“Cilvēki, kuri vēl nezina, kas es par “piparu” esmu, bieži šokējas…” Intervija ar totālāko patriotu Miku Galvanovski
0
Kas slēpjas aiz šī spilgtā un skarbā un tēla, kura dziesma “Par savu zemi saukt” īpaši bieži tiek atskaņota Latvijas svētku mēnesī? Tieši to vēlējos noskaidrot, aicinot uz sarunu mūziķi un uzņēmēju Miku Galvanovski. Viņa koncerttūre rit pilnā sparā, zāles ir pārpildītas, un publika ceļas kājās jau pēc pirmajām dziesmām. Īpaša iedvesma radošajā procesā viņam nav jāmeklē gleznainos Latvijas nostūros, jo viņa iedvesma ir radīt mūziku. Viņš ne tikai dzied par Latviju, bet arī ir totālākais patriots. Pats Miks sevi raksturo diezgan lakoniski: “Esmu tāds nedaudz jocīgs, bet vienmēr smaidīgs.”
Tu nupat esi uzsācis koncerttūri – kādi ir pirmie iespaidi? Kas pārsteidza, vai ir kāds īpašs stāsts, ar ko vēlies padalīties?
Viss ir nenormāli fantastiski! Pirmais koncerttūres koncerts bija izpārdots, otrajā bija ļoti daudz cilvēku, uzreiz – pēc pirmajām dziesmām – bija stāvovācijas. Diezgan liela fantastika! Pēc šiem koncertiem uzreiz tika izpārdoti vēl citi koncerti. Brīnišķīgi, man nav vārdu… Priekš pirmās koncerttūres mums ir vairāk nekā viss izdevies, tagad tikai jāizdara darbiņš līdz galam. Fantastiskākā sajūta, ka cilvēki, kuri atnākuši uz koncertu, zina, uz ko viņi ir atnākuši, un tajā pašā laikā es zinu, ko es varu dot viņiem pretī.
Katrs koncerts ir īpašs un oriģināls. Otrajā koncertā Ventspilī mums bija jau no maija sarunāts bildinājums uz skatuves. Es izdomāju, kā es varētu to izspēlēt neaizdomīgi. Pateicu, ka mums izziņots koncerts “Palladium”, uz kuru ar mākslīgā intelekta palīdzību izlozēšu divas biļetes. Kad “uzvarētājs” iznāca uz skatuves, prasīju, vai viņš ir viens pats ieradies, vai arī ar kādu. Tur bija arī viņa draudzene, kuru izsaucām uz skatuves. Kad jautāju, vai varbūt viņš vēlas kaut ko teikt, viņš prasīja – vai kļūsi par manu sievu? Tas bija fantastiski.
View this post on Instagram
Vai tu šo vīrieti jau iepriekš pazini?
Viņš bija atnācis uz vienu no maniem koncertiem. Pēc koncerta viņš pienāca man klāt un jautāja, vai var palīdzēt aiznest instrumentus uz mašīnu. Atbildēju, ka nē, nevajag, viss kārtībā, taču viņš piedāvājis viņu pavadīt līdz mašīnai. Tad mēs nogājām no visiem nost, un viņš izstāstīja savu ideju par bildinājumu. Tā arī visu izdarījām, viņa teica “JĀ”, viss bija sirsnīgi un skaisti, es gandrīz pats apraudājos uz skatuves.
Vai tavos koncertos ir ieviesusies kāda īpaša tradīcija. Piemēram, ka sievietes met krūšturus uz skatuves kā “Labvēlīgajam tipam”…
Mums katrs koncerts ir diezgan oriģināls, iestrādes varbūt kaut kādas ir, bet mēs ļaujam cilvēkiem pašiem izveidot to, kas tur būs tālāk, lai mēs nepieturētos vienmēr pie konkrētām lietām. Vienmēr cenšos reaģēt uz cilvēkiem zālē un komentāriem, atskatīties uz iepriekšējām reizēm. Īstenībā mūsu koncertos ir diezgan daudz smieklu. Tā ir viena no lietām, kas cilvēkiem patīk. Man muti aizvērt ir diezgan grūti, un tās robežas man jokojot dažreiz pazūd.
