Tramps zina, kad melo, kad joko, kad blefo, un kad runā tikai tāpēc, lai paskatītos, kas “pielips” 1
“Liela daļa no tā, ko saka Donalds Tramps, nav jāuztver nopietni. Pārējais ir vēsture,” Politico Magazine savā viedokļrakstā norāda Dans Brūks.
Kad prezidents Donalds Tramps šī gada maijā raidījumā Meet the Press sacīja žurnālistei Kristenai Velkerei, ka viņš neizslēdz militāra spēka pielietošanu, lai anektētu Grenlandi, man kļuva skaidrs, ka viņš mani ir “izspēlējis”. Jau pirms sešiem gadiem viņa runas par Grenlandi mani patiesi saniknoja, un viņš šo tēmu ik pa laikam uzjundīja no jauna, reizēm provocējot Dānijas premjerministri vai iekšējos kritiķus, piemēram, publicējot attēlu, kurā Trump Tower Las Vegas iephotoshopēta ledainā ciematā.
“Es neteicu, ka to darīšu, bet neko neizslēdzu,” viņš sacīja Velkerei, netīši atklājot savu kopējo pieeju politiskajai komunikācijai — spēlēšanās ar amerikāņu vēlētāju, ja ne tieši ar mani.
Tagad es varu atzīt, ka viņš mani piemānīja ar Grenlandi, lai gan pat šobrīd man ir bail to rakstīt — viņš taču var iebrukt rīt, un šajā ziņā viņš joprojām spēlē ar mani. Tomēr, par attaisnojumu mums, kas iekrita, jāsaka — Tramps pēdējo desmit gadu laikā ir mūs apmācījis pieņemt izteikumus, kas ir vēl absurdāki. Lai ko citu par viņu varētu teikt, viņš ir atrisinājis publiskās runas problēmu apmēram tāpat kā dziesma “Woolly Bully” atrisināja dziesmu tekstu problēmu: sakot visādus vārdus, bet īsti neko nedomājot.
Amerikas politiķi vēsturiski ir runājuši tā, lai skanētu samāksloti vai izvairīgi, jo publiskā uzstāšanās ir gan nepieciešama, gan bīstama.
Bez runāšanas ar tautu nevar pretendēt uz amatu, bet runāšana ar tautu vienmēr riskē ar katastrofu. Džo Baidens, kurš ir labi pazīstams ar savām neveiklajām kļūdām, šo apdraudējumu savā karjerā pārvarēja, kļūdoties tik bieži, ka tas kļuva par viņa personīgā tēla daļu — stratēģija, kas darbojās, līdz izgāzās pirmajās 2024. gada vēlēšanu debatēs. Citi līderi izvēlas runāt maz un neitrāli, izvairoties no skaidriem izteikumiem.
Tramps rīkojies pretēji. Kopš brīža, kad viņš, nolaižoties pa eskalatoru Trump Tower, paziņoja par savu kandidatūru un vienlaikus nosauca meksikāņu imigrantus par “izvarotājiem”,
viņš ir ieviesis stilu, kur dominē apmelojumi, pārspīlējumi, apvainojumi, spekulācijas un absurdi.
Viņa izteikumus nevar uztvert burtiski — izņemot tos, kas izrādās patiesi. Saprast, kuri ir kuri, nozīmē iejusties viņa prātā — kas neviens cits nespēj. Nav iespējams saprast, kad viņš joko, kad viņš vienkārši runā bez filtra, un kad viņš tiešām domā to, ko saka.
Šo “vienkārši runāju” stratēģiju Tramps ir pārvērtis par ietekmīgu ieroci vēlēšanu politikā. Šobrīd, savā pārsteidzoši ilgajā karjerā kā “tūlītējais vai bijušais prezidents”, viņš ir pavēris iespēju melot, mainīt nostāju vai vienkārši kļūdīties — bez būtiskām sekām. Viņš ir atbrīvojies no atbildības par savu runāšanu. Un šī brīvība viņam devusi vēl ko vairāk — iespēju rīkoties vēl pirms sabiedrība ir sapratusi, vai viņš vispār runāja nopietni.
