“Tev nevajadzēja precēt to Hosamu!” un “Satetovējusi pati nezin ko” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Sievietei manā vecumā ir tik gadu, cik viņa vēlas. Un viduklis viņai ir tur, kur viņa vēlas. Šo teicienu izlasīju kaut kur jau pirms vairākiem gadiem un pieņēmu par labu esam. Kad mani visu laiku kāds mācīja, kā izskatīties un kā uzvesties.
Kopš tā laika manā skapī parādījušies arī T-krekli ar uzrakstiem “besī laukā”, “neuztraucies, tu arī nepatīc maniem tetovējumiem”, “ja redzat mani sarunājamies ar sevi, netraucējiet, sapulce”, “nav mana problēma”. Nu un vēl daži, kurus velku atkarībā no noskaņojuma un apkārtnes. Nav nekas jāsaka, visu var izlasīt. Tāpat kā “suņa mamma”, “nākotne ir sieviete” un līdzīgi.
Man patīk izteikties bez vārdiem. Jo dažreiz vārdu vienkārši pietrūkst.
Man ir 55 gadi. Es zinu, kas esmu, cik sveru, kādā krāsā man ir mati, māja un lūpas (arī tās ir tetovētas, jo nekrāsojos un manā vecumā lūpas kopā ar jaunību sāk pazust, tāpēc tetovēšana ir nepieciešamība, lai tādas būtu vispār).
Es zinu, kādus logus mājai vēlos un kāds būs mans nākamais tetovējums. Es visu to varu atļauties, jo to vēlos un smagi strādāju, lai piepildītu. Es varu to atļauties, jo gribu atļauties. Un tad ir tie ļaudis, kuri zina labāk. Ko man vajag, kā vajag un kā patiesībā ir. Visticamāk, viņi zina, kā ir labāk visiem pārējiem, tikai ne sev. Jo tie, kas tiešām zina, dara, dzīvo un nemāca citus.
Tetovējumi laikam ir kas tāds, kas kādu čupiņu tautiešu uztrauc visvairāk. Droši vien varat iedomāties, kādi vārdi tiem tiek veltīti – par cietumnieku zīmēm laikam pat nav jāmin, tas pirmais. “Tas nav sievišķīgi, kāda tu būsi vecumdienās?”, “Sazīmējusi pati nezinko”. Pati tieši zina, KO. Un man ir vislabākais tetovētājs, ar kuru kopā šo stāstu veidojam jau gadiem. Jānis Svars. Mums ir norunas, kuras es cienu. Uz galvas nebūs zīmju. Mums abiem ir principi attiecībā uz šo.
Bet viss pārējais ir saskaņots mākslas darbs. Nav neviena nejauša, visi ap latvju zīmēm un katrs kaut ko stāsta un atgādina. Par cilvēkiem, notikumiem, posmiem manā dzīvē. Un melnie pleķi nosedz manas rētas uz rokām, kas tur radušās ne manas vainas vai gribas dēļ. Tetovējums nosedz gan atmiņas par to rašanos, gan neglītos veidojumus.
Vecumdienās man āda tāpat nebūs pirmā svaiguma, tāpēc uztraukties, ka tā nokarājas kopā ar tetovējumiem nav pamata. Un es pat ieteiktu kādai apsvērt tetovējumu arī uz tādas ādas. Vienreiz dzīvē to ir vērts pamēģināt!
“Tev vajag lakotus nagus!”. Pēdējā laika vissliktākais ieteikums. Jā, man patīk lakoti nagi un es novērtēju koptas rokas. Man arī tādas ir, tikai bez lakotiem nagiem, jo tos es nevaru atļauties. Nākamo sestdienu ir manas grāmatas atklāšana un es savai manikīrei apjautājos, vai uz to dienu beidzot varam nolakot? Viņa apskatīja manus nagus un teica, ka nevarēsim gan laikam. Tie ir tik īsi un neizturīgi, ka labāk paliksim pie kārtīgiem, bet dabiskiem.
Man visu mūžu nagi nav turējuši laku. Es zinu, kas jādara un kā, lai tos dakterētu. Bet es katru dienu tos apdauzu pret visādām virsmām un mērcēju dažas stundas ūdeņos un visādos šķidrumos. Es strādāju fizisku darbu un neprotu to darīt ar cimdiem un sevi pieskatot. Tāpēc man ir īsi nagi un rotaslietu vietā tetovējumi. Tā ir ērtāk un vienkāršāk.
Man nevajag lakotus nagus un nevajag savā tuvumā to cilvēku, kuram tas bija viens no pirmajiem ieteikumiem, satiekot mani.
“Tev nevajadzēja precēt to Hosamu!” Ā, labi. Padoms tieši laikā. Mēs esam šķīrušies jau 8 gadus un kādu joprojām traucē šī mana laulība. Tikmēr viņš ir ievēlēts parlamentā un kļuvis par ministru. Tātad patīk cilvēkiem. Bet tieši man viņu nevajadzēja precēt kāda izpratnē.
Viss dzīvē notiek tādēļ, ka tas ir paredzēts un jāpiedzīvo. Tam es ticu. Un tā bija tikai mana un viņa izvēle apprecēties un pēc tam izšķirties. Un dzīvot tālāk.
Citās ziņās. Gaidu ļoti savas grāmatas atklāšanas ballīti un nopietni tai gatavojos, jo ciemos uz Salnēniem atbrauks visi man svarīgie cilvēki. Daudz strādāju, daudz sarunājos ar cilvēkiem un man tas patīk. Reti braucu uz Rīgu, jo Cēsīs Rīgas ielas kafejnīcu terasītēs var baudīt mirkļus skaistāk un rimtāk.
