Kultūra
Kultūrpolitika

Aivars Eipurs: Nemaz nerunājot par sarokošanos, arī gads bez apskaušanās man būtu par daudz0


Aivars Eipurs
Aivars Eipurs
Foto: Karīna Miezāja

Aivars Eipurs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji” 

Līdz skolas vecumam laukos bieži un, jau retāk, arī vēlāk pilsētā klausījos radiouzvedumus. Tur bija teksts un aktieru balsis. Teicēja norādes par to, kā iekārtota skatuve, palika otrajā plānā.

Iegaumēju gan to, kurš katru reizi uznāk un kurš noiet (it kā no skatuves). Pašam arī patika, ka iegaumēju aktieru balsis un gandrīz visas atpazinu.

Tās bija ļoti kolorītas, zināju gandrīz visas – pirmie, kuru balsis nāk prātā, ir Anta Klints, Emma Ezeriņa, Vera Singajevska, Edgars Zīle, Jānis Kubilis, Alfrēds Videnieks, Kārlis Sebris.

Varbūt tieši augšminētās pieredzes dēļ man izrādes tiešsaistē nešķiet nekas ārkārtējs.

Man gan grūti baudīt izrādi datorā, tāpat kā agrāk televizorā, kura man nav jau sen. Pie tam arī jāskatās, nevis tikai jāklausās, kas kaut kādā veidā man šķiet pašpietiekamāk. Turklāt izrādes klātbūtnes gaisotne izpaliek.

Jāatceras, ka teātra izrāde ir nevis divi vienā, bet septiņi (mākslas veidi) vienā; pat ja mazāk, nav tālu no patiesības.

Lugas teksts, aktierspēle, scenogrāfija, mūzika, deja, dziesma, tērpi – tad arī sanāk, varbūt ko aizmirsu.

Uz septiņām mākslām vienā vakarā tiešām var iet, pat maksājot baltu naudu. Ja tā ir izstādes atklāšana vai grāmatas atvēršana, cilvēku būs daudz mazāk, jo tur būs pārsvarā viena un varbūt tikai nedaudz citu mākslu.

Tāpēc ir normāli, ka teātris patīk gandrīz visiem, bet daiļliteratūra un glezniecība šaurākam lokam.

Man svarīgākais lugā ir teksts, droši vien tāpēc, ka mans lauciņš ir literatūra. Patika lasīt oriģināllugas žurnālā “Karogs”. Vēlāk uz teātriem gāju reti.

Tāpēc tagad man nav tik daudz atņemts, kaut arī dažas teātra biļetes palika guļam atvilktnē. Kā par brīnumu, guvu lielu gandarījumu, tiešsaistē noskatoties Ivana Viripajeva lugu “Irānas konference”.

Kas par lietu? Tā pati – koncentrēts teksts un dzīves pamatkategorijas, tostarp nāve, tiek aplūkotas no vairākiem skatpunktiem atkarībā no lugas tēlu pieredzes un informācijas, kas projicējusies katra apziņā.

Izrādes gaitā, to ik pa brīdim apturot, pat veicu pierakstus. Beidzu skatīties līdz ar to pusnaktī, kad izrāde vairs nebija pieejama. Ne ar vienu no tēliem pilnībā neidentificējos, katrā bija kāds “manas patiesības” grauds, citos vairāk, citos mazāk.

Lūk, tikai daži “graudi”: “Mēs, kas nezinām noslēpumu, cenšamies palīdzēt tiem, kuri noslēpumu zina”, “Vai tad mēs, dāņi, paši nezinām, ka esam patiesi laimīga tauta?”, “Negarīgā Vācija, kas uzņēmusi jau miljons bēgļu”, “Mani vecāki pārgulēja, nevis es piedzimu brīvprātīgi”, “Mēs nevaram izvirzīt nāvei prasības”.

Profesionālie teātri un mūzikas kolektīvi varot atsākt mēģinājumus, ievērojot vismaz divu metru distanci starp aktieriem un mūziķiem, kā arī vismaz triju metru distanci starp dziedātājiem un dejotājiem.

Ja mēģinājumā nepieciešams samazināt distanci, to drīkstot darīt uz laiku līdz 15 minūtēm. Ko tas nozīmē – uz vienu sekundi atlec nost un tad atkal līdz 15 minūtēm vai arī kopējais laiks 15 minūtes? Drīkst pārprast?

Vēl par saskarsmi vispār. Komunikācijas kultūrā pilnīgs apvērsums. Uz cik mēnešiem vai gadiem?

Nemaz nerunājot par sarokošanos, arī gads bez apskaušanās man būtu par daudz. Labi, ka man ir sieva.

Atceros itāļu kolēģa laikam taču trīs skūpstus uz maniem vaigiem, kad viņu un viņa sievu no rīta satiku virtuvē Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī. Tas tagad šķiet neiedomājami.

Taču atceros arī ko citu. Pirms nepilniem desmit gadiem pie manis uz darbu atnāca jaunības draugs, kuram toreiz pavisam nesen bija pārstādīta sirds, vienam no nedaudzajiem Latvijā.

Paldies Dievam, viņš ir pie veselības arī šodien.

Toreiz viņš izvilka no kabatas pudelīti ar dezinficējošu šķidrumu un apkopa rokas. Tā viņam bija jādara, jo jauna sirds pie pārējā organisma pierod lēni.

Toreiz noskatoties, man kļuva bēdīgi, taču tagad man pašam ir viena tāda pudelīte kabatā un otra atvilktnē, ar to pašu savu sirdi.

Saistītie raksti
Atceros arī, kā agrāk kā dīvainīšus uzlūkoju pāris maskās tērptus aziātus Rīgas ielās.

Tagad arī es sabiedriskajā transportā lietoju masku, bet veikalos, apmēram pusē gadījumu, vadoties pēc apstākļiem un izjūtas – vienreizējās lietošanas cimdus.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VK
Vita Krauja
Kultūra
“Pēc manis tās “durtiņas”komponistēm pavērās!” Saruna ar Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēju Selgu Menci
Intervija 2 dienas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Kad ovāciju vietā – auto signāli! Kā mākslinieki “uztausta” vēl nebijušus ceļus pie klausītājiem
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
“Solījums jāpilda.” Aktieris Gundars Āboliņš šķīries no “pandēmijas rotas”
3 dienas

Lasītākie

JL
Juris Lorencs
Latvijā
“Bailes ir viens no efektīvākajiem sabiedrību kontrolējošajiem mehānismiem.” Saruna ar mācītāju ­Jāni Bitānu 2
Intervija 9 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
“Draudēja noslepkavot un gribēja spert manam bērnam!” Sieviete Bolderājā uzbrūk jaunajai māmiņai
6 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Strupišs nāk ar platu atvēzienu, jo dimbā esam ar to, ko tiesneši savā ķēķī ievārījuši 1
10 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Pēc gada mati celsies stāvus!” Lapsa uzskaita apšaubāmus darījumus, kas krīzē “izslīd cauri” nepamanīti 3
11 stundas
ML
Māra Libeka
Veselam
Bīstamas mājas vizītes un riskam pakļauta visa ārsta prakse. Kā Covid-19 testus veiks pie ģimenes ārstiem?
5 stundas