Vešņakovs apstiprina pozitīvu dinamiku 0
“Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis viesojās Krievijas Federācijas vēstniecībā Rīgā, kur viņus uzņēma vēstnieks Viņa Ekselence ALEKSANDRS VEŠŅAKOVS.
V. Krustiņš: – Vešņakova kungs, 11. februārī aprit pilni četri gadi, kopš pildāt Krievijas vēstnieka pienākumus Latvijā. Sācis ritēt piektais gads.
A. Vešņakovs: – Paldies, ka ievērojāt šo datumu. Tik tiešām tā tas ir.
– Rīga, kā šķiet, ir jauka dienesta vieta krievu diplomātam. Tepat Jūrmala, mājupceļš nedaudz ilgāks par stundu, jūs Maskavā vakarā pagūstat noskatīties baletu, bet no rīta varat atgriezties Rīgā.
– Jā, to daudzi novērtē. Pašlaik milzums ļaužu no Krievijas labprāt vēlas paviesoties šeit. Kad sāku dienestu Rīgā, dienā bija divi avioreisi uz Maskavu, tagad ir seši un visi piepildīti.
– Tāpēc sākšu ar jautājumu par sajūtām pēc četru gadu darba.
– Jūtos pavisam normāli, esmu gatavs turpināt strādāt. Pagaidām man nav plānu beigt komandējumu Rīgā. Šajos gados izdevies diezgan daudz paveikt, un ir darbi, kas vēl veicami. Nav sajūtas, ka viss būtu padarīts, jau kļuvis garlaicīgi vai neinteresanti un laiks mainīt dienestvietu. Tieši otrādi, nākotnē raugos optimistiski – tāpat arī uz mūsu valstu savstarpējām attiecībām. Lai tie nebūtu tikai tukši vārdi, apliecināšu teikto ar vēl vienu piemēru – jūs taču būsiet ievērojuši, cik daudz tūristu no Krievijas tagad apmeklē Latviju. Viņi ierodas gan vasarā, gan sagaidīt Jaungadu. Siltajos mēnešos krieviem te patīk, jo nav par karstu, laiks ir vasarīgi komfortabls. Lai atbrauktu uz Latviju, Rīgu vai Jūrmalu, nav jāpieveic lieli attālumi, garas stundas ceļā un var saprasties valodā, ko te prot gandrīz visi.
Kas attiecas uz mūsu valstu attiecībām, tās regulētas ar dažādiem līgumiem. Manas kalpošanas gados parakstīti un stājušies spēkā vismaz 10 nolīgumi. Ilgi tika apspriests sociālais nolīgums, kas skar gados vecākus ļaudis. Tas jau gadu kā iedarbināts.
Daudz runājām, ka jānoregulē to diplomātisko ēku īpašumtiesības, kur Maskavā mīt Latvijas, bet Rīgā – mūsu diplomāti. Arī šis līgums apstiprināts. Nule tikos ar justīcijas ministru Gaidi Bērziņu un runājām, kā paātrināt ēkas Pumpura ielā 1 nodošanu Krievijas vēstniecības pārziņā – saskaņā ar minēto nolīgumu. Tur pēc remonta iekārtosim mūsu konsulātu. Šie jautājumi par nekustamo īpašumu, var teikt, ir savstarpēji nokārtoti. Ceru tuvākajā laikā panākt dubultās nodokļu neaplikšanas līguma apstiprināšanu, ko Latvijas parlamentā jau ratificēja, un nu grasās pieņemt arī jaunievēlētā Krievijas Valsts dome. Ļoti noderīgs bijis Latvijas un Krievijas līgums par sadarbību ārkārtas situācijās. Atcerēsimies 2010. gada karsto vasaru, kad izraisījās daudzi mežu ugunsgrēki Krievijas teritorijā, un toreiz Latvija ļoti operatīvi reaģēja un nāca talkā, sniedzot kvalitatīvu palīdzību mežu dzēšanā. Šādas sadarbības līgumu slēgšana liecina, ka esam uz pareizā ceļa, attīstot abu valstu attiecību tiesisko bāzi.
– Caurlūkoju jūsu sniegtās intervijas 2011. gadā. Lūk, janvārī – “Vešņakovs: mūsu attiecībās iestājies briedums”. Pēc tam – “Vešņakovs: Zatlera vizīte – ievērojams notikums”. Arī – “Pagātnei nav jātraucē nākotnei” un “Kaimiņus neizvēlas”…
– Atceros šos virsrakstus un notikumus. Tādā gaisotnē cēlām attiecības. Abu pušu vēsturnieku kopīgā komisija – arī tā pērn beidzot sāka darbu.
– Jā, es sekoju jūsu darbībai ar preses starpniecību – lūk, vēl viena intervija “Mums izdevies saglabāt pozitīvu dinamiku”.
