Kinoteātrī “Splendid Palace” skatāma Dzintras Gekas jaunā dokumentālā filma “Dieva putniņi” 0
Ir tādas filmas un grāmatas, kuru nosaukumi vien mudina ātrāk atšķirt pirmo lappusi vai sākt to skatīties. Tā tas ir ar “Dieva putniņiem” – šis vārdu salikums mudina domāt par trauslu, saudzējamu, sargājamu dzīvu būtņu kopu, kuri ir reizē nolemti un izredzēti. Tādi ir latvieši, kuri devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara beigās un nodzīvoja emigrācijā savas dzīves lielāko daļu vai visu dzīvi.
Latvijas 20. gadsimta vēsture glabā neizsmeļamu stāstu materiālu kino un citu mākslu veidotājiem. Dzintras Gekas nenogurstoši dokumentētie materiāli par izsūtīto latviešu likteņstāstiem saistībā ar Otro pasaules karu ir būtiska nodaļa mutvārdu vēstures avotu klāstā, kas ticis fiksēts un daļēji parādīts audiovizuālā formā, jo uz ekrāna, kā zinām, nokļūst tikai daļa no filmas tapšanas gaitā savāktajiem materiāliem. “Sibīrijas bērni” (2001), “Sibīrijas diensasgrāmatas” (2003), “Reiz bija Sibīrija” (2005) un citas filmas ļauj runāt tiem, kuri tolaik bija bērni un ar bērna acīm skatīja traģisko izsūtīšanas faktu, smagos dzīves apstākļus Sibīrijā, salauztas dzīves. Režisores jaunākā filma “Dieva putniņi” ģeogrāfiski ir skatījums uz otru pusi – uz rietumiem, kur bēgļu gaitās devās aptuveni 150 000 Latvijas iedzīvotāju, bēgot no padomju armijas otrreizējās ienākšanas Latvijā. Vācijā nonāca liels skaits imigrantu no daudzām Eiropas valstīm, kurus izmitināja Apvienoto Nāciju Organizācijas veidotajās pārvietoto personu (“Displaced Persons”) jeb dīpīšu nometnēs – vācieši izmantoja vārdu pirmos burturs, tos pārfrazējot kā “Deutsche Parasit”, latvieši – kā Dieva putniņus jeb Dieva pabērnus.
Filma veidota no bēgļu gaitas pieredzējušo, tolaik bērnu, atmiņu stāstiem, līdzīgi kā iepriekšējās filmas par Sibīriju. Stāstos ievērota notikumu hronoloģija – vispirms atmiņu vēstījumi skar māju atstāšanas, aizbraukšanas pieredzi, ceļu uz Vāciju, tālāk pieskaras ikdienas dzīvei dīpīšu nometnēs, turpinās ar izbraukšanu uz citām valstīm un beidzas ar cilvēku pārdomām par to, kā viņi jūtas – tur, šeit, kur ir māju sajūta, ko nozīmējusi latvietības saglabāšana vai atsevišķos gadījumos attālināšanās no latvietības, lai spētu labāk iejusties jaunajā mājvietā. Cilvēki ir atklāti un nebaidās skart arī it kā neērtas tēmas un atzīt, ka reizēm aiziešana no vecāku kultūras nozīmējusi labāku iejušanos jaunajā vidē. Stāstītie atmiņu fragmenti pārsvarā ir īsi, tie veido mozaīku, kurā gan ne visi gabaliņi ir vienādā izmērā. Filmas autori izvēlējušies neatklāt cilvēku vārdus, atstājot tos anonīmus. Šāds princips, kā to rāda arī iepriekšējās režisores filmas, ir izmantots jau agrāk. Tomēr starp intervētajiem cilvēkiem ir arī sabiedrībā zināmas personības, piemēram, bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, grupas “Čikāgas piecīšu” dibinātājs Alberts Legzdiņš, operas solista Marisa Vētras dēls Andrejs, kuri līdz ar to pārkāpj pāri anonimitātes slieksnim. Legzdiņš un Vētra arī ir filmēti vairāk nekā citi filmas varoņi, neatbalstot filmas sākumā veidoto uzstādījumu par īsiem atmiņu fragmentiem, kuri kopā rada vienotu stāstu. Viņi nonāk prioritārās pozīcijās, kaut gan viņu stāstītā saturs ne vienmēr to attaisno, jo novirzās no filmas kopējā stāsta virzības un iztraucē īso atmiņu fragmentu radīto vienmērīgo stāsta plūdumu un apzinātu izvairīšanos no galvenā varoņa.
Līdzīgi kā citās iepriekšējās filmās par Sibīriju, informatīvs titrs ir filmas sākumā, bet pārējie fakti iegūstami tikai personiskajā cilvēku vēstījumā. Tas ir atbilstošs paņēmiens emocionāla stāsta veidošanā, bet “Dieva putniņu” kontekstā būtu bijis saistoši iegūt plašāku un vienotāku informāciju par latviešu dzīvi nometnēs Vācijā. Dīpīšu nometnēs kultūras dzīve bija ļoti spraiga, to piemin arī atsevišķi filmas varoņi – dziedāšana, dejošana, teātra spēlēšana, sava filmu studija “Rīgas filma”, kurā darbojās kinorežisors Vilis Lapenieks un kura vadībā tur tapa arī aktierfilma – “Kāds, kura nav” (1950). Tas bija sava veida fenomens, un, kā atzīmē filmas varoņi, daudz deva kopējā latvietības kopšanas un uzturēšanas kustībā vēlāk, kad cilvēki no Vācijas izceļoja uz ASV, Kanādu, Lielbritāniju, Venecuēlu un citur. Iespējams, tas būtu citas filmas uzdevums – radīt vairāk izziņas materiālu par šo tēmu, taču domāju, ka sabalansēta kombinācija starp emocionālo un izzinošo ir iespējama. Kā papildu materiāls filmas varoņu filmējumiem šodien izmantotas kinohronikas ar sižetiem no tā laika, ilustrējot notikumus un vizuāli ieskicējot dzīvi nometnēs. Hroniku kadrus pavada Pētera Vaska mūzika, sabalsojoties ar varoņu emocionālo stāstījumu.
Atmiņu fiksēšana ir būtiska vēstures izzināšanas forma. Tā ir jākopj un jāattīsta arī filmās, kā to dara Dzintra Geka. Šī ir filmas “Dieva putniņi” galvenā vērtība.
Uzziņa
“Dieva putniņi”
Latvija, 2015, dokumentāla filma.
Režisore Dzintra Geka.
Nākamie seansi k/t “Splendid Palace”: 25. martā plkst. 16.30., 26. martā plkst. 17.00.
