VIDEO. “Latvija ir lieliska vieta, kur var ļoti strauji augt!” Akadēmiķis Kristaps Jaunzems par zinātni un piederību
0
Kas Tev ir Latvija? Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekāns, ķīmiķis Kristaps Jaunzems
Tu esi nepiedienīgi jauns priekš tās zinātnes atpazīstamības, zināšanām un līmeņa, kas tev ir pasaulē. Tu esi visvairāk citēts visaugstākā līmeņa zinātniskajos žurnālos un tēma ir ļoti sarežģīta. Izstāsti, kā jauns cilvēks var radīt šādu izrāvienu un kas jādara Latvijai, lai tā kļūtu par zinātnes lielvalsti?
Es teiktu, ka tur ir vairākas sastāvdaļas šai receptei, lai tiešām sasniegtu zinātnes virsotnes. Un viens pavisam noteikti ir, ka mēs jau stāvam uz milžu pleciem, un zinātnē tas nozīmē, ka viss jaunais tiek būvēts uz kaut kā sena. Un jāsaka, ka Latvijā, tajā zinātnes nozarē, kur es darbojos, tiešām, tā attīstība ir ļoti augstā līmenī bijusi jau vēsturiski – Padomju Savienības laikos. Tā pamatā ir ķīmija, tā ir zāļu vielu izstrāde, un tā ir arī, varētu teikt, molekulārā bioloģija, kur mēs skatāmies uz vielām molekulārā līmenī, saprotam, kā tās darbojas. Un, jā, nu es esmu veiksmīgi nonācis šajā lauciņā.
Tas mani ir ļoti ieinteresējis. Un, nu tad tālāk – jau mācoties no akadēmiķiem, kas bija man blakus sākotnēji; un tālāk arī, gūstot pieredzi starptautiski. Vēlāk – atgriežoties atpakaļ Latvijā. Latvija, manuprāt, ir tāda lieliska vieta, kur var ļoti strauji augt un augot šeit, Latvijā, izveidojot tādu neatkarīgu pētniecības virzienu, izveidojot savu pētniecības komandu. Tad es teiktu, tas viss kopā ir tā recepte, lai nonāktu pie augstiem sasniegumiem zinātnē un zinātnē šeit, Latvijā.
Kas ir jādara citiem, un kas mums kā valstij jāvērš zinātnē, lai mēs attīstītos, kā tu to veic?
Jā, es teiktu tā, ka Latvijā mums ir ļoti daudz talantu – relatīvi uz tās iedzīvotāju skaitu. Mums ir tiešām izcili zinātnieki, bet viņi nav radušies sistēmas darbības rezultātā. Viņi ir radušies, nu, kaut kā spontāni, nejauši. Tur vairāk ir bijusi kaut kāda pašiniciatīva, neatlaidība, mērķtiecīgs darbs un vēlme savu potenciālu realizēt tieši Latvijā. Tikpat daudzi šādi zinātnes izcilnieki ir aizbraukuši uz ārvalstīm un nav atgriezušies – tāpēc, ka viņiem ir pietrūkusi tā sakārtotā sistēma. Es teiktu, ka Latvijai ir potenciāls zinātnē izaudzināt, daudz vairāk šādu izcilnieku. Bet priekšnosacījums ir izveidot sistēmu, kur tas cilvēks nedara viens pats pilnīgi visu.
Šobrīd ir tā, ka, tev tiek dota telpa, iespējas veidot savu komandu, veidot savu neatkarīgo pētniecības virzienu. Bet tev tiešām viss ir jādara pašam, tai skaitā – dažādas administratīvas lietas. Dažādas lietas, kas īsti nav augsta līmeņa zinātne, bet ir vairāk tāds tehnisks atbalsts. Tas viss ir jādara pašam, un tas nozīmē, ka no tiem, kas ārvalstīs varbūt šo visu iegūst kā atbalstu, tad, pret tiem tu īsti neesi konkurētspējīgs.
Es domāju, ka mēs ejam pareizajā virzienā arī Latvijā. Taču ieguldījumi un finansiālie ieguldījumi tomēr ievērojami atpaliek gan no citām Eiropas valstīm, gan arī no ļoti daudzām valstīm pasaulē, it īpaši tām, kas ir zinātnē pirmajās rindās.
Un tas arī neļauj to sistēmu sakārtot tādu, ka tiešām tam izcilajam prātam atliek vairāk laika nodarboties ar tām lietām, kur tiešām ir vajadzīgas viņa izcilās prāta spējas. Viņš ir spiests nodarboties ar daudzām lietām, kas ir vienkārši birokrātiskas, formālas. Manā karjerā ļoti nozīmīgu atspērienu deva divi gadi, ko es pavadīju ASV pie Nobela prēmijas laureāta profesora Kurta Vītriha; tur es sapratu to, ka zinātne, augstākā līmeņa zinātne nav, nu nav vienkārši, teiksim, atkarīga no tā, vai tev ir ģeniāls prāts vai nav.
