VIDEO. Dimanta: “Latvieši savu valsti izveidoja, pateicoties labdarībai!”
0
Ko Tev nozīmē Latvija? “Ziedot.lv” valdes priekšsēdētāja Rūta Dimanta
Ko man nozīmē Latvija tās 107. dzimšanas dienā? Es teiktu tā: simtu septiņi mīlestības gadi, jo neviens nevar nodibināt valsti, neviena valsts nevar izveidoties kā nācija, ja nav mīlestības uz zemi, uz tautu, uz valodu. Patiesas mīlestības. Tāpēc man liekas, ka tā ir mums simts septiņu gadu mīlestība.
Ja mēs paskatāmies uz svešvārdu “filantropija”, tā nozīmē labdarība, cilvēkmīlestība. Un latvieši savu valsti izveidoja, pateicoties labdarībai. Tāpēc, ka vīri un sievas ziedoja savu laiku, savu intelektu, savu naudu, lai dibinātu Latvijas valsti, jo pirms tam jau nebija nodokļu un naudas valsts radīšanai. Tas bija tīrs mīlestības darbs ar sapratni, ka mums kā tautai vajag savu politisko nāciju, mums vajag pašnoteikties, mums vajag bērniem izglītību latviešu valodā, mums vajag sociālo aprūpi un tā tālāk. Un tas ir turpinājies simts septiņus gadus, un es to piedzīvoju arī šogad; joprojām mēs – Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji dodam vairāk savai valstij nekā mums tiek prasīts. Un tā ir labdarība, tā ir ziedošana. Mēs savā valstī redzam, ka kādam ir grūti un kopā noaužam tādu kā drošības tīklu, labdarības tīklu, lai neviens nepakristu.
Ja kādam vajag ļoti dārgas zāles onkoloģijai, kur ārstu konsilijs saka: “Jums vajag!”, bet cilvēkam naudas nav, tad mēs katrs nākam palīgā ar saviem pieciem eiro un noaužam to tīklu, iedodam iespēju dzīvot. Un vēl ko es redzu, ka mēs šogad turpinām cīnīties par brīvību. Mēs kā tauta, kā nācija esam sapratuši, ka brīvība ir darbības vārds, ka tā nepienākas vienkārši tāpēc, ka mēs esam. Un to es redzu – kā Latvijas iedzīvotāji joprojām ļoti aktīvi palīdz Ukrainai, Ukrainas karavīriem nosargāt viņu valsti ar cerību, ka mums nekad nebūs jānosargā vēlreiz savas valsts brīvība.
Un, ja mēs paskatāmies uz to, nu kas tad labdarība ir Latvijā? Tā lieta, ka man daudzi saka: “Nu jā, jūs tur nodarbojaties ar labdarību. Tā tāda budžeta caurumu lāpīšana vien ir, nabaga dāvanas.” Es saku: “Nē, tas ir tad, ja mēs gribam, lai mūsu vecmāmiņas un vectētiņi dzīvotu labākās vecumdienās, nekā mēs to no nodokļiem nodrošinām. Ja mēs gribam, lai mūsu bērniem ir labākā rehabilitācija pasaulē, nevis tāda, ko mēs varam atļauties šobrīd. Ja mēs gribam, lai mūsu pedagogiem, ārstiem ir labāk, mēs varam no savas nopelnītās privātās naudas kaut ko atdot vēl vairāk, nekā nodokļu prasa.” Un tā ir mana simtu septiņu gadu jaunā valsts, kur – mēs, no vienas puses, protams, viens otru pavelkam uz zoba un kašķējamies. Bet tad, kad ir svarīgas lietas, kopīgam labumam mēs tomēr spējam mobilizēties un saprast kopīgās vērtības, un tas man dod tādu labu, labu skatu uz simtu astoto dzimšanas dienu, ka mūsu bērniem tomēr ir cerība uz “Saules mūžu Latvijai”. Ka mēs, mūsu paaudze, kura ir, es teiktu, atbildīga par to, kādu savu valsti nodod nākotnei, mēs spējam tādos kritiskos brīžos mobilizēties.
