Kārlis Arnolds Avots (no kreisās) izveicīgā Renāra Rubeņa lomā.
Kārlis Arnolds Avots (no kreisās) izveicīgā Renāra Rubeņa lomā.
Kadrs no filmas

Trakonama komēdija 3

Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Vai tiešām tikai sakritība? Cilvēku uzmanības centrā nonācis kārtējais “Simpsonu” pareģojums 13
“Man par to, ka es daru savu darbu, neviens “tējas” naudu nemaksā!” Izvēršas asa diskusija par dzeramnaudas atstāšanu restorānos 79
Veselam
Austrumu slimnīcā ar NBS helikopteru nogādāta gados jauna paciente kritiskā stāvoklī 29
Lasīt citas ziņas

Cerams, ka autori veidos nākamo seriāla sezonu – “Pēcpadomju džinsi”, vēlāk – “Neatkarības džinsi”.

Sākot ar daudzsēriju filmu “Sarkanais mežs” (2019), Latvijas kino veidotāji pievērsušies tādai seriālu tematikai, kas žanra ziņā var šķist izklaidējoša, taču idejiski pievēršas tiem vēstures izpētes jautājumiem, kuru aktualitāte ir ievērojami pieaugusi. Arī nākamie lielie kino veikumi šai ziņā bija nozīmīgi: “Emīlija. Latvijas preses karaliene” (2021) un īpaši – “Krimināllieta iesācējam” (2022). Jaunā astoņu sēriju filma “Padomju džinsi” (2024), kuras režisori ir Staņislavs Tokalovs un Juris Kursietis, ir spēcīgs šāda ļoti perspektīva izpētes virziena turpinājums. Turklāt tādos darbos uzskatāmi var saskatīt ne vien vēstures, bet vēl tiešāk – mūsdienu problēmu cēloņus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tiek uzsvērts, ka šis darbs neesot (tikai) komēdija. Vai komiskais šķiet nopeļams, kaut kas zemāks par īsto mākslu? Varbūt okupācijas laiks šķiet tik traumatisks, ka jokot par to nedrīkst? Vai arī – ironizēt nedrīkst par laiku, kurā šķietami daudz kas bija labs un lēts? Nav taču domāts, ka šajā seriālā tiek nomelnota padomju dzīves īstenība (kā gandrīz jebkuru PSRS kritiku savulaik raksturoja šīs varas propagandisti). Lai gan darbā netrūkst dramatisku vai traģisku epizožu, kopnoskaņā tomēr dominē absurdas komēdijas notis, arī raksturi un situācijas viegli iekļaujas humora un satīras ievirzē.

Seriāla koncepcija – PSRS kā milzīgs trakonams – filmā izpaužas vieglākā vai smagākā formā. Šāda padomju “nama” norises vietumis šķiet absurdas, brīžiem pat nevar atšķirt to, kur dzīve ir īstāka – psihiatriskajā slimnīcā vai ārpus tās. Un kuri ir garīgi slimi (kaites vai uzvedības ziņā), bet kuri pieskaņojas diagnozei (kā krietnais Šveiks), lai izdzīvotu? Tagad var šķist, ka daudzi filmas notikumi nevarēja būt tik nesaprātīgi/neloģiski, tomēr varas rīcības un pat sadzīviskas norises tolaik bija vēl trakākas.

Darbība rit raiti, sižeta draiskie pavērsieni (kā jau piedzīvojumu stāstā) seko viens otram, rādot šā jancīgā “nama” aplamo ikdienu visā tās tukšajā krāšņumā (piemēram, Valsts drošības komitejas (VDK) amatpersonu izklaides). Sākotnēji nedaudz izbrīnīja tas, kāpēc autori neievēro 70.–80. gadu notikumu (filmas darbības laikā – 1979. gadā – satilpināts ilgāks pārmaiņu posms) vietu piesaisti filmēto ēku tā laika funkcijām. Tomēr, ja būtībā viss notiek nepareizi, tad strikta atbilstība faktiem nav vajadzīga. Gluži pretēji, pārveidojot LKP CK ēku par viesnīcu “Sovetskaja” un Politiskās izglītības namu par kafē (kafejnīcu), tas šķiet ironiski amizanti kā būtiska norāde padomju tēlainības veidošanā. Padomju postmodernisma spožais majestātiskums, arī staļiniskās arhitektūras – Kolchoznieku nama (tagad Zinātņu akadēmijas) – ēkas varenība iezīmē to, ka cilvēki ir maziņi salīdzinājumā ar padomju sistēmas uzskatāmo pārākumu. Ļaudīm atvēlēti šauri dzīvoklīši, bet varai tuvāk esošie – mīt savdabīga šarma ķieģeļēkās.