– To apstiprinu arī šodien.
Mūsu preču apgrozījums 2011. gadā bijis apmēram par 8,2 miljardiem dolāru. Tas ir par 20% vairāk nekā aizpērn, un tagad jau ir sasniegti skaitļi, kādi bija pirms krīzes. Tas liecina, ka grūtības sākam pārvarēt un krīzi atstāt aiz muguras.
– Šajos pozitīvajos skaitļos par preču apgrozījuma pieaugumu diez vai lielākā daļa nebūs Krievijas pusei.
– Bet es tomēr saskatu noteiktu sabalansētību, jo Latvija palielinājusi pārtikas produktu, farmācijas preču piegādi Krievijas tirgum. Manuprāt, te ir savstarpējs izdevīgums.
– Nenoliedzami.
– Pastāstīšu par cita veida sakariem. Pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām Āboltiņas kundze nosūtīja vēstuli uz Valsts domi, ka nodibināta Latvijas–Krievijas parlamentārās sadarbības grupa, kas ir viena no daudzskaitlīgākajām Saeimā, un rosināja šo sadarbību veidot. Nesen saņēmu atbildi no jaunievēlētā Valsts domes priekšsēdētāja Nariškina kunga. Viņš pateicas kolēģei Āboltiņai par informāciju un vēsta, ka tūlīt arī domē sāks veidot šādu deputātu grupu un tad varēs apspriest konkrētus plānus parlamentu sadarbībā.
– Ir viena lieta, kas regulāri skarta beidzamajos gados, proti, krievu puses nostāja, ka Krievijas un Latvijas attiecības uzlabotos, ja tam būtu “labvēlīgs fons”. Kāds šodien jūsu vērtējumā ir “fons”?
– Šie “foni” mēdz būt dažādi. Reizumis – arī ne pārāk labvēlīgi, taču šodien varu teikt, ka visumā saglabājam pozitīvu attīstības tendenci. Lai tikai fonu nebojātu ar lieku neuzticēšanos, pārmetumiem vai neizpratni.
– Dažkārt Latvijas avīzēs līdz pat detaļām apraksta Maskavā notiekošās demonstrācijas uz ielām un sniedz visvisādus vērtējumus. Kā jūs skatāties uz notikumiem pēc Krievijas domes un pirms prezidenta vēlēšanām?
– Mums ir dzīva valsts, dzīva demokrātija, dzīva priekšvēlēšanu situācija. Prezidenta vēlēšanās ir demokrātiska iespēja izvēlēties no vairākiem amata kandidātiem. Ir pagājis laiks, sabiedrība un demokrātija pieaug arī Krievijā. Parādās jauni izaicinājumi, jauni priekšstati par to, kādai būt valsts iekārtai, politiskajai sistēmai Krievijas Federācijā. Tas izpaužas dažādos veidos. Pašreizējās vēlēšanas notiek aktīvāk nekā, teiksim, pirms četriem vai astoņiem gadiem.
Toreiz nebija mītiņu ar desmitiem tūkstošu cilvēku piedalīšanos, bet šodien tie notiek. Bet notiek Krievijas konstitūcijas un likumu ietvaros, un mītiņi, kur sanāk pat simt tūkstoši ļaužu, norit mierīgi, korekti. Domāju, ka 4. martā, prezidenta vēlēšanu dienā, viss tiks nolikts savā vietā.
Galarezultātā sabiedrības noskaņojumu fiksēs balsojumā par konkrētiem kandidātiem, kuri piedalās šajā kampaņā. Svarīgi, lai sabiedrība uzticētos un neapšaubītu vēlēšanu iznākumu. Tāpēc vara sper papildu soļus, lai kliedētu šaubas par vēlēšanu godīgumu. Tiek realizēta iniciatīva par vebkameru izvietošanu visos vēlēšanu iecirkņos, tajās nepārtraukti uzņems iecirknī notiekošo un pārraidīs internetā, kur to var skatīties jebkurš interesents, tādējādi kļūstot par procesa novērotāju. Arī Latvijā dzīvojošiem Krievijas pilsoņiem organizēsim iespēju balsot prezidenta vēlēšanās, un cerams, ka būs aktīva atsaucība un līdzdarbība, kā tas vienmēr bijis citām reizēm. Valsts domes vēlēšanās balsoja 15 500 mūsu pilsoņu un bija garas rindas. Tāpēc palūdzām Latvijas Ārlietu ministrijai rast iespēju, lai Maskavas namā izvietotu papildu – ceturto – balsošanas iecirkni Rīgā. Būs arī iepriekšējās un izbraukuma nobalsošanas iespējas.
– Sakiet, vai ir zināms, cik Krievijas pilsoņu pašlaik pastāvīgi dzīvo Latvijā?
