“Pēterbaznīca ir naturālā veidā notriekta, nodzīvota,” uzskata arhitekts Pēteris Blūms.
“Pēterbaznīca ir naturālā veidā notriekta, nodzīvota,” uzskata arhitekts Pēteris Blūms.
Foto: Karīna Miezāja

Juris Lorencs: Skumjais Pēteris – mēģinājumi sakārtot Pēterbaznīcas īpašumtiesības ilgst jau teju trīsdesmit gadus 12

Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 137
Kokteilis
Sievietes spēks un iedvesma: 10 ietekmīgas dāmas līderes, kas veidojušas Latvijas vēsturi 29
TV24
“Divas nozares Latvijā pelna neadekvāti daudz!” Pīlēns par nepareizajiem ekonomikas lēmumiem
Lasīt citas ziņas

Skaisti, bet vienlaikus mazliet skumji. Tās ir sajūtas, kas nereti pārņem tukšā baznīcā. Īpaši tad, ja zināms – tuvākajā nākotnē tā visdrīzāk nepiepildīsies ar cilvēkiem. Vismaz tam mērķim, kam tā reiz tikusi celta.

Es atceros kādu svētdienas rītu pirms gadiem divdesmit, grandiozo Ķelnes Domu. Priesteris svin Sv. Misi, bet dievnama pirmajās rindās pulcējušies labi ja simts dievlūdzēju. Bet kādreiz šis dievnams bija cilvēku pilns, par ko liecina teju vai bezgalīgās solu rindas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pavisam baznīca var uzņemt ap 7000 cilvēku. Vienlaikus Ķelnes katedrāle ir viens no populārākajiem Vācijas tūrisma objektiem, ik dienu to apmeklē apmēram 20 tūkstoši tūristu.

Tad kas šodien ir Ķelnes Doms – baznīca, muzejs, koncertzāle vai vienkārši skaista celtne? Laikam jau viss kopā. Tagad modē ir teikt – “kultūrbaznīca”.

Uz līdzīgu jautājumu nāksies atbildēt arī Latvijā – ko darīt ar Rīgas Sv. Pētera baznīcu? Viens staltākajiem dievnamiem pasaulē, 123 metrus augstais Rīgas Sv. Pēteris joprojām ir bezsaimnieka manta, par ko iespēju robežās rūpējas galvaspilsētas pašvaldība.

Mēģinājumi sakārtot īpašumtiesības ilgst jau teju trīsdesmit gadus. Kāpēc? Jo kārotāju uzradies daudz!

Garīgā nozīmē Sv. Pētera baznīca par bezsaimnieka mantu kļuva jau 1939. gada nogalē, kad to pameta vācu draudze. Turklāt pameta pavisam apzināti. Jo vācu draudzes vēsture nav atdalāma no 1939. gada notikumiem, no 23. augustā parakstītā Molotova–Ribentropa pakta, no Vācijas un PSRS iebrukuma Polijā.

No Hitlera runas 6. oktobrī Reihstāgā ar aicinājumu ārpus Reiha dzīvojošajiem vāciešiem atgriezties mājās. Pareizāk sakot – nevis mājās Vācijā, bet gan okupētajā Polijas teritorijā.

Jau 11. oktobrī laikrakstā “Rigasche Rundschau” parādījās Sv. Pētera baznīcas saimnieka, Latvijas vācu evaņģēliski luterisko draudžu bīskapa Pētera Haralda Pelhava aicinājums tautiešiem (“Aufruf des Bischofs”), kurā melns uz balta rakstīts: “Dievs runā uz cilvēkiem un tautām ne tikai ar savu vārdu, bet arī caur to vadoņiem. Mums nav izvēles, jo mūsu pārceļošanu izlēmušas Latvijas un Vācijas Reiha valdības.”

Patiesībā šie teikumi norāda uz situācijas traģismu, uz cilvēka bezspēcību vēstures dzirnavu priekšā.

Un reizē apliecina faktu, ka iemesls, kāpēc beidza pastāvēt Sv. Pētera vācu draudze, meklējams nacistu režīmā.

Kopš tā laika Sv. Pēteris ir skumjš un pamests. Sagrauts un atjaunots tas tomēr nav spējis piepildīt sevi ar dzīvību. Tiesa, šodien dievnamā darbojas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sv. Pētera latviešu draudze.

Reklāma
Reklāma

Bet draudzes fiziskās mājas, milzīgais dievnams un ar to saistītie izdevumi nav samērojami ar draudzes locekļu skaitu. Vajadzības (pēc pieticīgiem aprēķiniem, Sv. Pētera renovācijai nepieciešami vismaz 34 miljoni eiro) sniedzas pāri visas LELB iespējām.

Patlaban dzirdamas runas, ka dievnamā atkal varētu saimniekot vācu Sv. Pētera draudze. Bet kas viņi ir? Der zināt, ka luterāņu dievkalpojumi Rīgā vācu valodā atjaunojās jau padomju laikā, kad tā sauktā Hruščova atkušņa laikā Latvijā sāka ieceļot Pievolgas vācieši no Krievijas un Centrālāzijas.

Izveidojās vācu Jēzus evaņģēliski luteriskā draudze, kas atrada mājas Jēzus baznīcā Rīgā. Šī draudze darbojas joprojām. Tad kāpēc 2001. gada 30. oktobrī, vienā dienā un vienā adresē, Rīgā, Elijas ielā nr. 18 (kas ir Jēzus baznīcas adrese) tiek reģistrētas divas jaunas draudzes – vācu Sv. Pētera draudze un vācu Sv. Jēkaba draudze?

Tā vismaz liecina ieraksti “Lursoft” datubāzē. Kāpēc šie cilvēki nepievienojās jau esošajai vācu Jēzus draudzei? Un kāpēc tieši Pētera un Jēkaba draudzes? Varbūt vietā būtu atgādinājums, ka līdz 1923. gadam pašreizējā katoļu Sv. Jēkaba katedrālē saimniekoja vācu Sv. Jēkaba evaņģēliski luteriskā draudze.

Diemžēl atjaunotās Latvijas vēsturē zināmi gadījumi, kad draudzes tiek dibinātas ar mērķi pārņemt dievnamus, pat veselas baznīcu organizācijas un to īpašumus.

Spilgts piemērs – mēģinājums izveidot jaunu pareizticīgo baznīcu. Šim nolūkam 2012. gadā Daugavpilī ārēji necilā dzīvokļu mājā 18. novembra ielā nr. 20 (vienā adresē!) tika reģistrētas deviņas (!) jaunas draudzes, kas patlaban sevi dēvē par Konstantinopoles patriarhātam pakļautu Latvijas Pareizticīgo (autonomo) baznīcu, pirmskara baznīcas mantinieci.

Saprotams, Konstantinopolē jeb šodienas Stambulā par šīm aktivitātēm nav nekas dzirdēts.

Bet atgriezīsimies pie Pētera baznīcas. Saimnieku tai vajadzēs atrast jebkurā gadījumā. Vislabākais risinājums – ja LELB piederoša baznīca svētdienās atkal būtu dievlūdzēju pilna, kā tas bija pirms gadiem simts.

Ja dievkalpojumos skanētu latviešu un vācu, iespējams, pat krievu un angļu valoda. Ja draudžu locekļi ar ziedojumiem paši spētu uzturēt savu dievnamu.

Diemžēl šodienas garīgajā situācijā tas nav diez cik reāli. Tā ka nekas cits neatliks kā lūgt pilsētas, valsts un bagātu mecenātu palīdzību.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.