Trampa nenopietnie izteikumi aptver visu retorikas spektru.
Viņš, iespējams, ir vissarkastiskākais prezidents vēsturē.
Viņš brīvi spekulē preses priekšā, uzstājas ar uzliesmojošām runām gan ārvalstu viesiem, gan stadionos, un bieži izsaka draudus, kurus nekad nepilda, tajā pašā laikā īstenojot atriebīgus soļus. Vai viņš sev pretrunā? Lasītāj, viņā ir vesela pasaule — lai gan tā reti kad paliek savā vietā. Viņa pēkšņā nostājas maiņa attiecībā uz Džefriju Epstīnu rāda viņa gatavību paust viedokli bez konsekvences: 2019. gadā viņš pieprasīja “pilnīgu izmeklēšanu” par Epstīna nāvi un klientiem, bet tagad viņš par to runā kā par Demokrātu sazvērestību.
Tas apjukums un nogurums, kurā esam nonākuši pēc desmit gadiem, mēģinot saprast, vai Tramps saka to, ko domā, izskatās kā hronisks neiroloģisks stāvoklis — jau divu prezidentūru garumā. Tas viss sākās 2015. gadā ar vienkāršo jautājumu: vai viņš joko?
Dažreiz Tramps patiešām joko. Kad viņš, ieceļot Maiku Hakabiju par vēstnieku Izraēlā, teica: “Viņš būs lielisks. Viņš atvedīs mājās speķi… lai gan speķis Izraēlā nav īpaši populārs,” — tas bija vidēji nekaitīgs joks. Taču Demokrāti bieži krita šajās lamatās, mēģinot šādus jokiem līdzīgus izteikumus pārvērst skandālos.
Liela daļa no pēdējo desmit gadu Trampa politikas vērošanas būtības ir bijusi vērot, kā citi cilvēki kļūdās, uztverot viņa nenopietnos izteikumus pārāk burtiski.
Sajūta, ka saproti vairāk nekā tie, kas iekrita, ir centrālais Trampa pievilcības elements — īpaši, ja tava apliekamā alga ir zem 400 000 dolāru gadā.
Trampa spēja atklāt, ka pat “gudri cilvēki” nesaprot viņa spēli, bija viņa lielākā priekšrocība 2016. gada vēlēšanās, kad viņa bezatbildīgie, naidīgie vai vienkārši nepatiesie izteikumi tika interpretēti kā “īstums”, salīdzinot ar uzspīlētu eliti.
Problēma ar Trampa interpretāciju tikai padziļinājās. Kad žurnāliste Salēna Zito 2016. gadā rakstīja, ka Tramps jāuztver “nopietni, bet ne burtiski”, tā kļuva par izpratnes pamatu par viņu. Bet tas arī noveda pie cita fenomena: kad viņš saka kaut ko, kas izklausās pēc joka, bet vēlāk izrādās īsts. Piemēram, runas par masveida deportācijām ilgu laiku šķita kā tukša retorika — pirmās prezidentūras laikā deportāciju līmenis nepārsniedza Obamas laikus — bet otrajā termiņā viss mainījās: sociālos tīklus pārpludināja video, kuros maskēti ICE aģenti rauj cilvēkus iekšā neapzīmētās furgonmašīnās.
Līdzīgas bija runas par “Gazas Rivjēras” plānu — izdzīt palestīniešus un pārveidot Gazu par kūrortu. Sākumā neviens to neuztvēra nopietni. Tad viņš sāka publicēt video, kur to pasniedza kā reālu ideju. Pēc tam — vairs nekad to neminēja.
