Pasaulē
Eiropa

Juris Lorencs: Vai nepārtraukta atrašanās “tīklā” dara cilvēku laimīgāku?2


Berlīnes mūris, 1989.gadā.
Berlīnes mūris, 1989.gadā.
Foto: REUTERS/LETA

Es joprojām labi atceros šo dienu un vietu. 1989. gada 18. oktobris. Vācijas Demokrātiskās Republikas galvaspilsēta, Berlīnes austrumu sektors. Kopā ar dažiem vācu paziņām sēžu blokmājas dzīvoklī pilsētas Centra rajonā un malkoju alu.

Nupat kā beigusies Sociālistiskās Vienības partijas centrālkomitejas sēde, kurā par ģenerālsekretāru ievēlēts Egons Krencs. Visi gaida jaunā valsts vadītāja pirmo televīzijas uzrunu.

Un te nu viņš ir – šis vācu Gorbačovs. Enerģisks (nieka 52 gadi!), pārliecināts, demokrātisks – tā viņš cenšas uzrunāt tautu.

No ekrāna pirmo reizi atskan vārds “Wende” jeb latviski “pagrieziens”, kaut kas līdzīgs Gorbačova saukļiem par pārbūvi un atklātību. Nedzirdētas un ķecerīgas lietas sastingušajā Austrumvācijas dīķi! Bet vēl vairāk mani pārsteidz klātesošo reakcija – tie ir smiekli un ņirgas. Un tad es saprotu, ka nekādas pārbūves te nebūs, ka Austrumvācijas komunistiskā režīma dienas ir skaitītas.

Tā arī bija. Tieši pēc trīs nedēļām, naktī no 8. uz 9. novembri, krita Berlīnes mūris.

Šī dīvainā, pretdabiskā, kā toreiz uzskatīja – pat noziedzīgā celtne teju trīs gadu desmitus simbolizēja dzelzs priekškaru, auksto karu un Eiropas sašķeltību. Jau Rīgā televīzijā vēroju cilvēkus, kuri dejo uz mūra ar atkorķētu šampanieti rokās.

Kopš 1989. gada rudens vēsturiskajiem notikumiem, kad viens pēc otra krita Austrumeiropas komunistu režīmi, kad tika grauti mūri un pārgrieztas dzeloņstieples, pagājuši trīsdesmit gadi.

Bet šodien mēs dzīvojam laikā, kad gan Eiropā, gan citviet pasaulē atkal no jauna tiek nocietinātas robežas. Slikto asociāciju dēļ tās vairs nesauc par mūriem, bet gan par sienām, žogiem vai aizsardzības sistēmām.

Tas nekas, ka, pateicoties modernām novērošanas tehnoloģijām, šie žogi ir vēl grūtāk pārvarami par bijušo Berlīnes mūri. To rašanās iemesli – jaunas ģeopolitiskās realitātes, drošības riski, svešu teritoriju okupācija un aneksija.

Ungārija, kas pirmā no padomju bloka valstīm nojauca robežas nocietinājumus ar Austriju, šodien izbūvējusi daudz grūtāk pārvaramu barjeru – tikai šoreiz uz robežas ar Serbiju. Bet Ungārija nav vienīgā.

Lūk, dažas no jaunajām līnijām, kas pastāv ne tikai uz kartes, bet pavisam reālu dzelzs žogu, dzeloņstiepļu un uzartas zemes veidolā: Izraēla – palestīniešu teritorijas, Bulgārija – Turcija, Baltijas valstis – Krievija, Uzbekistāna – Kirgizstāna, Ukraina – Krievijas okupētā un anektētā Krima, Dienvidosetija – Gruzija, Abhāzija – Gruzija.

Uz ASV robežas ar Meksiku patlaban top slavenais “Trampa mūris”. Bet pastāv vēl acīm neredzamas robežas: sankcijas pret citām valstīm, uzņēmumiem un cilvēkiem. Robežsardzes datoros tiek glabāta informācija par ieceļošanas aizliegumiem.

Šodien grūti iedomāties, ka vēl 20. gadsimta sākumā pa lielāko daļu pasaules, Eiropu ieskaitot, varēja ceļot bez pasēm un vīzām.

Robežu apsardzība un dokumentu kontrole, raugoties no mūsdienu skatu punkta, tolaik bija vairāk nekā simboliska vai nepastāvēja vispār.

Paradoksāli, bet vēlmi norobežoties no ārpasaules veicinājusi globalizācija. Vēl nebijušas lētas ceļošanas iespējas, bēgļi, starptautiskais terorisms, narkotiku tirdzniecība, vispasaules kibertelpa, iespēja momentāni un anonīmi pārsūtīt informāciju un naudu, manipulācija ar sabiedrisko domu pat otrā pasaules malā – tas viss radījis jaunus riskus un izaicinājumus.

Tomēr līdzšinējā cilvēces vēsture liecina, ka mehāniski ierobežojumi ir īslaicīgs risinājums. Kamēr vien cilvēki Āfrikas vidienē savā viedtālrunī varēs salīdzināt dzīvi Eiropā un savās mājās, starp viņiem atradīsies tādi, kuri visiem ceļiem un neceļiem centīsies šķērsot Vidusjūru.

Lai pamanītu jaunas robežas, nav pat jāpēta pasaules karte, pietiek ielūkoties mūsu pašu sabiedrības iekšienē.

Kā to uzskatāmi apliecināja jezga ap “Rīgas namu pārvaldnieka” jauno norēķinu kārtību, prasību ūdens skaitītāju rādījumus iesniegt elektroniski ar e-pasta vai īsziņas palīdzību, mums joprojām blakus dzīvo cilvēki bez datora un mobilā telefona.

Saistītie raksti

Viņi atrodas aiz tehnoloģiju radītas virtuālās sienas, atslēgti no pasaules, kas lielākajai daļai sabiedrības jau kļuvusi par ikdienu.

Pārsvarā seniori cienījamos gados, kuri līdz šim bija lieliski iztikuši bez šiem tehnoloģiskajiem rīkiem. Un tad rodas jautājums – vai nepārtraukta atrašanās “tīklā” dara cilvēku laimīgāku? Bet tā drīzāk ir filozofiska, ne politiska problēma.

LA.lv
IK
Ilze Kalve
Pasaulē
Briti 12.decembrī vēlēs jaunu parlamentu: par ko liecina aptauju rezultāti pirms vēlēšanām? 1
17 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Francijā plašumā plešas streiks pret pensiju sistēmas reformu
19 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Pazudusi Čīles armijas lidmašīna ar 38 cilvēkiem
21 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
Lemberga ēras beigas: kāpēc tieši šobrīd? 2
2 stundas
LE
LETA
Ekonomika
Linkaits: Pārņemot valsts pārvaldībā Ventspils ostu un Rīgas ostu, tiks apliecināts, ka valsts aizsargā savas ostas
21 minūtes
ML
Māra Libeka
Veselam
Vai zāles beidzot būs lētākas? Nākamnedēļ prezentēs zāļu uzcenojuma modeļus
48 minūtes
LE
LETA/LA.LV
Sports
VIDEO: Bertāns joprojām “karsts” – Dāvim punktu un tālmetienu rekords
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Ugunsgrēkos Ventspils un Rēzeknes novados gājuši bojā trīs cilvēki
8 minūtes