Māris Antonevičs: Uz spēles dzīvība. Cik droši Navaļnijam būtu atgriezties Krievijā, ja veselība uzlabotos? 1
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Runājot par politisko situāciju Krievijā un pēdējā laikā arī Baltkrievijā, vienmēr sarunā iesaistās arī tādi, sauksim viņus par “pragmatiskajiem analītiķiem”, kuri liek priekšā apdomāt, pirms piebalsot autoritārā režīma kritikai, jo, pat ja mums tas nepatīk, īsti jau neesot alternatīvas.
Ja arī ir, tad tikai kaut kas, visticamāk, vēl biedējošāks. Kā senajā teicienā – no vilka bēg, uz lāci krīt.
Savulaik intervijā Krievijas opozicionāri noskaņotā televīzijas kanāla “Doždj” žurnālistiem to nepārprotami formulēja toreizējais “Saskaņas” līderis un Rīgas mērs Nils Ušakovs: “Mums šobrīd vislabākais, kas var būt, ir prezidents Vladimirs Putins.”
Taču aplinkus mēs to esam dzirdējuši arī no citu “krāsu” politiķiem. Nereti, lai stiprinātu šo tēzi, nākamā piebilde ir par opozīcijas vājumu un nespēju piedāvāt alternatīvas.
Opozīcija, lūk, nemākot uzrunāt plašus iedzīvotāju slāņus, nevarot atrast līderi, kašķējoties un strīdoties paši savā starpā, tāpēc pat bez rezultātu viltošanas autoritārie valdnieki varot būt droši par sabiedrības vairākuma atbalstu.
Tā bieži ir taisnība. Tomēr opozīcijas “vājums” šajās valstīs tikai daļēji ir tās pašas vaina. Režīms ir gadiem mērķtiecīgi strādājis, lai sakarīgas alternatīvas nemaz neparādītos.
Mainīti vēlēšanu likumi, kontrolēti mediji, izvērstas dažādas represijas. Galu galā arī cietumsodi un slepkavības. Mums, kas uz to visu skatās no droša attāluma, nav nekādu tiesību pārmest opozicionāriem, ka viņi nav tādi, kā vajadzētu būt.
Krievijas opozīcijas politiķis Aleksejs Navaļnijs ticis saindēts, liecina klīniskie izmeklējumi Berlīnes universitātes klīnikā “Charite”. Navaļnijs aizvien atrodas mākslīgajā komā pēc tam, kad 20. augustā viņam pēkšņi kļuva slikti lidmašīnā no Tomskas uz Maskavu.
Lidmašīna veica piespiedu nosēšanos Omskā, kur slimnīcas vadība sākotnēji pretojās ģimenes vēlmei pārvietot pacientu uz Vācijas klīniku, taču vēlāk tas tomēr tika atļauts.
Pašlaik tiek izteikti dažādi minējumi par Navaļnija tālāko likteni – viņa dzīvībai briesmas vairs nedraud, tomēr notikušais var atstāt būtisku iespaidu uz veselību un darbaspējām.
Kas satriecoši – vēl pirms Berlīnes ārstu paziņojuma reti kuram radās šaubas, ka notikusi indēšana. Kāpēc? Jo tas ir zināms rokraksts – iepriekš līdzīgi noticis arī ar citiem opozicionāriem, un pieminētā Berlīnes slimnīca “Charite” pat savā ziņā specializējusies šo pacientu ārstēšanā.
To pat var sākt uzskatīt par noziedznieka “rokrakstu”. Līdzīgi kā maniaks, kas slepkavību pastrādā kādā īpaši specifiskā veidā vai atstāj kādu zīmi, lai nevienam nerastos šaubas, ka tas atkal ir viņa roku darbs.
Arī par indētāju motīviem šaubu nebija, jautājumi vien par mērķi (nogalināt vai tikai pabiedēt?) un tehniku (kāda inde izmantota, kur piebērta, kas tieši to izdarīja?).
Kamēr Navaļnijs guļ komā, viņa domubiedri diskutē – cik droši viņam būtu atgriezties Krievijā, ja veselība uzlabotos? Varbūt pagaidām palikt Eiropā? Iespējams, ka šāds scenārijs Kremlim ir visizdevīgākais.
Ārvalstīs jau atrodas daudzi citi, kas savulaik bija izrādījuši ambīcijas kļūt par opozīcijas līderiem – Mihails Hodorkovskis, Garijs Kasparovs… No tāluma viņi, protams, turpina aktivitātes, taču tās ir nenozīmīgas un nav pat salīdzināmas ar Navaļnija organizētajiem štābiem, protesta akcijām un tā tālāk.
Un kurš gan tagad varētu nosodīt Navaļniju, ja viņš tiešām nolemtu neatgriezties? Tāpat neko nevar pārmest dažādu sakritību rezultātā par Baltkrievijas opozīcijas līderi negaidīti kļuvušajai Svetlanai Tihanovskai par to, ka viņa pametusi valsti un atradusi politisko patvērumu Lietuvā.
Šie cilvēki uz spēles ir likuši ne jau savu politisko karjeru, bet savu dzīvību. Jā, arī Baltkrievijā tiek pieminēti bez vēsts pazudušie opozīcijas politiķi, kuri ievilkti tumšās automašīnās un pēc tam viņus vairs neviens nav redzējis.
Tiesa, tiek atzīmēts, ka pēdējā laikā sliktākais scenārijs šajā valstī esot nokļūt cietumā, bet režīma izmisums šobrīd ir liels un neko nevar zināt.
Droši vien “pragmatiskajiem analītiķiem” ir sava daļa taisnības, ka var realizēties arī sliktāki scenāriji.
Tas ir tāpat kā 90. gados, kad daudzi Rietumu līderi uztraucās, vai pēc Padomju Savienības sabrukuma šajā pasaules daļā nesāksies milzīgs haoss un daudzi pilsoņu kari. Pārmaiņas ir atkarīgas no sabiedrības, taču jāsaprot, ka režīms darīs visu, lai tās nepieļautu.
