VIDEO. “Mēs spējam skaistumu radīt no nekā — tā ir Latvijas esence!” Žurnāliste Arta Ģiga
0
Kas Tev ir Latvija? Žurnāliste, pētniece, režisore, multifunkcionāla spēlētāja Latvijas informatīvajā telpā Arta Ģiga
Liels paldies par to pieteikumu par izcilajām personībām! Es jūtos tiešām ļoti pagodināta būt starp cilvēkiem, kuru viedokli tu gribi dzirdēt par to, kas ir Latvija tās 107. dzimšanas dienā.
Es sēžu zem vairākām cepurēm, un tas mans lielākais prieks par Latviju un Latvijas cilvēkiem nāk tieši no radošās puses. Tik daudz radošu, tik daudz ģeniālu cilvēku kā šeit nav nekur. To es zinu gan tāpēc, ka esmu daudzkārt bijusi pasaulē, gan arī sadarbojoties ar kolēģiem no Polijas vai Luksemburgas.
Viņi ir par to pārsteigti. Viņi tiešām ir pārsteigti par to, ka šeit var iziet uz ielas un satikt ģēniju aiz ģēnija. Mums var nākt pretī Raimonds Pauls un Rihards Zaļupe, un Pēteris Vasks. Un tā nav ārkārtas situācija, tā ir ikdiena ar viņiem. Ārzemnieki tiešām par to ir pārsteigti, un es domāju, ka tā arī ir tā mūsu lielākā bagātība. Tāda patiesa skaistuma avots ir šie cilvēki, kas spēj to ieraudzīt un spēj šo patieso skaistumu radīt. Un man ir priecīga tā diena, kad man rīts sākas ar to, ka zvana Jānis Streičs un saka – “Pieraksti! Es izdomāju epizodi tavai filmai.”
Un tas, ka viņi spēj radīt šo patieso skaistumu, ir vēl savienots ar to, ka viņi ir patiesi dāsni dalīties ar to, ko viņi māk, ko viņi var izdarīt, un tas viss kopā veido vienkārši kaut kādu neticamu savienojumu tieši šeit, šajā mazajā teritorijā pie Baltijas jūras, kuru mums ir gods apdzīvot. Tā kā man Latvija ir šie radošie cilvēki un laikam tas mirklis, kad kāds klauvē pie durvīm un saka: “Klausies, man ir ideja!” Jo ir skaidrs, ka tur būs kaut kas foršs. Gan tas ceļojums visiem kopā, to darot, gan tas rezultāts. Un, lai kādi ir šie dažādie rezultāti un dažādie ceļi, pats šis radīšanas process ir unikāls, un tas ir iespējams tikai šeit. Un tā ir laikam tā mana lielākā Latvijas esence šobrīd.
Savukārt no tās manas žurnālista cepures un informatīvā lauka cepures, man šobrīd ir diezgan apjukusi Latvija – par to, kas mēs esam un kas mēs gribam būt un kurā brīdī, un kur mēs esam, jo mēs tā kā diezgan viegli aizraujamies ar dažādām lietām, piemēram, šobrīd tas ir mākslīgais intelekts. Tas ir visur, un mēs par to runājam tā, it kā mēs to tiešām saprastu.
Lai gan par to var runāt, apmēram citējot Vonnegūtu no viņa grāmatas “Walk Out numur pieci”, kur bija tāds tēls, kurš skatījās uz dzīvi caur tādām divām trubām, kas bija piemetinātas pie tādas platforms, kas tā lēni, lēni kustējās, un viņš caur tām skatījās un teica: “O, tā ir dzīve.” Tas ir tas, ko mēs šobrīd domājam par, kā mēs saprotam mākslīgo intelektu, bet īstenībā mēs esam tieši šajā posmā, kad skatāmies viņā caur mazu trubiņu un domājam: “O, tas ir tas, kas tas ir.” Ko tas mums nesīs? Galvenais ir mums pārāk tā neaizrauties, lai mēs nepazaudējam, kas mēs esam šajā punktā, jo var redzēt, ka tā tās lietas notiek.
Pēdējos trīsdesmit gadus mums ir izaugusi paaudze, kas vairs nerunā īsti latviski, nevēlas runāt latviski, bērni savstarpēji runā angliski, tāpēc ka tas viņiem liekas pieņemamāk. Un viņi nesaskata šo skaistumu tieši šajā valodā, šajā kultūrā un šajos cilvēkos, kas ir šeit, viņi viņu meklē kaut kur ārpus. Lai gan, saka mana pieredze, ka tas ir jāmeklē šeit un tā unikalitāte ir tieši šeit.
Informatīvais darbs, un tas nav tāds viegls, tas ir diezgan skarbs darbs, jo tieši tā niša, ko es esmu izvēlējusies, ir meklēt, kur kaut kas nav kārtībā un runāt par to, kā to varētu sakārtot. Tas nav viegli, jo tu vienmēr sastopies ar pretestību, kas ir loģiski. Tā tas ir.
Bet arī šis mans darbs joprojām liek domāt, ka cilvēki ir ļoti labi.
Jo, ja mums raidījumā ir kādi sižeti par lielām nelikumībām vai kaut ko, bet beigās par kādu ģimeni, kam ir vajadzīgs kaut kāds atbalsts, tad tas atbalsts būs. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas notiks un cilvēki palīdzēs. Un visdažādākie, kas būs dusmīgi par tiem pirmajiem sižetiem, bet uz to palīdzēšanas sižetu viņi būs klāt un visi sadosies rokās un palīdzēs. Un mana pieredze to liecina. Tas tā ir. Tā kā, lai vai kā, bet Latvijas cilvēkiem vajag ticēt. Viņi ir super!
Ko nozīmē būt radošam cilvēkam Latvijā? Dažādi aspekti. Viens ir tas, būt visu laiku nedrošībā par to, kas ar tevi būs rīt. Vai tavs radošais projekts būs vai nebūs? Vai to novērtēs vai nenovērtēs? Vai tu varēsi to realizēt līdz galam? Vai tu varēsi realizēt tā, kā tu domāji? Vai tev būs ļoti jāiziet uz kompromisiem? Tā ir radoša cilvēka ikdiena Latvijā. No otras puses, neskatoties uz to, ka tas tā ir un ka visi zina, ka kultūra nav pārāk labi finansēta un tās iespējas nav pārāk lielas.
Ir ļoti daudz cilvēku, kuri vienalga katru dienu izvēlas to darīt no jauna un sasniegt tādas virsotnes kādas nevar sasniegt tie, kuriem ir daudz labāka situācija. Tā ka tur ir kaut kas, tāds unikāls. Tas ir tas unikālais, kas piemīt latviešiem, ka mēs spējam to darīt. Mēs spējam skaistumu radīt no nekā. Un tas vienmēr ir svarīgāk nekā tas grūtību ceļš, kā mēs ejam uz to rezultātu.
Vēlējums valstij, zemei, tautai: atcerieties priecāties! Atcerieties priecāties par to, ka var satikt uz ielas Pēteri Vasku, satikt viņu koncertā, uzreiz parunāt par to, ko tu esi nupat dzirdējis. Iet klausīties pasaules klases mūziķus, parunāt ar viņiem. Mēs visi esam vienas rokas stiepiena attālumā. Izmantot to, ka mēs esam tik mazi un tik talantīgi.
