Ciets rieksts? 12 metodes, kā labāk izprast sevi 0
Visi mēs esam vienādi cieti rieksti, un tikai paši vien varam tā īsti ielūkoties, kas slēpjas čaulas iekšienē.
Psihologs un psihoterapeits Anatolijs Dobrovičs portālā “elitarium.ru” aprakstījis divpadsmit nestandarta situācijas, ar kuru palīdzību varēsi labāk iepazīt sevi, iegūt jaunas pašregulācijas un paškontroles prasmes.
Pirmā metode
Lai kādā garastāvoklī esi pamodies, ieskaties spogulī un mēģini savilkt seju tādā grimasē, kura varētu tevi sasmīdināt. Ja neizdodas, ņem vērā, ka cilvēki var uztvert tevi kā augstprātīgu vai pat ļaunu subjektu.
Iespējams, ka tev neizdodas komunicēt rotaļīgā, spēles līmenī un tu mēdz būt nogurdinoši garlaicīgs. Protams, tavas tiesības ir tādam palikt, bet tad nebrīnies, ka cilvēku attieksme nav labvēlīga.
Otrā metode
Noliec divus spoguļus tā, lai redzētu sevi profilā. Piespied sevi nemēģināt izskatīties labāk: neiztaisno muguru; nemēģini ieņemt pozu, kurā mazāk redzams dubultzods; lai mute paliek pavērta, skatiens miglains… Mēģini pieņemt sevi šajā “ne parādes” izskatā.
Vai tas ir grūti? Iespējams, ka tu neproti reāli novērtēt situāciju, nezini, kādu tevi redz citi cilvēki. Tu māni pats sevi un tāpēc, šķiet, pats bieži kļūsti par maldināšanas upuri…
Trešā metode
Atrodoties publiskā vietā, vērīgi ieskaties kāda cilvēka sejā. Pacenties, lai viņš tavu interesi nepamana. Ja neizdodas, tas nozīmē, ka tev, iespējams, ir pārāk uzmācīgs, nedelikāts skatiens, un tas ierobežo komunikācijas iespējas.
Tāpēc ļoti neuzbāzīgai cilvēku pētīšanai vajadzētu kļūt par tavu ikdienas vingrinājumu. Protams, ja tevi pamana, skatiens nekavējoties jānovērš.
Taču tas bija tikai ievads. Galvenais metodes uzdevums ir šāds: mēģini iedomāties pētāmā seju smaidošu… skumju… izsmejošu… dusmīgu… nobijušos… maiguma pilnu… Tie, kas to neprot iztēloties, iespējams, pilnībā neizprot jūtu un noskaņojumu maiņu sarunas biedru sejās.
Ceturtā metode
Nejaušā strīdā (piemēram, pārpildītā sabiedriskajā transportā) piespied sevi (pat ja tā nav tava vaina) mierīgi pateikt „vainīgs” vai „atvainojiet”, un pēc tam apklust, pat ja strīda partneris turpina tevi pazemot. Mierīgi raugies griestos, pa logu vai priekšā stāvošā pakausī.
No apkārtējo viedokļa tas, kurš klusē, izturas cienījamāk nekā tas, kurš turpina uzbrukt. Nevari savaldīties? Tas nozīmē, ka esi pārāk dominējošs vai pārāk nervozs. Gan viens, gan otrs ir labas komunikācijas šķērslis. Dod sev zvērestu: mēnesi (vai gadu) šādos gadījumos būt savaldīgam un aukstasinīgam.
Piektā metode
Pārbaudi savas spējas pajokot saspringtā atmosfērā. Tam, kurš sabiedriskajā transportā nolēmis tevi ar savu svaru saspiest, smaidot saki: „Izskatās, ka mums abiem nepietiek vietas vienā autobusā.” Replikas intonāciju un sejas izteiksmi vajadzētu iepriekš spoguļa priekšā izmēģināt.
Ja lietosi pareizo intonāciju, cilvēks atbildēs ar joku: „Tik tiešām – laikam tagad ražo mazākus autobusus”. Ja replika neizdodas vai cilvēks ir noskaņots īpaši agresīvi, rodas situācija, kas aprakstīta iepriekš un vari to izmantot, lai trenētu savu savaldību.
Sestā metode
Pamanot vecāka gadagājuma cilvēku vai sievieti ar bērnu, kuriem, tāpat kā tev, pārpildītā transportlīdzeklī nav kur apsēsties, pieliecies pie gados jaunā pasažiera, kurš sēž tuvumā, un klusi saki: „Pievērsiet uzmanību – viņus vajadzētu apsēdināt…”
Ja tonis būs pamācošs un prasīgs, sēdošais visticamāk reaģēs negatīvi (pat ja viņš parasti ir atsaucīgs cilvēks). Tāpēc tavai replikai jābūt labi ietrenētai.
Ja tevi nepaklausa, tas nozīmē, ka tu ļaunprātīgi izmanto savu kā vecāka stāvokli vai, gluži otrādi, esi pārāk pielaidīgs. Protams, reizēm vainojamas tikai sēdošā sliktās manieres, bet tas neatbrīvo tevi no vajadzības iemācīties izteikties efektīvi un pārliecinoši.
Septītā metode
Darbā tev, tāpat kā daudziem citiem, droši vien ir kolēģi, kuri izraisa zināmu nepatiku. Ja rodas iespēja neuzkrītoši pavērot šo cilvēku, noskaņojies tā, it kā tu būtu viņa tuvais radinieks (māte, tēvs, dēls, meita, brālis, māsa) un tāpēc viņš tev ir dārgs. Neizdodas? Varbūt tu neproti būt objektīvs un pieņem savus aizspriedumus par galīgo patiesību.
