Tā runāja Reinis Kaudzīte. Pirmā latviešu romāna līdzautoram – 180 0
Latviešu rakstnieks un skolotājs Reinis Kaudzīte (12.05.1839. – 21.08.1920.) dzimis un uzaudzis Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta “Mādaros”.
Skolā nav gājis, no 17 gadu vecuma izgatavojis vērpjamos ratiņus un vedis uz tirgu pārdot, tomēr 1867. gadā kļuvis par “Kalna Kaibēnu” pagastskolas ēkas pārvaldnieku un skolotāju, mācījis ģeogrāfiju un ticības mācību.
Rakstos aizstāvējis latviešu zemnieku un latviešu valodas tiesības, vērsies pret vācu mācītāju tieksmēm uzkundzēties latviešu tautai par tās “dabiskajiem vadoņiem”, iesaistījies laikmetīgajā polemikā par sieviešu izglītību un nodarbinātību.
Kopš 1870. gada R. Kaudzīte bija Vecpiebalgas vietniekpulka loceklis, dažus gadus — pagasta vecākais, 35 gadus — Cēsu apriņķa karaklausības komisijas loceklis.
Reiņa ierosmē tika noorganizēta “Vecpiebalgas savstarpīgā ēku apdrošināšanas biedrība pret uguni” (1880), kas darbojās pēc R. Kaudzītes izstrādātajiem statūtiem. Pēc tiem apdrošināšanas biedrības organizējās visā Latvijā un Igaunijā.
1879. gadā tika izdots kopā ar jaunāko brāli Matīsu Kaudzīti sarakstītais romāns “Mērnieku laiki”, kas ir pirmais reālistiskais romāns latviešu valodā.
Sarakstījis mācību grāmatas “Bībeles stāsti tautas skolām”, “Garīgs skolas draugs”, “Ģeogrāfija tautas skolām”. 1880. gados savā pusē ticis cienīts un mīlēts — kļuvis par sava pagasta vecāko.
1880. gadā R. Kaudzīte iegādājās “Kalna Kaibēnus”, kur agrāk bija strādājis nopirka. No 1904. gada uzturējās dažādās vietās — Rīgā, Siguldā, Cēsīs u.c., no 1913. gada Neibādē (pašreizējie Saulkrasti), kur iegādājās nelielas mājas un mūža pēdējos gadus nodzīvoja kopā ar savu mājas pārvaldnieci Karlīnu Damrozi.
Tomēr 1920. gadā R. Kaudzīte atgriezās pie brāļa Matīsa “Kalna Kaibēnos”, kur nomira tā paša gada 21. augustā. Apbedīts Vecpiebalgas Vidus kapos.
Žana Žaka Ruso ietekmē sarakstījis apmēram 900 aforismu. Lūk, pavisam maza daļa no tiem.
- Vissāpīgāk ķer paša grieztas rīkstes.
- Mācies priekš dzīves, bet ne priekš skolas.
- Zināšanas ir manta un mācības šīs mantas atslēga.
- Vējā augušam kokam – stipras saknes.
- Putekļi uzmetas tikpat droši uz valdnieka troņa kā uz nabaga soliņa.
- Apziņa nevaid pērkama par naudu, nedz miers – par visu pasaules zeltu.
- Labāk, lai manis desmit reižu trūkst, nekā vienreiz palieku kaut kur pāri.
- Taisnība tādu darbu nestrādā, kur jālokās, jo viņai stīva mugura.
- Nepārdod patiesības, lai arī tev dotu vai visu pasaules mantu par to.
- Ceļš paliek ceļš, dažādība tikai gājējos.
- Cilvēki allaž ko dara: ja nedara darbu, tad dara nedarbus.
- Ja vari darīt visu, ko gribi, un ja dari tikai to, kas der – tad tev ir īsta brīvība.
- Vērsi nopērk, ja cilvēks to pārdod; kas nopirks tevi, ja pats nepārdosies?
- Ja tu gaidi par savu darbu spriedumu no citiem, tad neesi tai darbā vēl pilnīgs, bet tikai māceklis.
- Dari pats, spried pats, un lai tevi nebiedē citu spriedums.
- Ne viss labs tādēļ vien, ka labs, var derēt visur. Medus salds, bet svied to uz tīras drēbes – kā tas tur derēs?
- Cilvēkam jāatbild ne vien par to, ko viņš ir darījis, bet arī par to, ko viņš nav darījis.
- Lai dievs nedod iedomīgam cilvēkam varas rokā!
- Kas pārāk vīrišķs vārdos, tas tikpat gļēvs darbos.
- Mīlestībai ir gan visaugstākās debesis, bet līdzās turpat arī visdziļākā elle.
- Kā salīdzināms samīlējušais ar kamieli? Abi krīt ceļos priekš savas nastas.
- Esi apdomīgs nelaimē, vēl apdomīgāks laimē.
- Kur augsti kalni, tur dziļas lejas.
