Foto: publicitātes

Slāpes pēc dzīves, mākslas un dabas. Kas ir TV ekrānos redzamais Zaļgalvis? 0

Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
TV24
“Gribēšu redzēt, kas no viņa paliks pāri!” jeb ko putinisti cenšas “iebarot” Jānim Slaidiņam? 73
“Zemenes maksā labu naudu…” Sieviete piedzīvojusi vilšanos un mudina būt acīgiem, iegādājoties zemenes no ielu tirgotājiem
Viedoklis
Armands Puče: Kamēr premjere Līgo vakarā stāstīja, kā tumsa saplūst ar gaismu, patiesībā būtu vajadzīga vispārēja iespringšana 139
Lasīt citas ziņas

Satraucošu ziņu neapturamā ūdenskrituma laikā kultūras, dziļu domu un atklātu pārdomu raidījumi palīdz tikt galā ar “šņuk”. Tā īsi, ar skaņas atveidojumu raidījumā “Literatūre” un daudzkārt sociālo mediju diskusijās gan patiesi, gan visbiežāk ironiski tiek sauktas skumjas, drūmas domas, vilšanās, sīkas neveiksmes vai visaptveroša neprasmes dzīvot izjūta.

Nezinu, vai tīšām, taču gada sākuma pirmajā nopietnajā darba nedēļā divi LTV1 skatāmie jaunie raidījumi “Zaļgalvis” un “Literatūres” jaunās sezonas pirmais stāsts par Austru Skujiņu programmā ātri un pārliecinoši ienes rakstnieka Rvīna Vardes vārdu. “Literatūrē” viņš stāsta, ka nevar saprast, no kurienes radies, tāpēc varētu būt, ka – no kosmosa. Katrā raidījumā viņš ir atšķirīgās lomās.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Zaļgalvis” ir domāts kā autorraidījums, kurā notiek Rvīna Vardes sarunas un ceļojumi. Ne velti raidījuma logo animācijā attēlotajam “zaļgalvim” ir laba portretiska līdzība ar raidījuma vadītāju. “Literatūres” sērijā par Austru Skujiņu Varde lielākoties stāsta pats par sevi un par to, kā saprot vai nesaprot dzejnieci, kura aizgāja no dzīves 23 gadu vecumā, atstājot daudzus skumjus un slavenus dzejoļus.

Daba un māksla

Ekrānuzņēmums no replay.lsm.lv

Latvijas vides aizsardzības fonds, “Satori” izdevējs – biedrība Ascendum”, “VFS films” piedāvā jaunu vides raidījumu “Zaļgalvis”. Pirmais raidījums ir saruna ar mākslinieku Andri Eglīti, lai saprastu, kāpēc dabā vajadzīga māksla. Attēla veidošanai labi noder video par Eglīša rosinātu dažādu mākslinieku izstādi “Savvaļa”. Paldies, ka tā tik detalizēti parādīta un skaidrota!

Visu raidījumu caurauž viens retorisks jautājums: “Vai daba ir pašpietiekama?”, kas īstenībā uzdots, lai rastu atbildi uz citu jautājumu: kāpēc dabā, kas ir tik pilnvērtīga, vēl vajadzīga māksla? Ja jau dabai pašai viss ir labi, tai nav vajadzīgs kā mākslīgs papildinājums māksla, it kā cenšas pateikt raidījuma veidotāji.

Pirmajā “Zaļgalvja” sērijā daba uztverta ļoti romantizēti, kā neapšaubāmi pilnīga, nekļūdīga, lieliska, ideāla. Daba raidījumā rādīta kā brīnišķīgi nemainīga, tāda, kurā cilvēks vai nu ielaužas un to sabojā, vai bikli piemērojas.

Iepretim dabai pastāv cilvēka darbošanās, cilvēks it kā ir dabai svešs un tai tuvoties drīkst vien ietērpies kamuflāžas tērpā, kā to dara raidījuma vadītājs Rvīns Varde. Viņš šajā tērpā dzīvo lielāko daļu no nepilnu stundas ceturksni garā raidījuma, skaidri norobežojot dabu no tai nepavisam nepiemērotajiem cilvēkiem. Vienlaikus daba ir cilvēka patvērums, vieta, kur aiziet projām no sevis un citiem, kur iekāpt bebra alā, kā to mākslas projektā darījuši Andris Eglītis un Katrīna Neiburga.