Astotā metode
Pievērs uzmanību, kā strādā kāds nepazīstams cilvēks, un izsaki patiku un sajūsmu. Piemēram, pārdevēja, ātri un prasmīgi sagriež sieru. Tu smaidot saki: „Jums nu gan tas izdodas veikli…” Nevari saņemties to pateikt? Iespējams, tev ir nosliece uz standarta komunikācijas līmeni, nevis emocionālu mijiedarbību ar partneri.
Teiktajam nevajadzētu izskanēt aizbildnieciski, bet draudzīgi un ar nelielu skaudības atblāzmu (es arī gribētu tā prast). Atgriezeniskā saite uz nepiemērotā tonī izteiktu repliku būs greizs smaids, naidīgs skatiens vai pat rupjība. Tad jāsecina, ka jāturpina trenēties.
Devītā metode
Draugu lokā dod sev uzdevumu nevienu nepārtraukt un uzmanīgi klausīties runātāju. Klausīties domājot: „Kāpēc viņš to tieši tagad saka? Vai viņam ir jautri vai tikai izliekas? Vai paziņojumam ir kāds slēptais mērķis? Kāds?”
Iedomājies, ka viņš – tas esi tu. Iedomājies, kāds tu pašlaik izskaties viņa acīs. Noskaņojies nenosodīt šo cilvēku, nemeklēt sava pārākuma iezīmes. Vienkārši iejūties viņa dvēseles stāvoklī. Neizdodas? Acīmredzot esi pārāk pārņemts ar sevi, un sarunā klausies tikai sevī, nevis sarunu biedrā.
Desmitā metode
Komunicējot ar draugiem, pārbaudi savas spējas paākstīties. Piemēram, tev piedāvā: „Ejam uz kino?” – un tu, mēģinādams saglabāt nopietnu izskatu, atbildi: – „Tas ir rūpīgi jāapsver. Pienāciet rīt.”
Cits variants – tev lūdz atdot paņemto grāmatu. Ar bēdīgu izskatu atbildi: „Tas nav iespējams – grāmata ir aplieta ar ķiršu ievārījumu. To var tikai laizīt, lasīt nevar.” Ja sarunu biedrs ir sašutis, pārtrauc jokot, un atbildi nopietni.
Šī mazā etīde māca kontrolēt situāciju. Sarežģītā dialogā pirms atbildes došanas tu iegūsti nelielu pauzi. Pauzes laikā sarunu biedrs pārbauda sevi: vai viņam tiešām ir vajadzīgs tas, ko viņš lūdz. Šo sekunžu laikā tavā prātā noformulējas labākais atteikums, un tas izskan bez aizvainojuma – iejūtīgi un mierīgi.
Cilvēkus ne tik daudz aizvaino atteikums, kā tā naidīgais un noraidošais tonis. Ja metodes pielietojums ir neveiksmīgs, tu, visticamāk, neproti neaizvainojot atbildēt „nē”. Tas var nozīmēt, ka esi spiests pakļauties citu (īpaši manipulatoru) gribai.
Vēl viens veids, kā pārbaudīt, vai tu kontrolē situāciju: sarunā ar paziņu par tēmu, kas nav pārāk svarīga jums abiem, paskaties pulkstenī un nevērīgi saki: „Atvaino, man tagad jāsteidzas, pabeigsim sarunu nākamajā reizē.” Ar šiem vārdiem nekavējoties dodies prom.
Vienpadsmitā metode
Satiekot paziņu, pamēģini pakāpeniski novest sarunu (lai par ko tā nebūtu) līdz dvēseliskas komunikācijas līmenim. Ņem vērā konkrētā cilvēka iespējas. Pieņemsim, ka viņš nav gatavs runāt par mūziku vai literatūru, jo tie nav viņa interešu lokā, bet nav vienaldzīgs pret dabu. Ar savām replikām un uzmanīgu klausīšanos mudini viņu paust sarūgtinājumu par mežu izciršanu, piesārņotajām upēm utt.
Ja esi labs sarunu biedrs, otrs cilvēks agrāk vai vēlāk izteiks dziļu personisko attieksmi pret apspriežamo tēmu: piemēram, atcerēsies kā bērnībā ķēris zivis tīrā (tagad piesārņotā) dīķī utt. Personīgās atmiņas un pārdomas iezīmē dvēseliskās tonalitātes parādīšanos sarunā.
Mēģini virzīties tālāk pa šo ceļu, daloties savās pārdomās. Neproti? Esi ļoti izvēlīgs cilvēkos, kuriem atklāt savu dvēseli? Tās ir tavas tiesības. Tomēr iespējams, ka esi pārāk augstprātīgs.
Divpadsmitā metode
Paanalizē savu komunikācijas loku. Sena gudrība vēsta, ka citu cilvēku dzīves patiesā izpratne pieejama tikai tiem, kuru paziņu lokā vienlaikus ir (tieši paziņas un draugi, nevis ģimenes locekļi vai kolēģi) vismaz viens: a) vienaudzis, b) jaunāks cilvēks, c) ievērojami jaunāks cilvēks, d) bērns, e) vecāks cilvēks, f) daudz vecāks cilvēks, g) vecs vīrietis vai sieviete.
Šo vienkāršo, bet psiholoģiski dziļo patiesību diemžēl daudziem nākas atklāt pašiem. Nespēja uzturēt draudzīgas attiecības, piemēram, ar pusaudzi vai vecu vīru, var liecināt par patiesas intereses trūkumu par citiem. Iespējams, dažās situācijās tas padara tevi par pavisam neinteresantu sarunu biedru.