– Reģistrēšanās konsulāra uzskaitē nav Krievijas pilsoņu pienākums. Pēc mūsu konsulāta rēķina, pašlaik Latvijas teritorijā uzturas pāri par 30 tūkstošiem KF pilsoņu. Rīgā varētu būt lielākā daļa.
– Komunistu kandidāts Zjuganovs, kā šķiet, uzstājas pret kandidātu Putinu?
– Manuprāt, katrs kandidāts iestājas par savu programmu un pats par sevi.
– Jā, bet vai jūs kā krievu cilvēks varat iztēloties, kas notiktu, ja Zjuganovs uzvarētu un kļūtu par prezidentu? Vai vēstures ratu viņš grieztu atpakaļ? Ko sola?
– Jūs uzdodat politisku jautājumu, uz ko, būdams politologs vai parasts pilsonis, es atbildētu itin viegli un vienkārši. Bet esmu diplomātiskās misijas vadītājs, tāpēc mana atbilde skanēs tā – katram prezidenta amata kandidātam ir programma. To atbalstīt vai neatbalstīt – 4. martā viss būs Krievijas pilsoņu rokās.
E. Līcītis: – Pirms kļuvāt diplomāts, pats bijāt Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs, tāpēc jums visdrošāk var jautāt prognozi – kurš uzvarēs vēlēšanās?
– Vēlētāju aptaujas liecina, kas ir reitingu līderis, taču ir arī citi kandidāti, kuri uzlabo reitingu. Mēneša laikā situācija vēl var mainīties, ņemot vērā diezgan augsto priekšvēlēšanu temperatūru. Ir samērā daudzu ekspertu prognoze, ka iespējama vēlēšanu otrā kārta, ja pirmajā reizē kāds no kandidātiem nepārvarēs 50% robežu no vēlēšanās balsojušo skaita. Kā tas īsti būs, redzēsim 4. martā.
– Interesanti, ka Igaunijā dzīvojot vairāk Krievijas pilsoņu nekā Latvijā. Kāpēc tā?
– Jā, pēc mūsu informācijas, Igaunijā ir apmēram 100 000 Krievijas pilsoņu, taču decembrī domes vēlēšanās piedalījās tikai 17 tūkstoši. Domāju, ka uz prezidenta vēlēšanām atnāks vairāk pilsoņu, jo Krievijā tās vienmēr cilvēku apziņā tiek uzskatītas par svarīgākām nekā parlamentārās.
V. Krustiņš: – Putins publicējis interesantu rakstu par nacionālajiem jautājumiem – savā ziņā pamācošu arī mums. Vai Krievijas ĀM ir komentāri šī raksta sakarā?
– Premjerministrs Putins publicējis vairākus rakstus, taču Ārlietu ministrijas papildu komentāra tiem nav, un es arī neredzu vajadzību pēc tiem. Teicāt, ka raksta izvilkumus pārpublicēja un komentēja Latvijas presē. Jā, to zinām, jo lasām latviešu avīzes, sekojam līdzi notiekošajam.
Krievijas konstitūcijā tā arī tieši ierakstīts, ka krievu valoda ir valsts valoda. Bet turpat blakus rakstīts, ka KF subjektos var tikt ieviesta papildu valsts valoda. To tautu valoda, kuras dzīvo republikās, un tā ir Tatarstānā, Baškortostānā un citur. Starp citu, piemēram, vēlēšanu biļeteni šajās republikās tiek sagatavoti divās valodās.
Tiek radītas iespējas, lai cilvēki, kuri dzīvo Krievijas Federācijas teritorijā, sazinātos tajā valodā, kuru viņi labi māk un saprot. Kas attiecas uz iebraucējiem, kuru pēdējā laikā no “tuvīnās pierobežas” ir ne mazums, viņiem, stājoties KF pilsonībā, ir jāzina krievu valoda, lai straujāk iekļautos Krievijas tiesiskajā, informatīvajā telpā. To Putina kungs savā rakstā tā arī pateica.
– Ļoti labi viņš pateicis, tās ir Krievijas valstiskumu nostiprinošas, būtiskas lietas.
– Jā, un ar piebildi, ka cilvēkiem, kuru senči dzīvojuši Krievijā simtiem vai desmitiem gadu, ir tiesības pacelt savu valodu līdz pat valsts valodas līmenim, kā tas noticis vairākās republikās.
– Vēstnieka kungs, gribu noskaidrot nesen raisījušās pretrunas sakarā ar Maskavā sarīkoto vēsturnieka Djukova izstādi. Vai šī un tamlīdzīgas izstādes ir valstiski, oficiāli pasākumi, vai tas notiek ar kādu fondu, organizāciju ziņu?