Krievu iebrukums Ukrainā, manuprāt, katram no mums uzplēsa tādas, es teiktu, kaut kur gēnos noslēptas bailes un sāpes par to, kas ir noticis ar mūsu tautu, mūsu senčiem, mūsu valsti okupācijas gados. Un es teiktu, ka mēs visi kolektīvi sajutām, ka nedrīkstam pieļaut to, kas ar mums notika, bet notiek ar Ukrainu. Kad tiek atņemta vienai tautai gan teritorija, gan valoda, gan pašnoteikšanās. Un Latvija, Latvijas sabiedrība ir ļoti solidarizējusies ar Ukrainu, saprotot, ka mums ir kopīga naidīga impēriskā Krievija. Un katru dienu cilvēki ziedo dažādas lietas Ukrainai. Daudzi ziedo savu brīvprātīgo darbu – joprojām tiek pīti maskēšanās tīkli. Cilvēki, mainot mašīnas, savas vecās mašīnas atdod labdarībai, sūtiet uz Ukrainu. Tāpat uzņēmumi ziedo. Un es varu teikt, ka katru nedēļu no manas organizācijas vien iet viens konvojs apmēram simts līdz divsimts tūkstošu eiro vērtībā ar palīdzību frontei. Jo mēs esam sapratuši, ka karu uzvar kara laukā un mums ir jāpalīdz.
Kas ir varbūt laime nelaimē, ka Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainai ir pamodinājis mūsu pašorganizēšanās, civilās pretošanās garu un gēnu, jo ļoti daudzi cilvēki ir iesaistījušies brīvprātīgā darbā, lai kopīgi kaut ko darītu, palīdzot Ukrainai. Visus šos gadus, kopš es darbojos labdarībā, kas ir vairāk kā divdesmit trīs gadi, es to tādā mērogā neesmu redzējusi. Tātad tā ir tāda eksistenciāla lieta, ka cilvēks saprot, ka kaut kas ir jādara.
TV24 katru vakaru mēs skatāmies Slaidiņa kungu, jo mēs gribam zināt, kas notiek. Tas nozīmē, ka mēs neesam vienaldzīgi un mēs palīdzam. Un tā palīdzība ir mērāma jau miljonos, desmitos miljonu, ko Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi ir ziedojuši. Tātad tikai caur Ziedot.lv organizāciju vien ir trīsdesmit sešu miljonu eiro vērtībā nosūtīta palīdzība. Bet gandrīz katrā novadā un pagastā ir kāda grupiņa, kas palīdz ukraiņiem, piemēram, mednieki. Kad mednieki taisa savas konservus, viņi noteikti pāris kastes vienmēr nosūta uz fronti. Zemessargi iet regulārās mācībās, viņiem dod uzturdevu. Ko viņi dara? Viņi savāc daļu – sūta uz fronti. Tāpat dronu ražotāji, nakts redzamības iekārtu ražotāji, visi cenšas palīdzēt Ukrainai, un mēs saprotam, ka, palīdzot Ukrainai, mēs patiesībā palīdzam sev būt gataviem, nevis tā kā mums bija četrdesmitajā gadā – nevis padoties, bet cīnīties, cīnīties par to, kas mums ir svarīgs, un tā ir mūsu valsts.
Ziedot.lv ir dibināts ar vienu mērķi – ar mērķi palīdzēt Latvijai, jo Latvijas cilvēki mums to ir lūguši. Mēs nevarētu nekad būt liela labdarības organizācija, ja Latvijas iedzīvotājiem tas nebūtu vajadzīgs, ja nebūtu vajadzīga tāda vieta, platforma, kur satikties un palīdzēt citam cilvēkam, kuru varbūt nepazīstam, bet viņš ir savējais. Un mēs darbojamies ļoti, ļoti dažādās jomās – gan no bērnu rehabilitācijas, gan palīdzot smagi slimiem cilvēkiem, gan palīdzot sirmgalvjiem, gan palīdzot Ukrainai, gan palīdzot citām labdarības organizācijām. Tāpat, kā valsts var pastāvēt tikai tad, ja tās pilsoņiem tā ir vajadzīga, un viņi gatavi darīt kaut ko vairāk, nekā tikai aiziet uz vēlēšanām un rakstīt komentārus internetā. Cilvēki grib kaut ko vairāk darīt, un mēs jau katrs nevaram, sēžot mājās dīvānā ar savu pieciem vai desmit eiro atrast cilvēku, kam palīdzēt. Un tāpēc ir labdarības organizācijas, un Ziedot.lv ir viena no tām. Mēs zinām, ka tikai kopā mēs varam būt stipri un pārtikuši. Nevis tad, ja kādam citam ir grūti.
Kādreiz es teicu: “Saules mūžu Latvijai!”. Bet nekad bērnībā, jaunībā, nu, kad to runāja, es to līdz galam nesapratu. Bet tagad, tad, kad es redzu to nepārtrauktību starp brīvības cīņu varoņiem, starp cilvēkiem, kuri ir spējuši saglabāt arī okupācijas laikā savu valodu un kultūru, un uzdrošinājās atjaunot neatkarību, un mūsu paaudze, kas cenšas to sargāt, tad es tiešām teikšu: “Saules mūžu Latvijai!”
