir vienkāršākais variants. Bet, ja tev ir kaut kāds vēl virsuzdevums, ja tam visam ir kaut kāda dramaturģiskā slodze, tas nozīmē, ka, radot deju, ir jau jādomā arī par to, ka tā ies uz lielo formātu.
Vai Latvijā tatutas deju kultūra lēnām izmirst, vai arī dejotāju varbūt ir vairāk nekā pirms, piemēram, desmit gadiem?
Man liekas, ka tautas dejas tiešām dzīvo un plaukst. Nekas mazumā nav gājis, paldies Dievam. Man liekas, ka dejotāji nevar sūdzēties. Es nezinu, kā koristiem iet, bet dejotāji ir. Spriežot pēc skolnieku deju svētkiem, es domāju, ka tur ir ārkārtīgi milzīgs nākotnes potenciāls.
Tā vēlme piedalīties, vēlme būt šajā Latvijas vidē, satikties un visiem kopā mīlēt Latviju, man liekas, ir milzīgi liela.
Tā vien šķiet, ka meitenēm ļoti patīk dejot, bet kā ir ar puišiem, džekiem?
Puiši… Nu jā, viņu parasti ir mazāk, kaut gan tad, kad es Krimuldas skolā kādreiz mācīju dejot, tur puišu dažās grupās bija vairāk nekā meitenes. Bet tas bija tikai Krimuldas vidusskolā. Tagad tā vairs nav, arī “Dzirnās” tas tā nav. Bet ir grupas, kur ir dzimuma līdzsvars, un ir grupas, kur puiši nav vispār.
Puiši pēc būtības ir mazliet slinkāki nekā meitenes. Puišiem nepatīk, piemēram, staipīšanās.
Es, man liekas, vairākas reizes esmu salīdzinājis puišus dejošanā ar siltumnīcas gurķiem, kurus visu laiku vajag vēdināt, laistīt, vaktēt un slavēt. Meitenes pašas par sevi grib dejot – viņām tas patīk, viņām tas sanāk.
Kā sokas ar dejotājiem “Dzirnās”, kā varat visu paspēt?
Es viņus mīlu, un man šķiet, ka mūsu mīlestība ir abpusēja. Es esmu viens no tiem, kas koridorā pavaicā, kā viņiem iet mīlestībā, neskatoties uz vecumu. Tas tā – smejoties! Bet tajā pašā laikā tas dod tādu foršu tuvības sajūtu un uzticēšanos, kas deju zālē mums abpusēji ir vajadzīga.
Es zinu, ka dejošanā ir kaut kādi noteikumi, ka tu nedrīkst bērniem pieskarties. Es personīgi nevaru strādāt ar cilvēku, kuram es nevaru pieskarties. Dejošanā grāmatu tu vari lasīt attālināti. Ja tev jādejo, ja cilvēki ir pārī, un tev jāparāda kāda kustība vai cēliens, tas nevar notikt bez kontakta.
Man liekas, ka šī sapratne un normālo ētisko robežu ievērošana sadzīvē ir ārkārtīgi svarīga. Tad mēs viens otram drīkstam pieskarties, galviņu noglaudīt, uzsist pa plecu un apvaicāties, kā iet. Tā mēs arī darām. Tāda mums ir “Dzirnu” atmosfēra.
Kuras dejas ir Jūsu mīļākās dejas eposā ”Düna”?
Es neteikšu, kuras man ir mīļākās. Principā, man liekas, ka mūsu izvēlēto deju sarakstā nenonāca neviena, kura man nebūtu mīļa. Jo man kā mākslinieciskajam vadītājam ir ārkārtīgi svarīgi, lai man patiktu tas, kas tur notiek. Lai man patiktu tā deja.
Man iepriekš cilvēki ir pārmetuši, ka esmu ielicis foršas dejas, bet tādas, ko tikai dzirnieši var nodejot. Es ieliku dažus numurus tādus, lai cilvēki saprot, ka nav tā, ka Daņiļeviča dejas var nodejot tikai dzirnieši. Un man prieks, ka tiem cilvēkiem, kuri izvēlējās tos manus numurus, viņiem tās dejas patīk, un viņi tās jūt. Koncertos tās dejas arī iet, un viņas iet ar neviltotiem, pārliecinošiem aplausiem un sajūsmu no publikas puses.
Šoreiz es izmantoju savu dienesta stāvokli, un ieliku tādas dejas, kuras visu laiku piedēvēja, ka tās var nodejot tikai dzirnieši.
Galu galā – vai neveidojas konkurence Dziesmu un Deju svētkiem ar šo pasākumu?
Tas nav mūsu uzstādījums veidot kaut kādu konkurenci. Šeit ir tautas tradīcija. Gribi vai nē, bet tas no malas tāpat sanāk, jo šie mērogi ir ļoti līdzīgi. Dziesmu un deju svētkos, protams, tas mērogs ir vēl lielāks par šo, bet mums arī nav maziņš – mums ir, man liekas, pāri pa 8 tūkstošiem dalībnieku.
Un viennozīmīgi, ka šīs abas lietas viena otru tikai papildina. Bez Dziesmu un Deju svētku tradīcijas šāds pasākums kā “Dziesma dejo, deja skan” nevarētu notikt. Tāpēc, ka mēs visi zinām, ko nozīmē šis lielais formāts. Mēs varam būt tikai pateicīgi mūsu tautas tradīcijai – Dziesmu un Deju svētkiem. Jo bez tās mēs nevarētu arī savus uzvedumus.
Abi pasākumi notiek paralēli – nav jāgaida nākamie pieci gadi, lai uzstātos uz lielās skatuves. Šādā formātā tas nedara ļaunu. Šeit ir tradīcija. Pēc mana uzskata, šīm abām lietām vajadzētu absolūti harmoniski līdzās pastāvēt un tās viena no otras var mācīties un papildināties.