Iepriekšējā nedēļā tu izlaidi vienu dziesmu pēc otras. Kur tu smelies tik daudz iedvesmas?
Visas dziesmas biju radījis šim albumam, vienkārši pēkšņi izdomāju citu pieeju, lai uz katru singlu vērstu lielāku uzmanību un tās nepazustu lielajā albuma mudžeklī. Vai tas izdevās simtprocentīgi, es pateikt pagaidām vēl nevaru. Varbūt par daudz informācijas cilvēkiem – ka katru dienu ir jauna dziesma ar videoklipu. Lielākie atbalstītāji spēja izsekot līdzi, bet ikdienas cilvēks varbūt nespēja izsekot tik daudz lietām līdzi. Bet mēs vismaz bijām citādāki, un cilvēki par to runāja.
Mana iedvesma ir radīt mūziku. Tas, ko es dzīvoju, par to es arī stāstu. Tālu nav jāmeklē iedvesmas rašanās. Es mīlu to, ko es daru, un man ir prieks, ka cilvēks spēj novērtēt manas darbības, man nav žēl laika tam visam.
Mika Galvanovska skatuves versiju mēs redzam visi, tēls ir gana spilgts un mazliet skarbs, bet kāda ir tā versija, kas paliek aizkulisēs, kad gaismas izslēdzas?
Arī uz skatuves ir pretstata versija vizuālajam, cilvēki, kuri vēl nav iepazinuši mani un nezina, kas es par “piparu” esmu, bieži šokējas, ka mans raksturs un runa īsti neatbilst manam izskatam. Pats sevi dēvētu par diezgan jauku un sirsnīgu cilvēku, bet cilvēki diezgan bieži apstulbst par to, ka tā mana versija uz skatuves diži neatšķiras no tā, kas esmu ikdienā. Kamēr cilvēks nav ar mani runājis vai dzirdējis mani runājam, rodas diezgan kļūdaini pieņēmumi, kāds es varētu būt.
Kāds uz skatuves, tāds dzīvē…
Domāju, ka jā, mani kolēģi arī varētu to apstiprināt. Tāds nedaudz jocīgs, bet vienmēr smaidīgs.
Kas ir visdīvainākais, ko esi dzirdējis par sevi – medijos vai čukstos aiz muguras, un vai ir kādi mīti, kurus gribētos vienreiz par visām reizēm kliedēt?
Baumas esmu dzirdējis daudz un dažādas. Teikšu godīgi, ka diezgan bieži (varbūt tagad mazāk, jo cilvēki mani ir vairāk iepazinuši un zina, kam ticēt) esmu saskāries ar visādām baumām. Runā, ka es daru visu ko sliktu. Man dažreiz patīk uzzināt, ko esmu kādā savā paralēlajā dzīvēs darījis (smejas). Šāds veids, kā es dzīvoju, izskatās no malas pēc “sex, drugs, and rock n’ roll”, bet cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka es narkotikas nelietoju, alkoholu es lietoju diezgan daudz, bet tur viss kārtībā. Vienreiz mans vārds bija pavīdējis pa šo tēmu sociālajos tīklos, bet cilvēki, kas mani zina, teica, lai par šo tēmu Miku liek mierā. Par alkoholu var man teikt, cik grib, to es arī publiski lieku “storijos”.
Tava dziesma “Par savu zemi saukt” ir kļuvusi, gribētos teikt, par otru Latvijas himnu, īpaši šajā svētku mēnesī. Kas tev pašam ir Latvija? Vai uzskati sevi par patriotu?
Es sevi uzskatu par totālāko patriotu, tā kā vispār nav divu variantu.
