Vilis Daudziņš notur uzmanību 4
Šī ir izrāde, kas kārtējo reizi liek apbrīnot Viļa Daudziņa aktiera talantu, četrarpus stundas atrodoties uz skatuves, spēlējot nervozu intelektuāli, kuru ārpasaule aizrauj ne vairāk kā prāta bauda un rotaļa. Romāna galvenais varonis Fransuā ir augstskolas pasniedzējs, filologs, 19. gadsimta modernista Vismansa dzīves un daiļrades pētnieks. Vismanss mūža nogalē kļūst par katoli, dzīvo klosterī. Šis niansētais, grāmatu caurvijošais vēstījums par modernā cilvēka attiecībām ar Dievu ir ļoti būtiska romāna daļa, kas izrādē skarta tikai garāmejot – vienā, bet briljanti nospēlētā epizodē, kur Viļa Daudziņa atveidotais varonis sapnī piedzīvo reliģisku sajūsmu, kas pēc īsa jūtu uzplūda atslābst uz neatgriešanos.
Jāteic, bez jau pieminētā Vismansa pētniecības stāsta par modernā cilvēka reliģiozitāti, kas principiāli nav pielīdzināma Apgaismības neskartā islāmticīgā saiknei ar Dievu, varonis paliek bez sava vēstījuma. Viļa Daudziņa varoņa izkoptais prāts un jūtas tuvojas izcilībai, taču viņš izvēlas vienkārši izvairīties no dzīves. Tā ir režisora apsūdzība Eiropas intelektuālim, kuru iemieso arī Kaspars Znotiņš – viņa atveidotais Stīvs vienlaikus uztverams kā galvenā varoņa alter ego. Sabiedrības intelektuālā elite, kam akadēmisko nosaukumu dēļ valsts uz mūžu garantējusi iespēju veģetēt no budžeta līdzekļiem, nepilda savu funkciju – nespēj dot idejisku pretsparu reliģiski ārkārtīgi motivētajiem un migrācijas rezultātā tagad arī eiropeisku izglītību baudījušajiem islāmticīgās pasaules daļas līderiem.
Ne mazāk būtiska galvenā varoņa pasaules atklāsmē ir baudas, mīlestības tēma, taču izrādē tā “izravēta”, aktierspēles radītu līdzpārdzīvojumu aizstājot ar video projicētu gliemežu kopošanās ainu. Janai Čivželei neizdodas radīt pat ne erotisku uzbudinājumu, ļaujot pasapņot par monologos kaismi aprakstīto seksu. Arī Regīna Razuma, Edgars Samītis, Ģirts Krūmiņš šai stāstā ir ne vairāk kā teicēji. Tad jau Andra Keiša sardoniskais smaids par islāmu aģitējoša Sorbonnas universitātes rektora lomā ir labākās zāles, kas rosina skatītāju Velbeka romāna lasījumu uzņemt kaut nedaudz kritiski.
Biļetes uz “Pakļaušanos” ir izpirktas, un tomēr, ja esi jau iepazinis Mišela Velbeka romānu, četrarpus stundas garā izrāde ir vienkārši garlaicīga. Šī izrāde nav mākslas, drīzāk misijas darbs, lekcija latviešu skatītājam, kuru saldina vien gluži no citas realitātes palienēto vēderdejotāju priekšnesumi.