Šādi brīži parāda vēl vienu Trampa stilu: šķiet, ka viņš pats vēl nav izlēmis. Tā notika arī ar solījumu noteikt milzīgus tarifus gandrīz visām valstīm. Sākumā tas skanēja kā parasta tukša runāšana, bet tad tas notika — tirgi panikā, ekonomisti izmisumā. Daži no šiem draudiem vēlāk tika atsaukti, citi — pastiprināti, un 30% nodoklis Ķīnas precēm stājās spēkā. Tas viss atstāj investoru neziņā par tirdzniecības nākotni. Vai tas bija gudrs solis, lai piespiestu sarunas? Vai vienkārši — viņš pats nezināja, ko dara? Tikai viņš pats zina.
Šādu izteikumu, atteikšanās un pēkšņu darbību modelis faktiski ir nācis Trampam par labu — tas atturēja Kongresu un citus no juridiskiem izaicinājumiem. Līdzīgi notika arī pēc Izraēlas uzbrukuma Irānai: viņš paziņoja, ka dosies lēmumā tikai pēc divām nedēļām — un šo laiku izmantoja, lai novērstu iekšējo konfliktu Republikāņu rindās. Tad viņš vienkārši rīkojās.
Šo fenomenu ir vērts izcelt, lai noliegtu teoriju, ka Trampam ir kāda personības traucējuma forma, kas viņam neļauj saprast, kad viņš runā nopietni un kad – nē.
Gudrs ārsts man reiz teica: ja tas nāk tev par labu, tā nav diagnoze. Tramps zina, kad melo, kad joko, kad blefo, un kad runā tikai tāpēc, lai paskatītos, kas “pielips”. Viņš arī zina, kad runā patiesi un kad tikai izliekas. Šī izpratne viņam dod pārsvaru.
Tiem, kuri kādreiz bijuši sliktās attiecībās ar kādu, kurš visu aizbildina ar “joku”, šis modelis būs pazīstams. Vīrs, kurš nosauc sievu par resnu un pēc tam apvainojas, ka viņa nesaprot joku, ir klasisks piemērs. Šādi “jokojot”, viņš var pateikt aizvainojošo, nenesot par to atbildību. Ja viņš teiktu tieši: “Es gribu, lai tu notievē,” — viņai būtu iespēja kritizēt arī viņa izskatu. “Joks” viņam ļauj saglabāt kontroli. Kamēr viņa neizvēlas Tinder, viņš var turpināt.
Populārais akronīms “TACO” (“Trump Always Chickens Out” – Tramps vienmēr atstājas) ir kļūdains mēģinājums psiholoģiski tikt galā ar šo situāciju. Šis pieņēmums, ka Tramps nekad neīstenos to, ko saka, ir vilinošs, bet aplams — jo dažas lietas viņš īstenojis. “TACO” dod viltus pārliecību — iespējams, nākamo Trampa laikmeta iemācību posmu.
Tramps jau sen ir padarījis savus prezidentūras plānus par sava veida valsts noslēpumu.
Trešās kampaņas laikā Aiovā viņš teica, ka nebūs diktators — “izņemot pirmajā dienā”. CNN šo klipu nosauca: “Donald Trump jokes about acting like a ‘dictator’.” Tagad, sešus mēnešus otrajā termiņā, viņš neievēro tiesas rīkojumus un izsaka draudus par “vietējiem noziedzniekiem”.
Iespējams, ka viņa pēdējās vēlēšanas jau ir bijušas. Varbūt ne. 30. martā viņš NBC News teica, ka varētu kandidēt uz trešo termiņu. Piecas nedēļas vēlāk — Meet the Press — viņš teica, ka nekandidēs. Amerikāņiem, kas vēlas šo informāciju uztvert nopietni vai rīkoties, atliek vien mēģināt saprast, kurā gadījumā — ja vispār — viņš vienkārši runāja. Jo tas taču ir tas, ko viņš dara. Vai tas ir tas, ko viņš domā — to mēs nekad nevarēsim droši zināt.
