M. Antonevičs: – No malas skatoties, gan rodas dīvains iespaids. Mēs it kā bruņojamies, lai ar NATO palīdzību varētu aizstāvēties pret Krievijas draudiem, bet NATO valsts Francija tikmēr palīdz apbruņot Krieviju. Runa ir par “Mistral” karakuģu darījumu. 12
– Te parādās dažu rietumvalstu divējādā seja. Ekonomiskās intereses bieži vien izrādās svarīgākas par vērtībām. Man arī tas nav saprotams.
– Vai jūs par to esat runājis, piemēram, ar Francijas aizsardzības ministru?
– Valdības līmenī par to ir runāts, taču šo nostāju ir grūti mainīt. Patiesībā jau daudzas Eiropas valstis vēl nesen Krieviju uzskatīja par labu draugu un sabiedroto, un šo priekšstatu viņiem nav tik viegli mainīt, un tas joprojām atstāj ietekmi uz lēmumu pieņemšanu.
V. Krustiņš: – Kā jūs skatāties uz tādu jēdzienu kā “partizānu karš”?
– Ja Latvijā sāktos karadarbība, tad tiešās frontes līnijas, visticamāk, nebūtu un tieši partizānu karš būtu reālākā karadarbības forma. Protams, priekšnosacījums ir cilvēku noskaņojums. Līdzīgi kā tas bija pēc Otrā pasaules kara, kad cilvēki negribēja samierināties ar padomju varu un līdz pēdējam cīnījās ar to.
– Vai zemessargi nebūtu jāgatavo tieši šādai rīcībai?
– Zemessargi tiek apmācīti dažādām darbībām, ieskaitot partizānu karu. Nevajag ieciklēties uz vienu elementu, jo viss var noderēt.
