“Neticu, ka redzu atspulgā sevi!” Uzņēmēja Anna Valdmane atklāti par plastisko operāciju pieredzi Turcijā
0
Reizēm ar sportu vai pareizu ēšanu nepietiek, lai cilvēks izskatītos tā, kā pats to vēlas. Ne vienmēr runa ir par aptaukošanos vai slinkumu – dažas lietas var panākt tikai guļoties zem naža asmens, veicot plastisko operāciju. Plastiskās operācijas ir veids, kā salīdzinoši viegli uzlabot vai pilnveidot savu izskatu.
Pēdējā laikā, šķiet, tās kļuvušas īpaši populāras. Tāpat zināms, ka ļaudis nereti dodas uzlabot izskatu – ķermeni, seju, matus, zobus – uz Turciju. Bet kā īsti ir doties uz svešu valsti veikt operāciju? Lai to noskaidrotu, sarunājos ar satura veidotāju, uzņēmēju un māmiņu Annu Valdmani, kura nesen bija Turcijā veikt vairākas plastiskās operācijas.
Lēmums par labu plastiskajām operācijām
Annai Turcijā tika veikta krūšu operācija un 360 abdominoplastika jeb liekās ādas noņemšana un tauku atsūkšana visapkārt ķermenim vidukļa zonā. Krūtīm bija nepieciešami ne tikai implanti, bet arī krūšu pacelšana, kas operāciju padara sarežģītāku.
“Pēc dvīņu grūtniecības man ļoti saplīsa vēders, kuru, lai arī ar kādām sporta nodarbībām es nodarbotos, lai arī cik es notievētu, nav iespējams nekādā veidā dabūt nost. Vienīgā opcija, cik man zināms, plīsumus ir nogriezt,”
stāsta Anna. Tomēr, kad ārsts viņu apskatīja, viņš ieteica veikt operāciju arī aizmugures daļai, lai iznākums būtu visestētiskākais.
Uzņēmēja atklāj, ka par krūšu operāciju viņa izlēma jau ap 16 gadu vecumu. Bija vēlme to veikt jau 18 gados, bet tika pieņemts lēmums pagaidīt, kad būs piedzemdēti un ar krūti pabaroti bērni.
“Krūtis es gribēju jau ļoti sen. Tas bija pārdomāts lēmums jau gadu gadiem,” teic Anna. Savukārt lēmums par labu operācijas veikšanai vēdera zonā nāca pēc pēdējās grūtniecības – jau pirms trīs gadiem.
Kāpēc nolēma par labu Turcijai?
Uzņēmēja stāsta, ka sākumā vēlējusies operāciju veikt tepat Latvijā. Viņa iepriekš pētīja gan Latvijas, gan Lietuvas plastisko ķirurgu darbus.
“Es sapratu, ka pie mums ir ļoti labi speciālisti,” teic māmiņa. Viņa nosliecās par labu konkrētai klīnikai un ķirurģei – Anna apmeklēja konsultāciju, un tika nolikts operācijas datums decembrī. Taču svētku mēnesī nebija iespējams sarunāt nevienu, kas varētu pieskatīt Annas trīs mazos bērnus, jo to nepieciešams darīt ne tikai operācijas laikā, bet arī daļā atveseļošanās procesa. Tā rezultātā operāciju nācās atcelt.
Decembra beigās Annai ir dzimšanas diena, kuras laikā viņas draudzene Elīna izteica piedāvājumu veikt operāciju Turcijā, jo viņai ir zināmi ļoti labi turku ārsti – klīnikas īpašnieki -, kuri ieteiks labākos ārstus operācijas veikšanai un nodrošinās viskvalitatīvāko servisu.
Viņa šim piedāvājumam piekrita: “Lai arī piedāvājums ir citā valstī, bet pie labiem speciālistiem, es uz to paļāvos,” saka māmiņa.
“Pēc pamošanās es nevarēju paelpot”
Pirms došanās turp notika attālināta konsultācija, kurā tika izrunātas visas vēlmes un iespējas. Saziņa notika angļu un krievu valodā. Tad nu atlika doties uz Turciju. Ielidošanas dienā un dienu pēc tās bija vēl pa konsultācijai katrā dienā, un tad jau lielais notikums – pati operācija.
Fakts, ka operācija (operāciju kopums) tika veikta ārzemēs, nemainīja satraukuma līmeni – tas bija neatkarīgs no operācijas taisīšanas vietas, jo Annai pieredze ar operācijām vai anestēziju iepriekš nav bijusi.
“Es biju ļoti satraukusies par to, kā būs ar anestēziju, kā es pēc tam atgūšos, jo esmu dzirdējusi, ka ir cilvēki, kuriem pēcoperācijas periodi ir ļoti smagi,” atklāta ir uzņēmēja.
“Pēc pamošanās es nevarēju paelpot. Līdz ar to mani mākslīgi elpināja līdz brīdim, kad pati varēju sākt elpot. Man bija šoka moments, jo es nevarēju ievilkt gaisu. Es nezinu, kāpēc tā notika. Kad es ievilku pirmo elpu plaušās, es uzreiz sapratu, cik ļoti man sāp. Tās sāpes bija neciešamas. Tas bija vislielākais, visaugstākais sāpju slieksnis, kāds bijis manā dzīvē,”
pirmos brīžus pēc operācijas atminas Anna.