Tur ir vairākas komponentes. Viens ir tas, ka tu pats, izvirzi sev ļoti augstus mērķus, ļoti augstas prasības un tās konsekventi ievēro. Otrs, es teiktu, tajā zinātnieka darbā ļoti liela daļa ir arī menedžments un vēl arī tāda sadarbība un būšana tajā zinātnes, īpaši sava zinātnes lauciņa sabiedrībā ļoti aktīvam. Jo tiešām, mūsdienās tā zinātne vairs nav viena ģeniāla cilvēka zinātne. Tas ir komandas darbs. Un komanda, bieži vien nav tikai tie cilvēki, kas strādā tavā laboratorijā, kurus tu, iespējams, esi nodarbinājis kādā savā projektā. Bet tā ir daudz plašāka komanda. Tajā ir dažādi citi zinātnieki, varbūt pat no ļoti attāliem zinātnes laukiem, bet tādi, kuri spēj komplementāri paskatīties uz tavu risināmo problēmu un, iespējams, iedot kaut kādu eksperimentu, kas dod papildu ieskatu vai vienkārši apstiprina to, ko tu esi jau ieguvis savā laboratorijā.
Un tas ir tāds viens no kvalitatīvas zinātnes parametriem, ka katrs tavs atklājums tiek apskatīts no dažādām pusēm, tiek apstiprināts ar dažādām metodēm vai pieejām. Un tiešām, tā plašākā sabiedrība redz, ka tur nav pamata šaubīties, ka tie rezultāti ir pamatoti, secinājumi ir pamatoti un reproducējami. Tas arī ir ļoti svarīgi, ka tas, ko tu esi ieguvis savā eksperimentā, tas ir atkārtojams kāda cita zinātnieka laboratorijā, un viņš tiešām iegūst to pašu; tas nozīmē, ka viņš uz tavu rezultātu pamata var būvēt jau savu zinātni, gūt jau citus jaunus atklājumus.
Bet vai lielā mērā tas nav arī, ka jebkuru publikāciju, kuru tu liec ļoti augstas kategorijas žurnālā, tu vari būt diezgan pārliecināts, ka tie, kas viņu vērtē, ir, arī, nu, neticami augstas kategorijas, bet, savukārt tev par to būs jāvērtē kaut kas cits?
Jā, tieši tā. Tad būs lieks darbs, bet nekā citādi nevar darīt, lai tu dzīvotu šajā vidē. Jā, zinātne balstās uz to, ka kāds cits zinātnieks vienmēr izvērtē, vai tavs veikums ir tiešām pamatots un vai tas ir reproducējams un vai atbilst visvisaugstākajiem kritērijiem. Un, ja tu vēlies, lai tevi citē citi, citē plaši, lai taviem pētījumiem ir plaša ietekme, tev ir jātēmē uz tiešām prestižākajiem zinātnes žurnāliem, un tie garantē to, ka tavs pētījums tiks ļoti, ļoti, nopietni izvērtēts. Tiks pieprasītas, iespējams, veikt papildu analīzes, papildu eksperimentus, lai tiešām būtu viennozīmīgi droši, ka tas ir precīzs un ka tas ir pamatots. Un, un šī te citu zinātnieku izvērtēšana, ir faktiski panākumu atslēga tam, ka tas pētījums beigās kļūst nozīmīgs plašākā sabiedrībā.
Kas notiek Latvijā zāļu molekulas izpētē?
Latvijā zāļu molekulu izpētē iet, seko pasaules tendencēm. Mēs ļoti cieši sadarbojamies ar plašu zinātnieku loku Eiropā un pasaulē, mēs skatāmies uz dažādām tendencēm, un viena no tām ir, ka mēs arvien vairāk izmantojam bioloģiskās zāles. Tātad, nevis mazmolekulāras, ķīmiski sintezētas zāles, bet bioloģiski iegūtas, no šūnām. Un arī Latvijā mēs mēģinām attīstīt šo virzienu. Faktiski vakcīnas, vakcīnu virzienā zinātnisks darbs notiek, un tas ir viena sadaļa no kopējā darba. Bet arī mazmolekulāro sintētisko zāļu sadaļā mums ir ļoti nozīmīgi atklājumi par to, kā tās zāles formulēt, kā padarīt efektīvākas, lai tās nonāk vajadzīgajā koncentrācijā, vajadzīgajā vietā organismā. Tā kā es teiktu, ka summējot – mēs esam ļoti cieši integrēti pasaules zinātnes telpā tieši zāļu vielu izstrādē.