Es savu zemīti mīlu, to, man liekas, visi zina. Es vienmēr iestāšos par to, kas man ir Latvija un viss pārējais – gan valoda, gan zeme, gan cilvēki.
Es vienmēr būšu tas, kurš citus mēģinās pārliecināt un pierādīt, ka mēs dzīvojam zemē, kurā ir iespējams attīstīties, kurā ir iespējams darīt, kurā ir iespējams gandrīz jebkas.
Un par to arī ir tava koncerttūre, vai ne?
Šī koncerttūre daļēji arī atsaucas uz patriotisma detaļām. Tajā es izpildu pāris dziesmas, kas nav manis paša radītas, bet gājušas ar mani, piemēram, pirms 6 vai 7 gadiem radītu versiju dziesmai “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”. Daudzi nemaz nezina, ka tur dziedu es, jo bez bārdas un ūsām nevar mani atpazīt. Noteikti izpildām arī “Dzimto valodu” no “Līvu” repertuāra.
Kā tu jūties par to, ka tieši tagad – valsts svētku mēnesī – patriotisko noskaņojumu aizēno politiskās debates, piemēram, par un ap Stambulas konvenciju? Kādas ir tavas sajūtas?
Es uzskatu, ka jebkuram publiskam cilvēkam par tik lieliem notikumiem valstī ir obligāti jāizsaka savs viedoklis, tas ir gandrīz kā pienākums pret saviem sekotājiem. Es arī biju viens no pirmajiem, kas izteica savu viedokli par šo visu. Man prātam neaptverami likās, ka par kaut ko tādu vispār ir jārunā. Iestājos, ka tas ir pilnīgākais “bezpriģelis”, ko politiķi var pieņemt un izdomāt, biju arī protestā.
Soctīklos izskanēja baumas, ka jauniešiem par dalību protestā tika maksāts. Kā ar tevi?
Kādam maksāja? Man neviens nemaksāja, bet, ja kāds vēlas, var man tāpat samaksāt, viss kārtībā. Sliktākais, kas var notikt, ir pāris indivīdu vēlme radīt tautas šķelšanos, tas nav īsti atbilstoši šim laikam. Mums ir nepieciešama tautas saliedētība, par ko es arī esmu iestājies. Tajā brīdī, kad vēlies kaut ko ierobežot, rodas divas frontes. Vai tiešām tas viss ir vajadzīgs? Bez šī visa pavisam mierīgi varēja arī iztikt. Domāju, ka ļoti labi prezidents tika galā ar visu.
Noslēguma koncerts plānots Jelgavā? Vai tur būs pārsteigumi.
Jā, manā dzimtajā pilsētā. Pārsteigumi būs, bet par tiem, protams, nevaru stāstīt.
Visas biļetes uz koncertiem tika izpārdotas. Tad jau pēc tam uz arēnu…
Neskriesim vēl zirgiem pa priekšu.
Un pašā noslēgumā gribētu pajautā, vai ir kāds jautājums, ko tev neviens intervijās nav jautājis, bet tu ļoti gribētu, lai tev to pajautā?
Pēdējo gadu laikā interviju ir bijis ļoti daudz. Visi jautā par ūsām, par to man nav nekādu pārsteigumu vairāk. Laikam tādu nav. Ja kādam ir jautājumi, var droši jautāt koncertos. Kamēr cilvēks nav pats bijis un izbaudījis, to ir grūti pastāstīt. Tie, kuri ir bijuši, diezgan labi zina, par ko es runāju…
Varbūt būs vēl kāds papildu koncerts?
To mēs redzēsim, laiks rādīs, bet nākamā gada 21. martā būs līdz šim grandiozākais koncerts “Palladium Rīga”. Spriežot pēc šīs pieredzes, ar biļešu iegādi pārāk ilgi nevajag marinēt.
Paldies par sarunu! Lai superīgs koncerts un priecīgi svētki!
