VIDEO. “Es mīlu savu māti Latviju, bet mūsu attiecības ir kā toksiskā ģimenē!” Jurģis Liepnieks par sāpēm, mīlestību un cerību dzimtenei 0
Kas Tev ir Latvija? Filozofs, domātājs, politikas veidotājs un publicists Jurģis Liepnieks
Latvija ir dzimtene. Dzimteni tāpat kā vecākus neizvēlas. Vecākus neizvēlas, brāļus un māsas neizvēlas. Es saprotu, ka ir svētku noskaņojums un es negribu bojāt svētku noskaņojumu. Es saprotu, ka nav arī pieņemts runāt neko sliktu par savu ģimeni. Un nav pieņemts runāt sliktu par savu dzimteni. Bet, ja mēs esam atklāti un, ja mēs gribam nopietni pareflektēt, tad tomēr ir bišķi par to ir jāpadomā.
Man jāsaka, ka manas attiecības ar dzimteni ir mazliet tādas kā toksiskā ģimenē. Es, protams, mīlu savu māti Latviju. Bet, ja es atskatos uz savu personīgo pieredzi šinī ģimenē, tad tur ir bijis arī ārkārtīgi daudz kas, kas raksturo ārkārtīgi toksiskas attiecības. Es esmu piedzīvojis šinī ģimenē gan mēģinājumus sevi izvarot, gan salauzt mugurkaulu. Vecākie brāļi ir centušies mani visu laiku piekaut un vēl sadarīt kaut ko. Un es esmu piedzīvojis gan safabricētas krimināllietas, gan divdesmit piecus gadus tiesvedības, gan visādas kratīšanas, politiskus pasūtījumus, visādus brīnumus. Un jā, es, protams, mīlu savu dzimteni un, un es ārkārtīgi mīlu mūsu kopīgās mājas. Un es mīlu mūsu zemi, un tiešām man tas ir ārkārtīgi svarīgi. Vienlaicīgi – kā daudzās attiecībās, tur ir bijis daudz nelaba. Mūsu attiecības,
ir sarežģītas, un šajās attiecībās ir vēl kaut kas, pat ļoti daudz bez šīs mīlestības gan – es nezinu, brāļu naida dēļ vai kaut kā tāda. Un netaisnības arī tur daudz.
Mātei Latvijai nav visi bērni vienādi mīļi. Par to ir pārdzīvojums. Tā kā manās attiecībās ar dzimteni, ar šo te ģimeni, kuru mēs neizvēlamies, bet kuras daļa mēs esam, šajās attiecībās ir daudz mīlestības, bet tajās ir arī daudz, daudz negāciju, daudz, daudz rūgtu pieredžu un visa kā tāda. Protams, ka tu vienmēr ceri, ka tas viss kaut kā izlīdzināsies un, un kaut kā tālāk būs labāk. Bet arī ļoti bieži, protams, ka tu domā, un kā es domāju – daudzi no mums ik pa
brīdim tā domā, ka varbūt man vajag kaut kādu pauzi no šīs ģimenes. Mums vajag padzīvot atsevišķi – varbūt kādu laiku. Un varbūt, ka es gribu doties kaut kur prom no savas ģimenes un es negribu šito vairāk. Kā mēs zinām, simtiem tūkstoši latviešu arī ir tā izdarījuši. Bet tad atkal daudzi viņi atgriežas. Jo atkal – nu tā ir tava ģimene, tā ir tava dzimtene. Nu kur tu aizbēgsi no tām? Tu nekur nevari aizbēgt, tā ir daļa no tevis. Un varbūt arī, ka tā beigšana nav pareiza. Sarežģīti. Tā kā – neskatoties uz to, ka mums ir svētku laiks – es negribu arī idealizēt un negribu tēlot, ka viss, ko mēs to darām, ka tas ir normāli. Negribu runāt tikai tās labās lietas un tikai tās skaistās lietas. Tās labās lietas un skaistās lietas ir, bet ir arī daudz sāpīgu un sarežģītu, un grūtu lietu.
Nedaudz par iknedēļas sarunām ar Nilu Saksu Konstantinovu.
Vai ar tām var padarīt Latviju labāku?
Pirmkārt, mēs nevienu negribam mācīt vai kaut ko tādu. Bet mēs to iesākām, jo mums pašiem bija interesanti. Tā ideja bija, ka īstenībā ir tikai daži veidi, kā mēs varam cerēt, ka varam padarīt Latvijā dzīvi labāku. Un viens no veidiem, kā padarīt Latvijā dzīvi mums visiem labāku, ir publiskās debates kvalitātes celšana. Nu respektīvi, jo kompetentāk, intelektuālāk, profesionālāk, jo vairāk uz zināšanām balstīti mēs runāsim par kaut kādām lietām, kas notiek Latvijā, jo vairāk ļaudis tā darīs visi kopā publiski, kolektīvi. Jo vairāk mēs par to domāsim labākā līmenī, jo vairāk tas atspoguļosies mūsu dzīves kvalitātē, visu lietu kvalitātē – politikas kvalitātē, publiskās pārvaldības kvalitātē, ierēdniecības kvalitātē. Visur, visās lietās mums ir svarīgi gudrāki lēmumi. Gudrāki lēmumi rodas no gudrākām sarunām par šiem potenciāliem lēmumiem. Un mums katram tas ir tas mazais veids, kā man liekas, ka mēs varam dot kaut kādu ieguldījumu. Ieguldījumu tajā, lai mūsu dzimtenē mums visiem klātos mazliet labāk. Mēģināt celt to publiska diskusiju kvalitāti. Vienīgais iemesls, kāpēc mēs to turpinām darīt, ir tas, ka mēs satiekam cilvēkus uz ielas, kuri saka: “jā, mēs to skatījāmies. Ļoti interesanti!”, un “turpiniet darīt tā tālāk”. Un tad liekas, ka cilvēki arī grib piedalīties gudrākā sarunā par mūsu dzimteni. Nu jā, tas ir tas mazumiņš, ko mēs varbūt varam darīt.
Nevaram atļauties raidījumam īpaši gatavoties vai kaut ko tādu, jo mums ir pavisam citi darbi un dzīve, raidījums ir tāds solis sānis blakus. Tāda lietiņa. Mums ir ikdienā jādara citas lietas. Mēs nevaram gatavoties pietiekami. Tāpēc arī tas formāts ir ļoti brīvs. Mēs arī negribam pārsniegt to stundu, tāpēc mēs arī tikai varam pieskarties kaut kādām lietām, kas liekas interesantas. Nevaram visam iet sistemātiski cauri.
Par literāro rosību ir grūtais, sāpīgais jautājums. Tas ir vēl viens – diemžēl, jo literatūra ir tikai iespējama kā blakusdarbs un hobijs, un to var darīt tikai brīvajā laikā. Ir tik daudz citu darbu, un tāpēc viss iet tik lēni. Bet jā, es rakstu un rakstu. Latvijā tu nevari būt profesionāls rakstnieks, kurš dzīvo no rakstniecības – tev jādara citas lietas. Un tad starp visām lietām
jāatrod laiks arī šim. Jā, es meklēju un atrodu, un grūti iet, bet lēnām. Bet būs, viss būs.
Lai visiem veicas! Paldies!