Seriāls piesaista ar aktieru darbiem. Divi nozīmīgākie tēli šķiet Kārļa Arnolda Avota tēlotais izveicīgais Renārs Rubenis un Igora Šelegovska atveidotais VDK darbinieks, neatlaidīgais neveiksminieks Māris Trekteris. Viņu pretnostatīšanos nosaka ne tikai ideoloģiskas atšķirības, lai gan sākotnēji Renārs nav pret padomju varu, tikai nespēj iekļauties sistēmā, kura Mārim savukārt dod drošāko un vai vienīgo iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Konfliktu saasina abu interese par somu režisori Tīnu, šajā lomā – Āmu Milonofa, kuras misija ir ne tikai iestudēt pret totalitārismu vērsto izrādi “Hamlets”, bet vienlaikus nodoties nelegālajai darbībai.

Kadrs no daudzsēriju filmas “Padomju džinsi”.
Kadrs no filmas

Renārs, sasiets VDK tīklos, mēģina kaut kā pielāgoties, ticot, ka spēs sadzīvot ar padomju sistēmu, taču, protams, tas nesanāk. Nevienam nevar sanākt, jo šāda sistēma agri vai vēlu iznīcina visus, pat lojālos. Lai cik kļūmīgs, bet talantīgs intrigās un atriebībā, spožs varas izrādīšanā un īstenošanā būtu Māris, viņa karjera šajā sistēmā ir iespējama, gluži tāpat kā tās krahs. Turklāt viņa (ne)darbi un vispārējā padomju sistēmas puve, kas tiek rādīta dažādās izpausmēs, skaidri un neglābjami tuvina impērijas bojāeju. Māris savā veidā pat ir sistēmas upuris, kaut apzināti izvēlējies to ceļu, kas ļauj ieņemt kaut cik stabilu vietu šajā formāli vienlīdzīgajā, brālīgajā sabiedrībā. Tajā krauj melus uz meliem un neiedomājami aplamajai sistēmai jāsabrūk. Trāpīga ir trakonama veselā pacienta Profesora, kuru tēlo Gundars Āboliņš, piezīme, ka viņš domājis – vēl ir 1984. gads. Tomēr jau sajūtamas pārmaiņas. Renāra pēdējā brīža pareizā izvēle viņu tomēr neglābj, Māra garā roka aizsniedzas gan līdz viņam, gan pazemo Tīnu.

Reklāma
Reklāma

Ir vairāki citi jauki aktieru darbi, piemēram, vecmāmiņas frontinieces, šajā lomā – Indra Briķe, brīnumainās pārvērtības, pārejot nelegālā biznesa pusē un tā mēģinot glābt mazdēlu. Savukārt Andra Keiša Dr. Strautmanis ir precīzs padomju laika funkcionārs, taču, kaitīgo elementu ietekmēts, pārkāpj čekas atļautās robežas. Līdzīgs ir vecā kaluma čekists Jura Lisnera skarbajā izpildījumā, viņu laiks ir beidzies, pienācis laiks citiem.

Bet – kā gan Renārs (arī citi vietējie) tik tekoši spējis iemācīties angļu valodu, vai mācību stundās nebija izmantojuši “Moscow News”, bet amerikāņu marksistes Andželas Deivisas publikācijas, varbūt pats klausījies svešas balsis BBC vai “Radio Luxembourg”? Noslēguma titru burtiņi ir pārāk mazi, jo, skatoties kinoteātrī, bija grūti izlasīt aktieru vārdus (arī citviet neatradu pilnīgāku tēlotāju sarakstu).

Džinsi (arī rokmūzika) ir ironisks padomju laika norieta un jaunu cerību stāsta simbols. Komisks tādēļ, ka bija jācīnās pret veselo saprātu, pret attīstību. Cerams, ka autori veidos nākamo šāda seriāla sezonu, “Pēcpadomju džinsus”, vēlāk – “Neatkarības džinsus”, jo gandrīz katram no tēliem ir kas darāms strauju pārmaiņu laikos: cīņa pret alkoholu, uzņēmējdarbību legalizējošie kooperatīvi, sākotnējā kapitāla uzkrāšana, politiskās aktivitātes, VDK darbinieku (seriālā ir daudzi braši zēni, kuru potenciāls vēl nav iepazīts) iefiltrēšanās neatkarības atjaunošanas procesos, tiltu veidošana starp Austrumiem un Rietumiem, psihiatrija kā disidentu sodīšanas līdzeklis utt. Piespiedu vai izdevīguma ziņā var pat veidoties patiesa draudzība starp atšķirīgiem tēliem (VDK vieno?) vai arī kāda piespiedu alianse?

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.