Tatjana Semane, “Izjādes ar zirgu”, 2017. Audekls, eļļa, 70×100 cm.
Tatjana Semane, “Izjādes ar zirgu”, 2017. Audekls, eļļa, 70×100 cm.
Foto: Ilze Kuišele

„Vienmēr priekšā ir kāds nezināmais”. Tatjanas Semanes izstādes recenzija 4

Guna Millersone, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kura no sejām jums šķiet vispievilcīgākā? Atbildē slēpjas jūsu partnera ideāls 3
Veselam
Nosaukti 8 pārtikas produkti, kuru patēriņš jāierobežo, kļūstot vecākam
Vēstures atkārtošanās ir neizbēgama! Peskovs atklāj, uz kuru Eiropas galvaspilsētu Krievija mērķēs savas raķetes 164
Lasīt citas ziņas

Ļoti vēlējos, lai Tatjanas Semanes izstāde būtu Talsos. Esmu nedaudz pazīstama ar mākslinieci, esam parunājušās viņas personālizstādēs Agijas Sūnas galerijā (2008, 2013), un man ir bijis tas gods nobalsot par Taņas uzņemšanu Latvijas Māk­slinieku savienībā toreiz tik bargās valdes sastāvā (2008). Man jau sen ļoti patīk viņas bildes, un šobrīd jāatzīst, tā īsti pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu redzējusi tik labu, spraigu un sievišķīgi gudru retrospekciju kā nesen redzētā “Personīgā kosmogonija” Rīgā, Latvijas Mākslinieku savienības tik “žēlīga paskata” mākslas galerijā. Pat tas visai maz traucēja pēkšņi justies kā dažreiz kādā Venēcijas biennāles negaidītā atradumu pagalmiņā, kur aiz logiem mazās istabiņās mirdz nez no kurienes atvestas briljanti skaistas gleznas. Tā ir gadījies.

Tatjana Semane (1953) nav studējusi mākslu nevienā mācību iestādē, toties viņai ir filozofijas zinātņu doktora grāds (studējusi M. Lomonosova Maskavas valsts universitātes Aizrobežu filozofijas katedrā). Latvijā ir izdotas vairākas viņas grāmatas par pasaules filozofijas vēstures tēmām (“Gudrību meklējot”, “Zinātne”, 2003) un citas, arī tās, kurās viņa bijusi autoru kolektīvu sastāvā. Bijusi pasniedzēja vairākās augstskolās, arī ārzemēs.

CITI ŠOBRĪD LASA

Taču kopš 1995. gada viņa glezno: kāds cilvēks viņas vietā bija nosapņojis, ka Taņa būs gleznotāja. Pats sākums bija Amerikā, uz kurieni viņai bija pienākums doties līdzi savam vīram diplomātam; turpmāk tā arī sanāca, ka savu glezniecisko rokrak­stu viņa radījusi un veidojusi, ik pa laikam dzīvojot kādā citā zemē (Ķīna, Somija, Lietuva, Polija, Baltkrievija); tur tad arī notikušas viņas personālizstādes. Grūti iedomāties, kādas varēja būt Taņas pirmās gleznas, bet šķiet, ka tad vēl nepieredzējušajai māksliniecei, neskatoties uz viņas it kā ārējo trauslumu, ļoti palīdzējusi pašas realitātes izjūta un filozofes gudrība: man nav mākslas izglītības, bet es gribu gleznot, es dievinu sarkano krāsu, un man to vajag. Sapņi piepildās! Varbūt tā.

Mākslas aprakstītāji, vērtējot Tatjanas Semanes darbus, pirmkārt min naivisma vai “art brut” pazīmes, varbūt arī velk paralēles ar Mondriana sieviešu tēlu plastiku. To jau var darīt, un, iespējams, viņa kaut ko tādu toreiz, četrdesmit un mazliet vairāk gadu vecumā, arī ir apzinīgi izvēlējusies kā sev derīgu pēc Amerikas un pasaules muzeju apmeklēšanas. Un tomēr šodien var teikt, ka katra glezna vispirms ir viņas personīgā doma (vai ideja vai nozīmju un patiesību definēšana), ko, pavisam nebaidoties, viņa meklē un atrod sevī vai dzīvē visapkārt. Tā ir bijusi ļoti nozīmīga izšķiršanās. Un pirmkārt jau nenobīties gleznot cilvēku ar visām viņa problēmām. Tajā pašā laikā gleznas ir dīvaini skaistas, neskatoties uz pamanāmo ironiju bilžu personāžos un darbībās. Lai arī kā, tajās nemaz nejūt dramatisku nelaimju tuvumu, ne depresiju. Viņa jau pati ir minējusi: “Manas gleznas ir kā pieturvietas manā dzīvē…” Tās ir palīdzējušas atcerēties to, kas ar viņu pašu ir kādreiz noticis. Bet vai pati “zinājās” to, ka tik labi jutīs krāsas vieliskumu vai substanci, vai arī pareizā sarkana toņa izvēli kāda sava stāsta izstāstīšanai? Izrādās, ka tas ir apbrīnojami labi sanācis. Tā nav gluma izkrāsošana, un irdenajā uzlicienā uz dažādajām virsmām (kartons, audekls, Ķīnas korķa koka plāksne, kāda veca bilde), iespējams, ir sajūtama nedrošība un jautājumi, bet varbūt to var saukt par sievietes pasaules vibrācijas un mainības izjūtu? Jo vienmēr priekšā ir atkal kāds nezināmais un mazliet pietrūkst drosmes.

Darbus izstādei atlasīt bija grūti. Un šoreiz iznāca tā – tā ir izstāde par sievieti, kuru radījusi maza, bet gudra māksliniece, kura, tāpat kā mēs – citas, vienmēr esam kādas izšķiršanās vai dzīves pagrieziena priekšā. Un, izrādās, tā ir uzgleznojama lieta! Gribas būt mīlētai, gribas būt skaistai, greznoties līgavas plīvurā, sākt jaunu un laimīgu dzīvi… Un pašsaprotamas ir bezgalīgas rūpes par otru cilvēku. Tajā pašā laikā ir vēlme būt brīvai un cienīt pašai sevi. Tas ir mūžīgais konflikts starp pienākumu un brīvu izvēli. It kā jau nekā jauna, tas vienmēr ir bijis. Bet balansam – sapņi un klusas vēlmes. Un pēkšņi, iespējams, pirms pāris nedēļām, ir radies uz satriecoši zila fona uzgleznots sievietes portrets ar negaidītu nosaukumu “Miers”. Tā noteikti ir Taņa pati: kāds posms viņas dzīvē ir noslēdzies un šajā brīdī ir miers.

Izstādes darbos bieži pamanāma grafiskā zīme ir daudzviet klātesošā acs – cilvēka iekšējas pasaules simbols. Jā, droši vien tā ir, bet kādas acs vai pavisam daudzu acu uzsvērti vērojošā klātbūtne vairākās bildēs vēlreiz akcentē stāstu par lielās izšķiršanās nozīmību. Izstādes labākais stāsts ir par dzīves gudrības un labas glezniecības laimīgu satikšanos.

Tatjana Semane, “Kaķis zina”, 2011. Audekls, eļļa, 100×70 cm.
Foto: Ilze Kuišele
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.