Pirmās pretsāpju zāles viņa saņēma tikai trīs ar pusi stundas vēlāk, jo lielās operācijas dēļ viņa bija zaudējusi daudz asiņu. Tā rezultātā bija vajadzīga asins pārliešana. Esot sāpējušas visas operācijas zonas, bet pāri pār visu – krūtis.
“Krūtis desmit baļļu sistēmā sāpēja simts,”
ārkārtīgās sāpes raksturo uzņēmēja.
Arī turpmākās divas dienas bijušas smagas – grūts bijis ēšanas process. Iedzerot kaut muti ūdens vai buljona, uzreiz sākusies vemšana, vemjot arī kuņģa skābi.
“Tas bija traks moments, bet esmu ļoti pateicīga, ka man blakus bija mani draugi, jo viņi man ļoti palīdzēja,” teic Anna. Klīnikā, protams, ir apkalpojošais personāls, medicīnas māsas, bet viņu uzdevums nav pacientu pabarot vai pēc tam turēt kastīti, kurā vemt.
Trešā diena jau bijusi ciešama, bet tālāk bija jāsadzīvo ar kustību ierobežojumiem. Nebija iespējams pieliekties, uzvilkt kurpes, pagulēt uz sāna. Tāpat bija grūtāk ātri piecelties no gultas. Tomēr Anna trešajā dienā jau pati izmazgāja sev matus. Kā viņai zināms no citām pieredzēm, parasti sievietes pēc šādām operācijām to spēj izdarīt tikai pēc diviem mēnešiem. Tāpat sava veida sarežģījums ir daudzie speciālie pēc operācijas paredzētie apģērba gabali, kuri kārtās jāvelk katru dienu.
Klīnikā Anna pavadīja četras dienas, bet norāda, ka būtu pilnībā pieticis ar trīs dienām, kas ir ierastais laiks šādām operācijām, pat ja tās ir smagākas.
Lieliska pieredze
Runājot par pieredzi Turcijā, viņa saka, ka ir ļoti apmierināta ar visu. Papildu uzslavas Anna izsaka par sīkumiem – ir nodrošināts viss, kas nepieciešams pirms un pēc operācijas. Piemēram, kompresijas zeķes, kuras citviet būtu jābrauc meklēt un pašam jāpērk.
“Viss, kas jāizdara, ir jānopērk biļetes. Tu dodies uz operāciju, un tev tur tiek nodrošināti pārvadājumi, naktsmītne, visa ēdināšana, visas pirms un pēc operācijas vizītes. Tev ir jāsakrāmē čemodāns ar savām mantām, jāaizbrauc un jāatbrauc atpakaļ,”
stāsta uzņēmēja. Viss ir bijis ļoti pārdomāti un ērti.
Anna noteikti iesaka doties veikt plastisko operāciju uz Turciju. Vienlaikus viņa nenoniecina veselības aprūpes sistēmu vai ķirurgus Latvijā – tieši pretēji.
“Es uzskatu, ka mums ir ļoti labi ārsti,” teic māmiņa. Tomēr viņas konkrētajā gadījumā bija ļoti labs piedāvājums ar labu klīniku Turcijā un labiem speciālistiem par mazākām izmaksām, tāpēc viņa šo iespēju izmantoja.
“Ja šī iespēja nebūtu, es ar lielāko prieku dotos uz operāciju pie ķirurģes Latvijā,”
teic Anna.
Dzīve šobrīd
Tagad, vairākus mēnešus pēc operācijas veikšanas, Anna jau apmeklē sporta zāli. Uzņēmēja jūtas lieliski, un arī dzīšanas process rit labi, bet viņa atzīst, ka treniņu laikā sajūtas ķermenī ir citādākas nekā iepriekš.
Grūtākās ir pirmās trīs nedēļas – pēc tam lielākoties dzīve atgriežas normālās sliedēs. Viņa gan uzsver, ka tas katrai pacientei ir ļoti individuāli – atveseļošanās process var būt arī daudz ilgāks.
Gala rezultāts būs redzams vēl pēc pāris mēnešiem, taču šobrīd ir apdzijušas šuves, ir nogājusi tūska, un apmēram ir manāms, kāds varētu būt gala rezultāts.
“Es esmu ārkārtīgi patīkami pārsteigta, jo nekad nebūtu domājusi, ka mans ķermenis varētu izskatīties tik labi. Visu dzīvi esmu dzīvojusi kāda veida kompleksos, bet tagad, ieraugot, kāds mans ķermenis var būt, esmu sajūsmā. Neticu, ka redzu atspulgā sevi – šķiet, ka tas ir kādas citas ideālās meitenes augums. Esmu ļoti apmierināta un nemaz nenožēloju. Tiešām iesaku, ja cilvēks par to ir domājis un to vēlas,”
stāsta Anna.
Runājot par cenu, uzņēmēja atklāj, ka Latvijā krūšu operācija un tikai vēdera priekšdaļas operācija būtu izmaksājusi 11 tūkstošus eiro. Taču Turcijā tas pats, bet papildus vēl iekļaujot muguru, izmaksāja 10 tūkstošus eiro ar atlaidi sadarbības ietvaros. Citkārt cena būtu 16 tūkstoši eiro.
“Es par 10 tūkstošiem eiro ieguvu vairāk nekā Latvijā par 11 tūkstošiem eiro,” teic uzņēmēja.