– Nē, tas nav valsts rīkots pasākums, rīkotāji nav valdības organizācija. Tur izcēlās ažiotāža, ka izstādītas fotogrāfijas, kuras galīgi neattiecas uz apskatīto laika periodu un notikumiem. Tik tiešām – es lasīju Djukova fonda komentāru, ka viņiem nav sakara ar šiem izrādītajiem attēliem. Tos pievienojuši TV žurnālisti, kuri gatavoja reportāžu par izstādi. Izstādes materiālos tādu fotogrāfiju nav. Izstādes rīkotāju organizācija ir neapmierināta par televīzijas darbinieku neprecīzo, nekorekto rīcību. Tā nedrīkst darīt. Neesmu apmeklējis šo izstādi, taču tajā atspoguļotie fakti, ka Otrā pasaules kara laikā bērnus izveda no okupētās PSRS teritorijas, ir neapstrīdami. Tāpat kā tas, ka bērni nokļuva dažādās nometnēs, tostarp Salaspilī. Un, ka tur nebija “sanatorijas apstākļi”, arī labi zināms. Šādās reizēs jābūt ļoti uzmanīgiem, lai dotu vērtējumu vai apvainotu, ka kāds kaut ko aplami runā.
– To veltāt izstādes rīkotājiem?
– Vispirms tiem, kuri komentē izstādi.
E. Līcītis: – Latvijā tuvojas referenduma diena par to, vai krievu valodai būt otrai valsts valodai Latvijā. Kā jūs, Krievijas diplomāts, raugāties uz vietējo krievvalodīgo partiju, savu tautiešu politiskajām aktivitātēm?
– Viņu darbību nevērtē Krievijas Federācijas vēstnieks. To dara Latvijas pilsoņi vēlētāji. Viņi “lika atzīmes” politiķiem ārkārtas Saeimas vēlēšanās, tiek gaidītas pašvaldību vēlēšanas, un arī tur būs darbības vērtējums. Par otru valsts valodu parakstījušies ļoti daudzi pilsoņi, tā nav šaura loka iniciatīva. Lūk, viedoklis, ko pauž šeit dzīvojošie cilvēki, pilsoņi. Bet satraucošs ir kas cits. Mani jau iztaujājuši par šo lietu ne reizi vien Latvijas masu medijos.
Šī ir Latvijas Republikas iekšēja lieta. Saprotams, ka tādas sarežģītības jautājumus tādā veidā, kā tie uzstādīti referendumā, diez vai risina. Bet tajā pašā laikā – problēmas taču pastāv. Pagaidām ir samērā atturīgi signāli, taču tos dod virkne valstisku struktūru, ka problēmas būtu jārisina.
Man jautāja – ja ievērotu un izpildītu visas rekomendācijas, ko cilvēktiesību sfērā sniedz Eiropas struktūras, vai situācija būtu nonākusi tiktāl, līdz referendumam? Protams, ne. Tāpēc varbūt vēlreiz ir iemesls paanalizēt izveidojušos situāciju, ieklausīties starptautiskajās rekomendācijās par cilvēka tiesību stāvokli Latvijā. Vēl jo vairāk, ja jums tagad ir tik augsts pārstāvis Eiropas Padomē kā cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks.
V. Krustiņš: – Referendums nenotiek tik daudz par valodu, kā par politiskām lietām. Bet es jums darīšu zināmu redakcijas pozīciju attiecībā uz vēstulēm, kurās ir pārmetumi krieviem, sak, ja viņi grib Latvijā otru valodu, tad papriekš, lai Krievijā ievieš otru valsts valodu – ķīniešu. Tādu viedokli nepublicējam, jo atbildam, ka Krievijā krievi paši zinās un nolems, kādu valsts valodu viņiem vajag. Domājam, ka Latvijā mums arī jāpastāv par savām tiesībām šajā ziņā lemt. Bet saprotams, ka no Lindermana kunga nevaram gaidīt saprātīgu pozīciju – lai katra tauta izšķir, kāda valsts valoda vajadzīga.
– Tas, kas iepriecē – arī Krievijas situācijā, kur nereti mītiņo, šie procesi notiek mierīgi, civilizēti, likuma ietvaros. Latvijā tāpat – viss notiek atbilstoši konstitūcijai. Tas liecina, ka attīstāmies demokratizācijas ceļā.
E. Līcītis: – Jūrmalā vairs nebūšot “Jaunā viļņa”?
– Toties ir tāda dziesma “Vēl nav vakars”. Es nesekoju līdzi šī festivāla organizatoru pārrunām, tās visas ir komerciālas lietas, bet atceros, ka vēstnieka dienesta gados tieši ap šo laiku vienmēr cilāti jautājumi “Jaunā viļņa” rīkošanas sakarā. Kritiskā temperatūra bija uzkarsētāka vai atdzesētāka, bet viss allaž beidzās labi. Ceru, ka tā būs arī šoreiz.
