Armands Puče: Izskatās, ka arī Baiba Braže piedalās dzejas dienās… Dzejojot?
0
Dzejas dienu mēnesis ir padomju iekārtas izdomājums, jo tas bija skaists paņēmiens, kā savulaik akcentēt Raiņa mīlētos sarkanos karogus un viņa naivo pārliecību, ka tikai pamatšķirai jeb proletariātam pieder cilvēces nākotne. Taču šajās dienās runā arī par citiem gadījumiem, kas velk uz padomju atstātā mantojuma drupačām.
Tas, ka Raini jeb Artūru Nagliņu komunisti izmantoja, atbilst tā sauktās radošās inteliģentes nodevīgajai lomai. Ne jau par skaistām acīm viņa pārziņā toreiz atradās pagrīdes kase, kas finansēja neatkarīgajā Latvijā aizliegto partiju. Nagliņam paveicās, jo viņš nepiedzīvoja četrdesmito gadu, kur noteikti būtu vadījis delegāciju, kas lūdz Staļinam uzņemt latviešus padomju tautu saimē.
Rainis šajā ziņā bija liels romantiķis un ideālists, taču šo viņam pārmests nav jēgas, jo komunisma ideoloģija tajā laikā visā pasaulē atradās bērnišķīgā kreisuma varā. Vai tāpēc uz dzejas dienām tagad būtu jāskatās mazliet greizi? Nē, vienīgi uzsvarus gan vajadzētu pamainīt, jo rainoloģija kopumā pēc būtības ir Latvijai naidīgas iekārtas veidots produkts.
Uzsveru vārdu “rainoloģija”, jo tas sevī ietver milzīgus resursus, ko sociālisma cēlāji savulaik atvēlēja šim mākslīgajam personības kultam. Kaut kā dumji sanācis, ka esam šo nolikuši sev priekšā kā kaut kādu neaizskaramu svētumu, lai gan – dzejnieks un viņa personība nav divi dažādi stāsti. Divi dažādi, bet tomēr – neatraujami viens no otra.
Šo labi parāda arī cita laikmeta liriķis Jānis Rokplenis, kam šajās dienās tika rīkots radošais vakars māmuļā. Plakāti skaisti noformēti un tāpat kā Raiņa gadījumā – tam ir atvēlēti speciāli fondi. Taču uz plakātiem un recenzijām nevar atrast piezīmes, ka Rokpelnis ir Valsts drošības komitejas aģents. Teiksiet – tas nav svarīgi, labāk lasiet viņa dzeju? Pieņemsim, ka daudziem tas nav būtiski, taču – ja reiz dzejnieks tiek celts pārbūtībā, uz pjedestāla, tad VDK sakaru nevajag aizmirst.
Tāpat kā mums ir jāzina, ka Jānis nāk no klasiskas kolaborantu ģimenes – tēvam Fricim pat bijis tas gods uzrakstīt Padomju Latvijas himnu. Un nez vai jauneklim būtu izdevies nonākt līdz “dažādu valodas slāņu līdzāspatsāvēšanas tendencēm, apvienojot to ar lirismu”, ja viņš pagājušā gadsimta otrajā pusē nebaudītu absolūtu režīma protekcionismu. Ar nosacījumu, ka ir jākalpo…
Līdzīgi kā Nagliņš kalpoja meņševiku/boļševiku dziņai, saņemot par to stipendiju, no kuras varēja iekrāt villai Šveicē (kāpēc nenopirka – cits stāsts). Bez materiālā un ideoloģiskā atbalsta nekāda dzejnieka Rokpelņa padomju iekārtā arī nebūtu. Daudzi līdzīgi talanti, kas nesadarbojās ar varu, savu provokatīvo tēlainību nevarēja nodot vai atstāt latviešu literatūras vēstures mantojumam. Rokpelnis sadarbojās un tāpēc tur atrodas.
Par šīs personības traģikomisko būtību stāsta viņa nožēlojamais atzīšanās akts: jūtot, ka kuru katru nedēļu tiks atvērti čekas maisi, dzejnieks nolēma iznākt no savas tumbočkas ātrāk, pasakot, ka ir čekas ziņotājs. Liels bija viņa izbrīns, ka, atverot maisus – Rokpelņa vārds tur nebija. Tātad – laikam jau Jānis tik parasts viss tajās nodevīgajās aprindās nebija. Lasot Rokpeļna dzeju, šo noteikti vajag paturēt gaišā atmiņā.
Par Nagliņu un Rokpelni atcerējos arī brīdī, kad viņdien politiskā opozīcija izaicināja ārlietu ministri Baibu Braži. Izrādās, aplēkājot dažādu sankciju sarakstus un pasaules skatuvju tribīnes, viņai pašai ar saviem papīriem nav kaut kas sanācis kārtībā.