Reklāma
Reklāma

Viss raidījums ir stāsts par māksliniekiem, viņu meklējumiem, mākslas un dabas attiecībām. Tas ir aizraujošs kultūras žurnālistikas formāts, kas bijis noderīgs, lai mākslinieks un raidījuma vadītājs abi kopā mēģinātu skaidrot mākslu, tās mūsdienīgos jautājumus un izpausmes.

Šķiet, raidījuma komanda nojautusi, ka māksla šoreiz nevis pietuvinājusi vides tēmai, lai gan notiek dabā, bet to piemirsusi. Tāpēc pašās beigās līdzās titriem skatītāji var noklausīties bioloģes Ilutas Dauškanes vērtējumu par to, vai daba ir pašpietiekama. Bioloģe pavisam viegli savieno no dabas iepriekš izstumto cilvēku ar dabu un vidi, atgādinot, kā daba un cilvēks saistīti vienotā sistēmā.

Mazliet žēl, ka saruna ar bioloģi ir it kā pielīmēta, tā būtu bijusi tikpat interesanta arī citās raidījuma vietās, ja vien raidījuma veidotājiem jau sākumā būtu izdevies uzdot pareizo jautājumu visiem iesaistītajiem. Tas droši vien nav par to, vai daba ir pašpietiekama, bet gan – par ko ir stāsts šajā raidījumā. Nākamajā ir stāsts par purvu un ekskursijām purvā.

Dzeja par dzīvi

“Literatūres” trešās sezonas sākums neliek vilties. Vēsturiski kadri, vēstures rekonstrukcija filmā, kultūras stereotipu pārskatīšana un noslēpumainas personības ir priekšplāns, kurā raidījuma vadītāji Marta Selecka un Gustavs Terzens katrs atsevišķi pēta rakstniekus. Bet patiesībā viņi meklē pavedienu, lai sarunātos par mūsu laiku, kurā, ja nevari pieturēties pie rakstnieka domas, nav nemaz viegli uzdot jautājumus par sāpēm, aiziešanu, neprasmi dzīvot un nespēju tikt galā ar dzīvi.

Rvīna Vardes iesaistīšanās ļauj vēl drastiskāk vizualizēt dzeju. Kopā ar raidījuma varoņiem un “VFS films” vizuālo stāstu meistariem, kuri ierauga brīnišķīgas detaļas katrā stāstā, “Literatūre” atgādina ne vien Austras Skujiņas sūro dzeju par spirtā iekonservētu sirdi, bet ļauj noskatīties, kā Rvīns Varde rūpīgi sagriež kāda lopa sirdi un izcep, lai gaļas strēmelēm piedzertu klāt šņabja glāzīti. Kā gan citādi vēl apspriest to, kā katrs cilvēks ticis galā ar sava laika neatrisinātiem un neatrisināmiem konfliktiem, kā netiekam galā ar jūtīgām sirdīm un sava laika prasībām?

Minētie raidījumi pretendē uz domu jundīšanu un domāšanas veicināšanu. Ne velti Gustavs Terzens klīst pa pilsētu ar Austras Skujiņas dzejoļu krājumu vai Rvīna Vardes grāmatu rokās, uzrunājot cilvēkus, uzdodot viņiem Austras Skujiņas un Vardes darbos ieliktos jautājumus. Tie ir saprotami un vajadzīgi, lai gan reizēm neatbildami un piemirsti. Nejauši uzmeklētie cilvēki ir samulsuši un priecīgi, arī pateicīgi, ka kāds iedomājies ar viņiem runāt par tādām tēmām.

Tāpēc abus jaunos LTV formātus – “Zaļgalvi” un “Literatūri” – varētu saukt par mūsdienu sabiedrību vērtējošām kultūras esejām video­formātā. Tādām, kur sarunas formā tiek apspriesti nozīmīgi jautājumi, cenšoties tos ielikt šī laika kontekstā, vērtēt kritiski.

Laikā, kad “Netflix” auditorija tver septiņas dokumentālas sērijas, kurās režisors Mārtins Skorsēze klausās, kā asprātīgā un dziļā rakstniece, reizēm arī aktrise, Frana Leibovica analizē mūsdienu amerikāņu dzīvi, vērtības, paaudzes, kultūru, vismaz “Literatūre” var pretendēt uz līdzīgu vietu. Raidījums it kā veltīts literatūrai, bet tas, piesaistot ar rakstnieku vārdiem, ved mūs visus pie mūsu laika sarežģītajām domām, izvēlēm.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.