Uzrakstījusi CV, ka no 1989. līdz 1990. gadam strādājusi Latvijas muitā, lai gan šo institūciju ar Latvijas vārdu atjaunoja tikai 1990. gada vasarā. Varbūt sajauca gadus, jo Latvijas PSR muita vispār nebija, bet visi tā sauktie saimnieciskie darījumi ar starptautisku nokrāsu atradās čekas kontrolē. Tāpat politiķi meklē un atrod, ka laika posmā no 1988. līdz 1993. gadam Baiba ir strādājusi Latvijas jaunatnes progresa savienībā (LJPS), lai gan pati ministre par šo klusē. Liela muiža? Nē, ļoti liela, jo šī savienība ir komjaunatnes turpinājums – tā kā tajos pārmaiņu laikos to redzēja padomju režīma pārpalikumi.
Šo rindu autors tīri labi atceras, ka, mācoties otrajā kursā, kopā ar kursabiedru savācu no visas grupas komjauniešu biedru kartes un aiznesu tās uz Universitātes centrālo māju, kur atstājām lielo aploksni ar novēlojumu – ar jums bija labi, bez jums būs vēl labāk… Tas ir 1987. gada rudens, kad sabiedrība jau sāk gruzdēt. Bijām jauni un strauji, taču ne tik dumji, lai nesaprastu, ka nekādi ļeņinieši nebūsim – principiāli. Tajos mēnešos un nākamjā pusgadā tas jau vēlās kā lavīna no kalna.
Baiba Braže (toreiz – Laizāne) līdz pat 1993. gadam tomēr it kā paliek pie šīs sarkanās ideoloģiskās šūniņas. Ja ir tā, ka viņa šajā organizācijā vēl strādājusi starptautiskās sadarbības jautājumu koordinātores amatā, tad tobrīd tā bija tikai un vienīgi komunistiskās partijas nauda un mērķi – ko vajadzēja no tiem kabinetiem koordinēt. Nekas cits.
Teorētiski viņa varēja nebūt saistīta ar čeku, taču to, ka tika aicināta sadarboties – nekādu ilūziju. Vai sadarbojās? Starp citu, 1991. gada augustā Latvijas tautas frontes priekšsēdis Romualds Ražuks publiski aicināja LJPS grupu, kas bija komjaunatnes mantiniece, “apliecināt savu labo gribu kalpot tautai, izlemjot jautājumu par šī īpašuma daļas nodošanu Latvijas valstij.” Tāda, lūk, nevainīga struktūra, kas bija savrup no neatkarīgās valsts – ar savu budžetu, saviem īpašumiem.
Laikmetu griežos ir visādas situācijas, kuros cilvēki sevi pārbauda. Uzskatīt, ka Baiba Braže ir krievu aģente – tas nebūtu nopietni. Bet fakts, ka komunistiskās partijas transformācijas rezultātā veidojās noteikti ietekmes bloki, koalīcijas, frakcijas un tamlīdzīgi, kas uz pagājušajām dienām atskatījās pār plecu – bez šaubām.
Kā smejies – a ja nu tie iepriekšējie laiki atgriežas… Jaunajiem cilvēkiem neviens nekādu kompasu rokās nedeva, tā bija tikai un vienīgi intuīcija, kas noteica viņu tālākās gaitas, darbus. Un, vēl bija komunistiskās partijas nomenklatūra, kas atdeva valstij politiku, bet neatdeva ekonomiku. Kā lai neatceras, ka no LJPS, ko bija dzemdējusi komjaunatne, izveidojās pirmie valūtas maiņas punkti, vēlāk – Parex banka, tur arī auga kājas ostu infrastruktūras nozagšanai, kas līdz pat mūsu dienām ir vietējo un Krievijas čekistu kontrolē.
Ārlietu ministrijā Baiba Braže (Laizāne) sāk strādāt 1993. gadā, kam seko lēciens uz Ņujorku – no 1996. līdz 1998. gadam viņa tur strādā par Latvijas pastāvīgās pārstāvniecības ANO pirmo sekretāri. No šīs dienas plauktiem skatoties, trīsdesmit gadu vecumā uzreiz pie tādiem godiem un atbildības? Uh! Jā, deviņdesmitajos varēja izrauties, jo iespēju bija milzums un izglītotu cilvēku trūka. Pēc tam – kā vāveres ritenī.
Kopumā Baibas Bražes karjera nemulsina un gan jau viņa spēs paskaidrot neveiklības, uz ko norāda politiskie konkurenti.
Baibas Bražes gadījums, iespējams, pagrūdīs vēl dažas mēnesmeitiņas un saules dēlus uz apskaidrību – jo tādai ir jābūt, ja reiz gribam redzēt šo valsti stipru.
Piemēram, ne mazāk jautrs ir Finanšu ministra Arvila pieskāriens laikmetam, jo viņš neatkarības atjaunošanas kustībā iekļaujas līdz ar laikraksta “Atmoda” komercēšanu un valsts laikraksta “Diena” viltīgu izveidošanu, lai to zibenīgi pēc tam privatizētu – pirms tam būdams Latvijas PSR ziņu aģentūras “Latinform” (no 1986. – 1989.) štata fotogrāfs un redaktora vietnieks.
Kas bija “Latinform”? Labs jautājums. Atbilstošs septembra mēnesim, kad dzejošana ir priekšplānā.
